Samezglotās līnijas
Toms Treibergs | 11.02.11
Foto: Gunārs Janaitis, pateicība Latvijas Naionālajam teātrim
Pati izrāde salīdzināma ar tikko ieļļotiem ratiem: sākumā čīkst un grab, bet pēc kāda gabaliņa jau aizripo diezgan raiti un līgani. Varoņi darbojas iekš un ap daudzdzīvokļu namu, guļamrajonu skumjo simbolu. Tajā ir seši dzīvokļi, katrs ar savu specifisku stilu: stūrī mīt Dīvainis (Artuss Kaimiņš, šeit un turpmāk mani varoņu nodēvējumi), kura labākais draugs ir televizors un atpūtas zvilnis. Viņa ortodoksālajai vienpatībai piestāv fototapetes ar dabas motīvu – neīstie, tomēr zaļoksnie koki akcentē neīstuma un bezcerības atmosfēru. Ir divi dzīvokļi, kuros mitinās meitenes (vai sievietes), Madara Saldovere un Liene Gāliņa. Pirmajai tuvi austrumu motīvi, viņa ir neatkarīgi domājoša un dzīvojoša, ērtībai māk piešķirt stilu. Lienes Gāliņas istabiņa ir latvju zeltenes celle: ar milzu puzuri, kas karājas pie griestiem un miniatūru siltumnīciņu, no kuras rēgojas sārti tomāti. Ceturtā telpa ir friziersalons, gan mājas, gan darbavieta vienlaicīgi (pavērojiet kādreiz frizierdāmu čalošanu kafijas pauzēs, viņām parasti trūkst tikai kamīna un pufīgu čību), pa kuru rosās Evijas Skultes varone, pašā izrādes sākumā arī Guntara Grasberga atveidotais Jānis. Piektā un sestā telpa ir savienotas: askētiska, ar avīzēm aplīmētām sienām, mazākā istaba ved uz plašāku telpu, kurā ierīkota ierakstu studija vai mūziķu mēģinājumu vieta.
Fabula ir diezgan vienkārša: bariņš jaunu vīriešu vienojas kopējas idejas vārdā, tas ir, nepieļaut latviešu tautas izmiršanu. Lai to panāktu, nepieciešams apaugļot tik un tik sieviešu, un tas, kā nu katram pēc iespējām, arī tiek darīts. Šai klubiņā nejauši nokļūst Jānis (Grasbergs), kurš ātri vien tiek pieņemts savējo pulkā un ātri apgūst uzdevumu un spēles noteikumus. Bariņa celmlauži ir divi džeki: Ģirta Liuznika Brašulis (tā viņu, un arī pārējos varoņus nodēvēju es) un Ivara Kļavinska Bļauris. Līdzās, bet ne kopā ar viņiem savu Mirušajās dvēselēs ieskicēto vientiesīgā ideālista tipāžu attīsta Jāņa Vimbas Vienkāršais. Fonā darbojas Mārtiņa Brūvera Centīgais un Ulda Anžes Pieklājīgais. Nu gluži kā pasakā Sniegbaltīti, kura, starp citu, idejiski nemaz nav tik tāla. Kluba nosaukums ir tāds pats kā izrādei. Pēc režisora vārdiem, kā viņš esot minējis kādā intervijā, salikumam ir saistība ar latvieša dabu: čīkstēt, bet neko nedarīt. Otra versija varētu attiekties uz dzimumaktu, kas notiek gultā un kuru vada, tā teikt, radošs klusums, bet gultas rāmis čīkst.
Līdzīgi kā Čaka Palanjuka radītais Cīņas Klubs, tikai ar pavisam citiem mērķiem. Smieklīgākie momenti izrādes gaitā ir vēsā, matemātiskā aprēķināšana, cik sieviešu nepieciešams tāda un tāda bērnu daudzuma radīšanai. Jaukākais, ka skaitļos bieži vien pavīd cipari aiz komata, kas, liekas, ir bieža statistikas parādība, bet, kad uz to raugās sadzīviskām acīm, ir jāpasmaida. Notikumu gaitu sadala muzikālas starpspēles, pie instrumentiem paši aktieri. Hiperbolizētās Latviešu Zelta fonda dziesmas (tēmas no filmām Ilgais ceļš kāpās, Pūt, vējiņi! u.c.) saskanīgi papildina latviešu jefiņu ņemšanos, savukārt meiteņu virzienā, ap kurām notiek šī ampelēšanās, mūzika rada skaudras nolemtības efektu, ko varētu paskaidrot aptuveni šāds dialogs:
Puiši: Heisā, hopsā, hopsasā! Sveikas, meitenes!
Meitas: Ak dievs. Un ar tādiem mums jātaisa bērni...
Tomēr, kā jau ierasts, pēc priekiem seko bēdas, vai, drīzāk, pēc kāpuma seko kritums. Mērķis ir realizēts un bērni sadzemdēti, un nu katram vīram ir uz divu roku pirkstiem skaitāmi bērni, visi prasa aprūpi un gādību (respektīvi, naudu). Centīgais salūst pirmais, kliedzot: „Jūs varat meklēt citus vīrus, es aizeju, man pietiek!” Protams, viņu nekur nelaiž. Nākas strēbt ievārīto putru, tomēr Brašulis un Bļauris, šķiet, savu pārliecību nav zaudējuši. Kā pēdējais cerības salmiņš no nekurienes parādās Artusa Kaimiņa Dīvainis, kura seja projecējas uz nama sienas. Šis vīrietis, kurš pirmā cēliena beigās izdara pašnāvību, krievu valodā piedāvā savu palīdzību, tomēr latviešu vīru pulciņš a)pārāk slikti prot krievu valodu; b)neprot noformulēt savas vēlmes; c)uz atsevišķiem Dīvaiņa izteikumiem reaģē ar nacionālpatriotisku patosu, kas traucē viņu savstarpējo komunikāciju. Izrādi noslēdz trīsdimensionāls (jo aktieri darbojas arī no skatītāju rindām) sociālpolitiskivēsturisks disputs par tēmu „Kāpēc mēs izmirstam un kas mums šajā sakarā jādara”. Aktieri atmet savu izrādes tēlu un iesaistās sarunā kā Sarunas dalībnieks A, Sarunas dalībnieks B un tā tālāk. Tie atkal ir mani nodēvējumi.
Es nevarētu teikt, ka man kaut kādā ziņā pēc redzētā atvērās acis, jo es neesmu pārliecināts, vai man viņas maz bija aizvērtas. Beigu diskusijā iezīmējās svarīgi jautājumi par neiecietību pret cittautiešiem un sevišķi pret citu rasu cilvēkiem. Arī par patriotisma galējās fāzes augsto pašpārliecinātību un visnotaļ lielo piekrišanu to vidū, kuru domāšanas shēmas iedaļas Savs viedoklis vietā ir iedaļa Ko domā stiprākie un gudrākie, to arī es. Mazākā, tomēr pietiekamā mērā tika aplūkotas arī vīriešu un sieviešu savstarpējās attiecības, kas tajās pašsaprotams un kas – tomēr attīstību un uzmanību pieprasošs.
Domāt par mūsu tautu un tās rūpēm (šajā gadījumā, zemo dzimstību un neviennozīmīgo attieksmi pret krievvalodīgajiem) ir visai sarežģīti. Tāpēc, ka pagātnes līnijas, kas stiepjas aiz tās, ir ļoti samezglotas. Un nav skaidrs, kad der tās vienkārši pārcirst un kad – maigi un rūpīgi atraisīt. Tieši tās bija, ir un būs mūsu intelektuālā un garīgā genofonda strukturētājas. Ģirts Ēcis ar igauņu kolēģu materiālu liek saprast, ka pavisam šīs līnijas aizmirst nevajadzētu. Lai neaizmirstu, kas un kādi mēs esam.
[1] http://kultura.delfi.lv/news/entertainment/movies/kino-profesionali-kritize-deputatus-par-sauru-skatijumu-uz-nozares-attistibu.d?id=36613081
[2] http://putns.stormma.lv/sabiedriba/cikstosais-dibens
