Nodevība, bailes un smalkums. II daļa

Lietotāju novērtējums: / 2
SliktākaisLabākais 

Nosaukuma maģija
Tagad par nosaukumu, kas ļoti programmē šo izrādi. Vispirms par „skūpstu”. Bozijam divas reizes visā izrādes laikā būtu bijis jāskūpsta Oskars. Un abas reizes viņš (Uldis Anže?) no šī skūpsta (ar Juri Lisneru?) izvairās. Tas, protams, ir jau augstāk minētais teātris teātrī – kā mēs (aktieri, heteroseksuālā sabiedrība) attiecamies pret gejiem un savu homofobiju. Tas ir gan amizanti, gan informatīvi, gan dziļas pārdomas rosinoši.

Tieši šādā veidā mums varētu būt noderīgi palūkoties uz Ulda Anžes Boziju. Viņš gan nodod, gan nenodod, gan skūpsta, gan neskūpsta. Viņš ir lords, zilo asiņu brālības sastāvdaļa. Varbūt bez viņa Oskars Vailds būtu kaut kāda sīka, nezināma vienība. Varbūt, ka Kristus ir Kristus dēļ Jūdas un varbūt Oskars Vailds ir Oskars Vailds dēļ Alfrēda Duglasa. Nabaga Bozijs (tomēr Vajātājs drāmas trīsstūrī) – lai gan savā personiskajā dzīvē briesmīgi sadragāta, vāja, atkarīga un fragmentēta personība, tomēr neapzināti milzu svarīgumu ieguvis. Neapzināti.

Nodevība, bailes un smalkums. I daļa

Lietotāju novērtējums: / 3
SliktākaisLabākais 

Geji – matriarhāta nodevēji

Atceros kādu sievieti – runājot par gejiem, viņa kļuva nikna. „Gudri, jūtīgi un labi kopti puiši! Bet kādēļ viņiem neesam vajadzīgas mēs? Ir tik daudz vientuļu un nelaimīgu sieviešu, kas alkst vīrišķa glāsta un kam vajag partneri dzīvei! Bet viņām nezin kādēļ savā starpā jācīnās par to, lai pievērstu sev visādu iedomīgu, parupju un nesmaržojošu, tik vien kā sievietes seksuāli gribošu vīriešu uzmanību. Jāpazemojas tikai tādēļ, ka viņi dažreiz (kad ir skaidrā) viņas grib iepriecināt. Viņām jāpriecājas, ka tiek gribētas un jāpaņem no šīs gribēšanas tik, cik no tās iespējams paņemt...”Saasināts jūtīgums, pārspilgtinātas krāsas, bet pamatdoma skaidra – geji ir nodevēji, viņi sievietēm (Sievietēm? – šeit es domāju lomu, nevis dzimumu) ir parādā. Un ja paši to nesaprot, tad jāsoda droši vien, kas tad cits atliek. Tomēr – kā gan uz viņiem niknoties – jo tik jauki, patīkami un dziļi ar šiem vīriešiem (Vīriešiem?) parunāt! Un kas visinteresantākais, ja tā padomā – tieši tas, ka „mums vienam no otra neko nevajag”. Gejs ir vīrietis, kam seksuāli nav vajadzīga sieviete. Un sievietei gejs nav sieviete, ar ko jācīnās (spogulīt, spogulīt...), bet nav arī vīrietis, kam „jātaisa acis”, kas jāpakļauj un jāintegrē (jāiepin savos valgos) kā Dēls.

Ļoti interesanti sanāk – manai paziņai bija sāpīgi (citu sieviešu vārdā, bet faktiski – Dievietes vārdā), ka vīrietis nav kā funkcija – ka tas ir cilvēks pats par sevi, ar savām vēlmēm un savu attīstības virzienu. Vīrietis, kas nav kā uzticams un paklausīgs dzimumloceklis, kas vienmēr reaģē prognozējami, „pareizi” un neaizslīd, „kur nevajag”.

Ne īsti "Fausts", toties ar Piekto gadu

Lietotāju novērtējums: / 5
SliktākaisLabākais 

Turpmāk Teritorijā būs lasāmi psihoterapeita Viestura Rudzīša ieraksti par teātri. Tos aizsākam ar rakstu par izrādi Septiņi Fausti Viestura Meikšāna režijā Nacionālajā teātrī. Rakts lasāms arī mājas lapā viestursrudzitis.lv.

***

Pirms iešanas uz šo izrādi domās jau stādījos priekšā, ka, atnācis mājās, vēlreiz rakņājos pa Raiņa un Bisenieka Gētes latviskojumiem, un kā, šur tur atradis pa jaunai izpratnes šķautnei, sajūtu iekšēju pacilājumu, kas atļauj man drusku palidot, neatejot no rakstāmgalda. Bet jau ejot sajutu - pat ne bažas, to jau varēja saukt par priekšnojautu – kaut kas nebūs kā nākas! Jo – kādēļ Faustam jābūt vairāk nekā vienam? Meklējot izcelsmes avotus šiem sliktu sološajiem impulsiem, jautāju sev – vai trīsdesmitgadīgs režisors, pat ļoti gudrs (turklāt vēl „analītiski”, nevis jau sirdsgudrs), lai arī visādi citādi vispusīgi apdāvināts, spēj uztvert to, ko Gēte rakstījis divos piegājienos ar divdesmit septiņu gadu pārtraukumu – vispirms kā piecdesmitgadīgs un tad kā gandrīz astoņdesmit gadus vecs?