Gaidot Maizingeru

Lietotāju novērtējums: / 7
SliktākaisLabākais 

Ja Dailes teātra Lielajā zālē es, kā jau tika atzīts iepriekšējā ierakstā, esmu bijis vien uz trim izrādēm, tad Mihaila Čehova Krievu drāmas teātrī līdz 27. maija vakaram vispār nebiju bijis. Tikai uz bērnu zīmējumu konkursa apbalvošanu, bet tas bija sen un neskaitās. Zinot, ka ar šo teātri uzsācis sadarbību viens no pašiem zināmākajiem mūsmāju teātra režisoriem Dž. Dž. Džilindžers, došanās uz Germana Grekova komēdiju Maizingers bija intriģējoša: ko tad Sava Ceļa Gājējs Džilindžers būs iespējis tik tradīcijām bagātā un neierastā vidē kā krievu drāma? Režisoram izdevies gaišs, nerātns un šībrīža vaidu laikiem pārsteidzoši mīlīgs iestudējums, kurā risinātas pašas vienkāršākās tēmas: kā lai tu, cilvēks, šai pasaulē esi laimīgs, kā lai uz mīlu gūsti pretmīlu, un ko iesākt ar pagātnes rēgiem, kuriem tik ļoti patīk likt par sevi manīt arī pēc vairākiem gadiem.

Kristapa Skultes pieticīgajā un vienlaikus izteiksmīgajā scenogrāfijā – vasaras dārza lapenē – laisku pēcpusdienu izbauda par sevi pārliecināts, bet slavas lauriem neapdāvināts provinces režisors pusmūžā (Boriss Ploskihs). Viņu savā vasarnīcā, ja tā var teikt, pieņēmusi valdzinošā, bet arī sava mūža otro pusi arvien vairāk jūtošā aktrise (Tamāra Sudņika). Pa virtuvi rosās kautrā kalpone (Jekaterina Frolova), kura met acis uz ārstu (Anatolijs Fečins), kurš savukārt labprāt savu sirdi ieguldītu minētās aktrises rokās. Gaiss sāk trīcēt līdz ar režisora kursabiedra (Oļegs Teterins) ierašanos – viņš ir īsts velna pulveris. Ar viņu kopā īstens pilsētas jaunatnes simbols -  audio austiņām un saulesbrillēm apkāries dēls (Aleksandrs Maļikovs), neatkarīgi no abiem vasarnīcu apciemo aktrises meita (Dana Čerņecova). Sastopoties ar režisoru, meitenes acīs atblāzmo kāds sens notikums: viņa nav priecīga par šo satikšanos.

Varbūt jāatvainojas, ka mana redzējuma izklāsts atgādina vecos labos Operu libretus (kāds noteikti atceras sārto sējumu, kas padomju Latvijā bija pirmais izdevums, kurā vienkop atrodami visu galveno – arī padomju operas – libreti vai to atreferējumi)...Taču kaut kādā ziņā vecišķa, sentimentāla muldēšanās ir viens no tiem fluīdu strāvojumiem, kurš mani no Grekova lugas ar jūtīgās aktierspēles palīdzību aizrāva visvairāk. Krieviem ir  nenoliedzami labāka un dabiskāka pasēdēšanas kultūra. Būtībā visa izrāde ir viena vienīga pasēdēšana, kurā, ja ir laiks starp boršču un šņabi, kuru visi sūc no mazām špicglāzītēm, var nodoties lielākiem un nopietnākiem jautājumiem. Liela nozīme arī ietilpīgajai un draiskajai Puškina valodai - ja lugas teksti būtu latviski, sanāktu prasta verbāla muļķošanās.

Tā kā mīlas trijstūri ir gan redzami, gan tikai nojaušami, skaidrs, ka viens punkts šajā iedomātajā figūrā paliks cietējos/atraidītajos. Lai tā tomēr nenotiktu, aktrise saņem negaidītu telegrammu, kurā savu drīzo vizīti piesaka kāds Maizingers. Nevienam nav ne jausmas, kas viņš tāds varētu būt, personāliju minējumi ir nesekmīgi un tiek panākta daļēja vienošanās, ka tas noteikti ir kāds triks. Tomēr attiecības kļūst arvien saspīlētākas, iespējams, ir gaidāma pat vietēja mēroga katastrofa (atkal kā libretā!)...Tāpēc ārēja, daudzajos intrigu mezglos neiesaistīta glābēja ierašanās būtu tikai vēlama. Vai Maizingers patiesi ieradīsies – jāiet un jāredz pašam/-ai, 17. jūnijā 19.00.  Ja vien neesat tikko atgriezušies no Amsterdamas tulpju festivāla vai kā tamlīdzīga, košais fināls aizraus ikkatru. Jo brīnumi, (ja tādi tiešām mēdz notikt) mūs apmeklē visai reti. Tāpēc mums dāvāta māksla, kuras dažādajās izpausmēs var pieredzēt brīnuma iespējamību.

Visbeidzot vēlos iedrošināt kādu, kurš apsver apmeklēt šo teātri, taču nav pārliecintāts, vai pietiekami labi sapratīs runātos tekstus. Arī es nejūtos krievu valodā kā zivs ūdenī, taču manas sākotnējās šaubas ātri vien izgaisinājās. Teksts ir atvērts, gana vienkāršs – tiesa, ar savām specifiskām detaļām, kādiem mazāk zināmiem vārdiem vai terminiem. To nezināšana nekādi neietekmēs baudījumu, jo apspēlētās tēmas, kā jau minēju sākumā, saista mūs katru (ja vien kāds nav pieslējies galēji askētiskam pasaulsredzējumam). Šo tēmu transformācija un kopsavilkšana gan aktieriem, gan režisoram izdevusies tik labi, ka Maizingers manā šīssezonas izrāžu goda podestā ieņem otro vietu uzreiz aiz Pētera Krilova Lūgšanas resnajai tantei.