Vēlaties mandarīnu?

Lietotāju novērtējums: / 7
SliktākaisLabākais 

Līdz šim Džeroms Deivids Selindžers man neatvērās. Daudzreiz iesāku pazīstamāko rakstnieka darbu Uz kraujas rudzu laukā; ar viļņveidīgu sajūsmu (no kāpumiem uz kritumiem) lasīju arī ASV piecdesmito gadu nogales jaunatni portretējošo sacerējumu Frenija un Zūijs. Un tomēr vienmēr kāds po

sms ķēdē, kas sasaistītu mani ar autora ieceri, iztrūka. Nu tas ir atrasts un nostiprināts dubultā, un, šīs rindas, ik pa brīdim metu ilgpilnu skatu uz grāmatplauktu, lai atrastu apgāda Jumava noformēto zilo grāmatas muguriņu.  Tas notika, pateicoties Pētera Krilova iestudējumam Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē – Lūgšana resnajai tantei (Frenija un Zūijs).

Nepieciešamību pēc Selindžera šībrīža skatuves mākslā režisors noraksturojis precīzi un tieši.[i] Vienmēr ir īpaša bauda pārliecināties par agrāku periodu mākslas/kultūras produktu aktualitāti šodien, bieži gadās, ka tie uz mūsu problēmām un jautājumiem atbild vēl labāk, nekā laikabiedru paveiktais. Izrādes komanda ir panākusi perfektu konkrētā Zeitgeist materializāciju – nevienu brīdi uzbūvētajā pasaulē, kurā mīt Glāsu ģimene, nepaveras kāda šķirba vai sprauga, ielaižot trulo inscenējuma gaismu. Būtiski, ka respekts, kuru režisors izrādījis teksta autoram, ir visaugstākās pakāpes, garie dialogi atstāti pilnā apmērā, šķiet, aktieri pat brīdināti par sekām, ja atskanēs kāds improvizēts izteikums vai aizstājējvārds.

Titullomu atveidotāji Madara Saldovere un Kaspars Zvīgulis ir uz vienlīdz augstas profesionālā snieguma latiņas ar mātes lomas iemiesotāju Ināru Slucku. Interesants un sev piešķirto tipāžu – koledžas centīgo mietpilsoni, Frenijas pielūdzēju Leinu - pilnībā atklājošs ir Jānis Vimba.  Neprecīza uzdevuma došana vai izpilde fiksējama Ivara Kļavinska Badija tēlojumā.

Madara Saldovere (Frenija) un Kaspars Zvīgulis (Zūijs). Foto: www.teatris.lv

Vecākais no Glāsu ģimenes bērniem, nemitīgi apsmaidot sevis pasacīto tekstu, pievienojot tam pa kādam apstiprinošam galvas mājienam, izkrīt no ansambļa tēlojuma saliedētības, kā vienīgo atmiņu par savu lomu atstājot tās štampaino atveidi.  Skaņu operatora Jāņa Līdes epizodiskā parādīšanās spēles laukumā, piekārtojot mikrofonus un esot tiešā norišu tuvumā, padara viņu par metatēlu, kuram centrālie varoņi sniedz īsas norādes „Uzliec mūziku!” , „Nogriez klusāk!”, jautā „Vai ierakstījās?”, utt.

Glāsu ģimenes bērni dzīvo savas bērnības gūstā. Viņi visi ir kādreizējie radio zvaigznes, ilggadēji piedaloties viktorīnā Šis gudrais bērns un ieņemot tās uzvarētāju podestu. Tagad Frenijas un Zakarija vecākais brālis Sīmors ir izdarījis pašnāvību, Badijs dzīvo mežmalas būdiņā bez elektrības un ērtībām un pasniedz angļu literatūru tuvējā universitātē, pārējām atvasēm un ģimenes galvai ir atstāta margināla nozīme.

Viktorīnai gan ASV, gan Lielbritānijas kultūrvēsturē ir totēma loma. Dažādie televīzijas raidījumi spējuši ap sevi izveidot biezu leģendu, tradīciju un mitoloģijas loku. Iespējams, tieši Selindžers iedvesmoja kinorežisoru Polu Tomasu Andersonu, kad viņš savā noveļu kolekcijā Magnolija (Magnolia, 1999.), kurai bija arī scenārija autors, iekļāva stāstu par neirotisku vīrieti, televīzijas erudīcijas šova brīnumbērnu, kuru pāragrā slava un ar spožu apvalku pārklātie, bet īstenībā tukšie panākumi padarījuši par nespējīgu uzsākt patstāvīgu un pilnvērtīgu dzīvi. Pieļauju, ka manam apgalvojumam par viktorīnu kā totēmu piekristu arī Pēteris Krilovs, jo, vai nu viņš pats uzsvēris šī fenomena nozīmi, uzdodot Kristīnei Abikai veidot iestudējuma scenogrāfiju, vai arī māksliniece šo sakarību materializējusi pēc savas iniciatīvas. Spēles telpa ir radiostudijas un dzīvokļa simbioze. Telpu (vannasistabas, viesistabas) nošķīrējsiena ir vienlaikus logs, aiz kura studijā darbojas skaņu režisors. Aktieri runā te pie dažādu formu un novietojumu mikrofoniem, te savā dabiskajā, bezefektu balsī. Tādējādi rodas plašs semiotisks sazarojums, kurā interesanti šķirstīt interpretāciju lapotni – radiozvaigžņu statuss Glāsiem ir kā relikts, studijas iekārtojums un saziņas principi seko pat viņu virtuvē un vannasistabā; tikai pie mikrofona viņu balsis ir skaidras un decentas, vienkāršos apstākļos tām pietrūkst burvīguma un sevišķuma, utt.

Otrs motīvs, kuru asprātīgajā un plūstošajā Selindžera valodā risina brālis ar māsu, ir par ticības ienākšanu cilvēka dzīvē un to, vai viņš tai ir gatavs. Freniju, divdesmitgadīgu, simpātisku meiteni, nomāc ego kaldinātāji un tukšīgie koledžas ļautiņi, kuri aprunā viens otru. Arī mīļotais puisis Leins vairāk glauda savu, ne Frenijas plecu. Tāpēc meiteneni, kas meklē iespēju „nebūt nekam”, lai nebūtu jāspēlē līdzi sabiedrības notikumiem,  uzrunājusi daļa no kristietības ezotērikas[ii] - speciāla lūgšana, kuru, ik dienas pie sevis atkārtojot, iespējams padarīt par sava fizioloģiskā ķermeņa sastāvdaļu, lūgšanas teksts ar laiku pielāgojas un savienojas ar sirdspukstu ritmu.

Pēkšņās pārmaiņas satricina jau tā nestabilo un pagātnes ēnā dzīvojošo ģimeni, kuru ik pa brīdim sašūpo biežie mātes pārdzīvojumi par Badija novēršanos no ģimenes (tie transformēti aktieriski perfekti izstrādātos monologos, kurus pavada Marlboro kūpināšana). Skatītājam tiek uzdoti jautājumi: vai, jaunu patiesību atradušiem, mums jānovēršas no tiem, kuri to nezina vai netic tai? Vai tikai askēze un neko citu neredzoša nodošanās tās izprašanai spēj pietuvināt meklētāju patiesības centram? Kam uzticēties un no kā atsvabināties tikko uzsāktajā ceļā?

Runāt par ticību ir ļoti grūti. Izrādes veidotāju komanda to ir uzņēmušies, atlobot mizu skaistuma, vienkāršības un gudrības mandarīnam, un iedalot katram zālē sēdošajam pa daiviņai. Daži pūta un teica, ka tā viņiem par stipru. Daži atteicās un izvēlējās Teātra karameles. Es paņēmu. Un tagad nēsāju sev līdzi - tas, kas nācis no  šāda augļa, nekad nesabojāsies.

[i] Intervijā Undīnei Adamaitei atzīstot, ka „Selindžeru gribas kā lopam mežā sāli” (Diena, 23. aprīlis 2011.).

[ii] Ņemot vērā termina biežo lietojumu vietā un nevietā, nenāktu par ļaunu tā konvencionāls skaidrojums. Ezotērika (no grieķu valodas esoterikos (ἐσωτερικός), noslēgts, uz iekšu vērsts, neizplests) – šauram cilvēku lokam paredzēts zinību kopums, kurš vai nu tiek apzināti nepopularizēts, vai arī nav kļuvis populārs no kopuma neatkarīgu apstākļu dēļ.