Samazināt, palielināt... jeb Teātru politika Latvijā

„Laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam teātri apmeklējuši vidēji 26 no 100 Latvijas iedzīvotājiem. „Laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam teātri apmeklējuši vidēji 26 no 100 Latvijas iedzīvotājiem.Savukārt Somijā šajā laika posmā uz teātri devušies vidēji 42 no 100 iedzīvotājiem, bet Igaunijā – vidēji 61 no 100 iedzīvotājiem. Publiski pieejamā statistika par Nīderlandi rāda, ka laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam teātri apmeklējuši vidēji 99 no 100 iedzīvotājiem.”[1]

Lai arī Nīderlandes salīdzinoši augstajiem rādītājiem pēdējos gados ir tendence arvien pieaugt, tomēr Holandes Skatuves mākslu fonds, kas atbild par mazo teātru, dejas un mūzikas iniciatīvu finansēšanu, veicis nopietnu analīzi, lai izprastu, kā uzlabot teātra mākslas rādītājus un kādus kritērijus ietvert dotāciju piešķiršanas noteikumos. Tiek secināts, ka pārāk maz uzmanības veltīts jaunu auditoriju attīstīšanai un demogrāfiskajām izmaiņām sabiedrībā. Tiek rosināts jaunajās prioritātēs iekļaut ne vien māksliniecisko kvalitāti, bet arī skatītāju skaitu, kases ieņēmumus, efektivitāti, mākslas izglītības lomu, kultūras daudzveidību un starptautisko sadarbību.

Kolaboracionisms, kapitālisms un kultūra

Runa Latvijas Radošo savienību Plēnumam, 2009.gada 1.jūnijā.

Rakstnieks Tomass Manns reiz atzina, ka nacisma laiks bija «morāli labs laiks». Tā sprieda cilvēks, kurš drīz pēc Nobela prēmijas saņemšanas bija spiests emigrēt no Vācijas, jo bija starp Hitlera redzamākajiem oponentiem. Ar šo sentenci Manns, protams, vēlējās norādīt ne tik daudz uz to, ka nacisma laiki bija morāli labi laiki, kā uz to, ka nacisma laiki bija morāli vienkārši laiki. Vienkārši, jo morālās izvēles bija ļoti skaidras: melns bija melns un balts bija balts.

Tāpat varētu secināt, ka okupācijas laiks Latvijā bija morāli labs, proti, morāli vienkāršs laiks. Konflikta līnija bija skaidri novilkta starp upuri - tautu un apspiedēju - valsti. Tā jau nav nejaušība, ka pirmajā radošo savienību plēnumā 1988.gadā teju vai visas runas bija variācijas par vienu tēmu: proti, par to, kādas postošas sekas ir latviešu tautai un latviešu identitātei pēc ilgajiem okupācijas gadiem. 1988.gads bija morāli pat izcili labs laiks – frontes līnija novilkta skaidrāk kā jebkad, un nostāšanās «pareizajā» pusē tev vairs nedraudēja ar nometnēm vai cita veida represijām.

Aktīvi jāiesaistās domāšanas darbā un rīcībā

Runa Latvijas Radošo savienību Plēnumam, 2009.gada 1.jūnijā.

Pēc nupat notikušā Latvijas foruma tā iniciators un organizētājs profesors Roberts Ķīlis ir atzinis, ka „mēs vēl neesam līdz galam sapratuši, cik nopietnā situācijā mēs esam”. Es viņam pilnībā pievienojos, it īpaši attiecinot to uz mums – kultūras un mākslas radītājiem un dzīves organizētājiem. Mūsu situācijas nopietnība ir dubulta, jo, salīdzinot ar Atmodas laiku, kas šeit tiek izvirzīts par atskaites punktu, esam zaudējuši prestižu un viedokļu līdera pozīcijas gan mežonīgā kapitālisma un tirgus ekonomikas nosacījumu dēļ, gan pašu kompromitējošās rīcības dēļ. Neskatoties uz aizgājušo gadu sasniegumiem un izstrādātajiem politikas dokumentiem, mēs šobrīd esam nulles punktā, jo mums atkal ir jāpierāda sabiedrībai un politikas veidotājiem, kāpēc kultūru jāturpina finansēt no nodokļu maksātāju naudas, turklāt mums tas ir par jaunu jāpamato pašiem sev. Jo tas vairs nav pašsaprotami. “Māksla mākslas dēļ” vai “kultūra vajadzīga nācijas pastāvēšanai” – diez vai būs pietiekami argumenti, lai kultūras nozari, kas nekad nav bijusi prioritāra, neskartu salīdzinoši lielāki budžeta samazinājumi par citām.

Laiks parametru maiņai!

Runa (līdz galam nepateiktā) Latvijas Radošo savienību Plēnumam, 2009. gada 1. jūnijā.

Ievads

Es šeit negribu runāt kultūras nozares nozīmi sabiedrībai un tās nenovērtēšanas problēmām. Tāpat katrai paaudzei, katru dienu būs jātaisnojas, vai jāskaidro, vai jāatrod katram sava kultūras definīcija: vienam tā ir izklaide, citam prece, citam propaganda, citam nesaprašanās, citam dzīves jēga, citam smadzeņu pusložu līdzsvara trenažieris, citam zāles pret depresiju un prātā sajukšanu, citam saruna ar Dievu, citam saruna ar sevi.

Kas tad bija iemesli, kāpēc mēs vai viņi – Latvijas „inteliģence” (ceļā uz „intelektuāļiem”) – tāpat kā liela daļa tautas negaidīti atguvāmies jaunu sabiedrības principu slazdā. Vai tā bija finanšu piramīdai līdzīgas uzticības vai konformisma piramīdas sabrukšana?