Realitātes šovs - parādiet man realitāti

Lietotāju novērtējums: / 3
SliktākaisLabākais 

Raksta pirmpublicējums žurnālā TERITORIJA Nr.1/ 2008. No angļu valodas tulkojis Viktors Freibergs.

“Pūš nikns vējš un aiznes sev visu līdzi. Un tas aiznes visu prom, nav svarīgi kurp, bet nekad ne atpakaļ šajā realitātē, kurai būtu jātiek atainotai. Visur, izņemot uz turieni. Realitāte ir tā, kas noļūst zem matiem, zem svārkiem, un tikai tā: aizpūš to visu prom, vēršot par kaut ko citu. Kā gan rakstnieks var pazīt realitāti, ja tā ietiecas viņā un aizpūš to prom, prom sānceļos uz mūžu. No turienes, no vienas puses, viņš var labāk redzēt, bet no otras – viņš pats nevar palikt uz realitātes ceļa. Viņam tur nav vietas. Viņa vieta vienmēr ir ārpusē. Tikai tas, ko viņš saka no ārpuses, var tikt pieņemts iekšpusē, un tāpēc, ka runā divdomībās.”

Elfrīde Jelineka.[1]

1. Dīvānā dirnētāju izklaidēšana – IZJŪTU politika.

“Tas, ko mūsu medijos uzskatām par aizraujošu, nenovēršami atgādina agresīvu politisku aģitāciju kādai vēsai kultūrai.”

Māršals Maklūens.[2]

Nesen Baraks Obama, ASV cerīgais prezidenta amata kandidāts, teica runu pārpildītajā astoņsimtvietīgajā Libānas pilsētas (Ņūhempšīras) Operas namā. Vēl 500 cilvēku stāvēja laukā aukstumā, sekoja izrādei, klausoties laukā novietotajos skaļruņos. Tādējādi iekšā notiekošā izrāde pārtapa par dzīvā ētera radio lugu ārpusē. Tomēr tās iezīmes bija visai atšķirīgas no vēsā interaktīvā radio eksperimentiem, tādiem kā Brehta Lindberga lidojums/Lidojums pāri okeānam (Der Lindbergflug/Der Ozeanflug) (1927) un Krisa Kondeka (Chris Kondek) metaforiskā izrāde-komentārs par Brehta darbu Aparāts ir te (Hier Ist der Apparat) (2007), kuru aprakstīšu vēlāk šajā rakstā. Obamas izrāde (emocionāli) aizkustināja auditoriju. Tādējādi auditorija varēja gandarīt savu pašapmierinātību. Vēstījums tika izteikts un kaislīgi/dedzīgi sagremots kā politiskās ātrās uzkodas.

Mazās Libānas pilsētiņas operas teātra darbības mērķu aprakstā ir teikts, ka tas iestudē dzīvās izrādes, kas iedvesmo, izglīto un izklaidē.[3] Obama, izpildītājs uz skatuves, reaģēja uz savas sāncenses Hilarijas Klintones izteikumu, ka viņš esot “nepraša ideālists, kurš izplatot viltus cerības”. Viņš tam atbildēja ar apgalvojumu, ka esot tādi cilvēki (kā Klintone), kas domājot vairāk par ierobežojumiem, nevis bezgalīgajām iespējām. Viņš izteicās, ka cerības ir kaut kas mūsos pašos, kas pastāvot pat saskarsmē ar pretrunīgiem izaicinājumiem. Pārmaiņas ir iespējamas. Kāds auditorijā esošs žurnālists no Toronto Star drīz vien publicēja, tā teikt, recenziju par viņa uzstāšanos.[4] Viņš minēja, ka Obama ir apdāvināts orators, kurpretim Klintone parasti uzskaitot politikas priekšrakstus. Tas tiek uzskatīts par kaut ko garlaicīgu. Obamas runas prasmes acīmredzot izraisīja auditorijā satriecošu klusumu. Tomēr žurnālists/liecinieks/cilvēks no auditorijas atzīst: “Pēc dažām minūtēm vairs neatcerējos neko no viņa teiktā, un no viņa runas pāri palika tikai izjūtas vien, kas manī saglabājās vairākas dienas.” [5] Cilvēkiem vairs nav vajadzīgas narkotikas. Tie var tikt apdullināti/kļūt kā mēnessērdzīgi, klausoties Dr. Kaligari līdzīgos politiķos.

Žurnālists/kritiķis turpina un mierina avīzes lasītāju/paplašinātās auditorijas pārstāvi, ka Obamas politiskajos uzskatos tomēr ir kaut kāds pieņemams saturs. Tas var tikt atrasts viņa mājaslapā... Tomēr Obamas politiskās koncepcijas tikai nedaudz atšķiras no Klintones; un tāpēc tieši viņa oratora māksla ļaus tam tikt pie prezidentūras/lauru vainaga. Domāju, ka viņa auditorijas mēmā amnēzija te droši vien palīdzēs. Māršals Maklūens ir norādījis: “Rūpes par iedarbību vairāk nekā nozīmi ir mūsu straujā laikmeta iezīme, jo iedarbība aptver visu situāciju kopumā, nevis kādu atsevišķu informācijas komponenta līmeni. Dīvainā kārtā šādas iedarbības loma tiek atzīta vairāk nekā informācijas nozīme britu izpratnē par apmelojumu: “Jo lielāka patiesība, jo lielāks apmelojums.””[6]Avīzes raksts novieto Obamu rietumu oratorisma tradīcijā vienā līmenī ar slavenajiem oratoriem/juristiem/politiķiem vai, īsi sakot, kopā ar patriarhālās sabiedrības pārstāvjiem, tādiem kā grieķis Demostēns un romietis Cicerons. Abi savu politisko mērķu īstenošanas procesā diemžēl gāja bojā. Tas, neapšaubāmi, ļoti saskan ar Obamas mēģinājumu veidot savu tēlu līdzīgu Džonam F. Kenedijam – vienam no 20. gadsimta vislielākajiem mediju svētajiem mocekļiem/izpildītājiem. Tas piešķir lielu dramatismu, un dramatismu ir viegli pārdot. 24 stundu laikā pēc Libānas pilsētā teiktās runas – it kā tie pirktu biļetes uz kino – cilvēki mazās naudas summās saziedoja 4 miljonus ASV dolāru, izmantojot interneta instrumentus, ko Obama atšķirībā no Klintones piedāvā savā mājaslapā. Tomēr Klintone nesen izlaboja kļūdu savā mājaslapā. Ziedošana nav īpaši sarežģītāka par vampīra kodiena tetovējuma nosūtīšanu no sava profila konta virtuālajiem draugiem. Tomēr virtualitāte atspēlēsies realitātē.

Izklaides biznesa izpildītāji, TV zvaigznes, kā arī popzvaigznes tik ļoti iedvesmojās, ka uz Obamas runas pamata radīja muzikālu video – CERĪBAS, PĀRMAIŅAS, JĀ, MĒS TO VARAM ( HOPE, CHANGE, YES, WE CAN), kas līdz šim ticis aplūkots gandrīz 5 miljonus reižu.[7] Vai tas atšķiras no Merilinas Monro izpildītās dzimšanas dienas apsveikuma dziesmas Kenedijam? Lai nu kā, satura trūkums šķietami nesatrauca ne popzvaigznes, ne arī viņu YouTube auditoriju. Man liekas, ka ir gluži otrādi: mazāk satura rada vairāk izjūtu, un nekritiskāka iesaiste ļauj spēcīgāk identificēties un panākt bezierunu empātiju.

Embed ievieto šo failu savā mājas lapā

Medijs ir vēsts, kā to būtu teicis Maklūens[8], vai arī varbūt izjūtas ir tā vēsts? Vai forma darbojas bez satura, vai emocijas darbojas bez ierosmes? Bet tās ir arī kā (e)mocijas ((e)motion), kas darbojas kā īsziņas jūsu mobilajā telefonā. Tūlītēja ziņojumapmaiņa rada tūlītēju iedarbību. Tāpat kā par gataviem fasētiem ēdieniem nav vajadzīgs lēmumu pieņemšanas process un radīšana, tā vietā uzsvars tiek likts uz mirkli un tūlītēju apmierinājumu. Ilgtermiņa sekas nevar tikt aplūkotas. CERĪBAS, PĀRMAIŅAS, JĀ, MĒS TO VARAM. Toronto Star feļetonists norāda, ka Cicerons apelēja savās publiskajās runās pie emocijām, nevis intelekta: “Izvairieties no konkrētas valsts politikas apspriešanas sabiedriskos mītiņos.”[9] Vai šī ieteikuma neievērošana kļūs par Klintones kļūdu un iemeslu viņas zaudējumam? Saskaņā ar stereotipiem parasti emocionālas ir sievietes. Pastāv uzskats, ka sievietēm esot plaša sirds un mazas smadzenes. Klintone, liekas, atsakās attaisnot šādas cerības. Viņai šķietami piemītošais skarbums bieži tiek pretnostatīts Obamas emocionalitātei. No otras puses, viņai tiek pārmestas “raudināšanas spēles”, ar kuru palīdzību viņa vēloties iekļūt Ovālajā kabinetā. [10] Saskaņā ar Olivu Obama uzskata, ka viņa auditorija vēlas saskatīt dzīvē mērķi pēc tam, kad ir sapratuši, ka viņu radikāli materiālistiskā pieeja dzīvei pakāpeniski sāk radīt sekluma un tukšuma izjūtu. Viņš grib piedāvāt šo jēgu, bet vai viņam izdosies piedāvāt arī pašu mērķi?

Obama visai veiksmīgi pārvilināja savā pusē Klintones atbalstītāju pūļus, kas sevi pozicionē kā nelabvēlīgu, zemu ienākumu ģimeņu atbalstītāja. Obama sevi pozicionē kā “dzīves atstumtais” un ļauj savas auditorijas nelabvēlīgo un zemo ienākumu ģimeņu locekļiem/vēlētājiem ar viņu identificēties. Emocionāla identificēšanās vairāk nekā kritiska distancēšanās no izpildītāja/aktiera/personāža uz skatuves ir Rietumu naturālistiskā teātra pamatelements. Tas kļuva par vienu no galvenajiem pretargumentiem Staņislavska sistēmai un šīs sistēmas Lī Strasberga (Lee Strasberg) amerikāņu versijai, ko izvirzīja tie, kas nevēlējās tikt ievilināti garlaicīgā sentimentālismā. Klintone kā sieviete patriarhālajā pasaulē, kurā dominē vīrieši, ir tāda pati “dzīves atstumtā” kā Obama, kas ir jauktas rases, eiroafrikāņu amerikānis rasistiskajā pasaulē. Tomēr Klintone nekādā gadījumā nevarētu sevi dēvēt par “dzīves atstumto”, jo “sieviete ir nēģeris šajā pasaulē” un, “ja viņa ir īsta, mēs sakām, ka cenšas būt vīrietis”/”mēs aizvainojam viņu katru dienu TV” (Džons Lenons).[11] Hilarija ir ne tikai sieviete, bet arī sieviete gados, tāpēc viņai jāsaskaras ar līdzīgiem sociāliem izaicinājumiem kā aktrisēm vīriešu pārvaldītajā teātra pasaulē. Sievietēm uz politiskās un teātra šovbiznesa arēnas ir ne tikai ļoti ierobežots objektīvo lomu skaits, bet ar vecumu stāvoklis kļūst vēl ļaunāks. Vīrieši aizvien var tēlot karali Līru vai kļūt kaut kur pasaulē par valsts prezidentu 80 gadu vecumā, baudot 40 vai 50 gadu jaunākas sievas, kas viņiem kalpo tikai par rotu, atbalstu. Klintone – kā tik ļoti daudzas aktrises, režisores un dramaturģes – nevar paļauties uz publiskās uzstāšanās Rietumu tradīcijām. Viņai jāizgudro pašai savējās, jo sabiedrībā pastāvošās tradīcijas ir strukturāli balstītas uz aizspriedumainu dalījumu publiskajā/vīriešu un ģimeniskajā/sieviešu jomā. Tomēr Klintone spēlē “veco zēnu spēles” pirmām kārtām jau tāpēc, lai ieņemtu saprātīgu varas pozīciju. Tas attiecas vienlīdz gan uz teātri, gan politiku. Abas ir publiskās izpildes telpas un abas ir izteikti simboliskas. Noteikumus izstrādāja vīrieši. Tas kļūst īpaši acīmredzams, tiklīdz sieviešu līderu publiskās uzstāšanās stili un tēli tiek salīdzināti ar vīriešiem. Vīriešiem līderiem to fiziskā sagatavotība, agresīvā konkurētspēja un godīgs darbs komandā šķiet būtiska viņu publiskā snieguma un tēla veidošanas sastāvdaļa. To var simboliski panākt, iesaistoties kādā sporta veidā (vēl radikālākā veidā to var panākt ar militāru karjeru). Es ļoti labi atceros, kā bijušā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera futbola spēlētāja prasmes tika vairākkārt sasaistītas ar viņa kā politiskā līdera īpašībām. Atlētiskums un sportiskums tiek cieši saistīti ar spējām politikā. Šis vīriešu vērtēšanas standarts tika piemērots arī pret pirmo sievieti kancleri Angelu Merkeli, kurai nav vispār nekādas sporta pieredzes. Un ja viņai šāda pieredze būtu bijusi – pieņemsim, ka viņa būtu viena no izcilākajām vācu futbolistēm –, tā droši vien nebūtu viņai nākusi par labu. Tieši tas pats notiek arī ar Hilariju Klintoni. No vienas puses, viņas aizraušanās ar vārdu spēlēm, krustvārdu mīklām un dārzkopības dēļ Klintone tiek izsmieta, ka nav gana sportiska. No otras puses, kad viņa mēģina attaisnot vīriešu šovbiznesa sportiskās cerības, viņa tiek brīdināta, lai nepadara sevi par apsmieklu, konkrēti salīdzinājumā ar Obamas sportiskumu.[12]

Kāda vēlētāja no Toronto nolēma balsot par Obamu: “Man bija vēlme balsot par sievieti, bet Hilarija spēlē “veco zēnu spēles” labāk par viņiem pašiem, viņa ir viena no tiem.”[13] Liekas, ka sievietēm izpildītājām tas ir kā apburtais loks. Obama tiek salīdzināts ar tādām personībām kā Demostēns un Cicerons, kā arī ar melnādainajiem aktīvistiem Mārtinu Luteru Kingu un Džesiju Džeksonu un arī ar tādiem ASV prezidentiem kā Džons F. Kenedijs, Bils Klintons un Ronalds Reigans. “Viņš ir līdzīgs Ronaldam Reiganam, jo spēj dažu labu diezgan asu ideoloģisku viedokli noformulēt visai pievilcīgā, pavisam nedraudīgā veidā.”[14] Kas ir Hilarijas Klintones paraugi? Ar kuriem viņa var tikt salīdzināta? Stīvs Peikins, TV raidījuma The Agenda (Darba kārtībā) vadītājs, pat nevaicāja Klintonei, ar ko pēc sava stila un uzstāšanās viņu varētu salīdzināt.

Par Obamas harismu un viņa pievilcību auditorijā psiholoģijas profesors Drū Vestens norāda: “Viņam neapšaubāmi piemīt spējas izjust to, ko jūt viņi, un spējas izsaukt iedvesmu un plašas amplitūdas emocijas. Harismu var izmantot labiem vai ļauniem nolūkiem.” Ādolfs Hitlers ir harismas ļaunas izmantošanas piemērs, jo viņš “izraisīja cilvēkos niknumu, naidu un bailes… Bet tādam līderim kā Obama izdodas apelēt pie cilvēku cerībām un iedvesmas un likt tiem just, ka viņš tos saprot un ka tie atbalsta viņu.”[15] Tā ir tipiska teātra normu situācija. Viņš liek tiem izjust, ka it kā saprot, kas nekādā gadījumā nenozīmē, ka viņš tiešām saprot savu auditoriju. Man šķiet, ka Vestens dramatiski nenovērtē ļaunās harismatiskās stratēģijas, ko izmantoja Hitlers, kurš neapšaubāmi ārkārtīgi vēlējās, lai cilvēki justu, nevis domātu. Faktiski ļoti daudz vēlētāju tajā laikā mīlēja Hitleru ar tādu intensitāti un iracionālismu, kas raksturīga beznosacījumu mīlestībai. Tie juta, ka viņš tos saprot, un tāpēc balsoja par viņu. Pēc mokošajiem ekonomiskās depresijas gadiem, politiskā haosa un zaudētā kara cilvēkiem atkal radās cerības un tie ticēja pārmaiņām. Izrādījās, ka viņu jūtas tos apmuļķoja. Kā vāciete, kas aktīvi nodarbojas ar Vācijas 20. gadsimta vēstures katastrofālajām sekām, domāju, ka būtu bijis daudz labāk pieņemt pamatotu lēmumu par Hitleru, nevis izrādīt pret Hitleru jūtas. Tas nenozīmē, ka jūtas nevar palīdzēt pieņemt lēmumu, bet, ja mēnessērdzīga amnēzija daļēji nosaka šo lēmumu, tas var izrādīties bīstami. Jo lielāks ir izklaides un empātiskās amnēzijas faktors sniegumā, jo aizdomīgāk es izturētos. Izklaide šajā kontekstā netiek izprasta Brehta garā kā produktīva un proaktīva, kā līksms mācīšanās process, bet drīzāk kā patērētāju pasīva “kulinārā” (Brehts) tūlītējā izklaide.

Saskaņā ar Maklūena terminoloģiju “karstie mediji neatstāj neko daudz tādu, kas būtu jāaizpilda vai jāpabeidz auditorijai. Tādēļ karstajiem medijiem līdzdalība ir zema, un vēsajiem medijiem raksturīga augsta auditorijas līdzdalības un iesaistes pakāpe.”[16] Viņš konstruē dualitāti starp “augstas izšķirtspējas” un “zemas izšķirtspējas” medijiem: “Augsta izšķirtspēja ir spēcīgs aizpildījums ar datiem…”. [17] Jo vairāk auditorija tiek piebāzta ar datiem, jo mazāk tā var izrādīt empātiju/līdzdalību[18]. Karstās formas ir izslēdzošas, kurpretim vēsās ir iekļaujošas. Viņš uzskata, ka runai piemīt zema izšķirtspēja. Pēc viņa izpratnes, empātija/jūtas rada līdzdalību. Šāda definīcija ir tiešā pretrunā Brehta līdzdalības definīcijai, kurā empātijai ir mazāka loma. Darīt ir svarīgāk nekā izjust. Maklūenam ir, tā teikt, Staņislavska skats uz medijiem un uzstāšanos. Man šķiet, ka šāda pieeja ietilpst Ziemeļamerikas auditorijas vēlmēs. Obama šīs vēlmes nevainojami īstenoja. Tomēr salīdzināt Obamas harismu ar Hitlera harismu joprojām ir bīstami. Nez vai šis Vestena izteiktais salīdzinājums bija apzināti draudi pēc tam, kad Beinharts bija izteicies par Obamas “ļoti pievilcīgo, nedraudīgo” uzstāšanos. Harisma savā ziņā jau pēc savas būtības ir bīstama, jo tā spēj ietekmēt izvēli, ko, iespējams, vēlāk varam nožēlot, kad visaptverošās harismas un emocionālā skurbuma ietekme pagaist. Vilinājums un šarms ir šīs spēles neatņemama sastāvdaļa. Tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu spēlēt šo spēli, bet mums būtu pilnībā jāizprot tās noteikumi, divdomības un iespējamie draudi.

Klintone neizmanto frāzi “dzīves atstumtā” tā acīm redzamā iemesla dēļ, ka tā var būt neproduktīva. Tā paša iemesla dēļ Obama (un Toronto žurnālists) izvairās meklēt iedvesmu afrikāņu publiskās runas kultūrā. Oratora māksla tiek saistīta ar balto, turīgo, politiski ietekmīgo vīriešu minoritāti, ar tādiem kā Demostēns un Cicerons, bet ne ar bagātajām afrikāņu interaktīvās stāstīšanas tradīcijām un sarežģītajiem blēžu personāžiem. Tomēr abas oratora mākslas tradīcijas, no vienas puses, senā grieķu–romiešu un, no otras puses, tradicionālā afrikāņu māksla galvenokārt balstās uz mutvārdu un patriarhālajām tradīcijām, nevis uz rakstveida tradīcijām. Abas šīs oratora mākslas tradīcijas ir vizuāli un akustiski izteikti performatīvas un varētu būt ļoti pievilcīgas komunikāciju stratēģijas globalizētajā un digitālajā vizuālo tēlu dominances laikmetā. Mutvārdu vēsture tiek ierakstīta ar teātra balsīm un ķermeņiem, baznīcās, televīzijā un YouTube. Kaut jau minētais Toronto Star žurnālists aplūko Obamas oratora talantu baltādaino rietumnieku vēstures kontekstā, pats Obama sevi saista ar Ziemeļamerikas melno baznīcu. Baraka Obamas runā par rasi [19] Obama sniedz ieskatu par savu pieredzi uzstāšanās socializācijas procesā melnādaino baznīcā. Tieši baznīcā viņš apguva auditorijas un izpildītāja attiecību paņēmienus, publiskās uzstāšanās iedarbību. Mācītājs Džeremaja Raits (Jeremiah Wright), par kuru Obama runā, kalpo par piemēru, cik bīstama ir publiska uzstāšanās, kuras mērķis ir ideoloģiska apstrāde. Divdesmit gadus Obama viņā klausījās vidē, kas emocionāli un fiziski bija ārkārtīgi iedarbīga. Deja, aplausi, spiedzieni un kliedzieni bija auditorijas līdzdalības izpausmes. Vēstījumi/stāsti bija par izdzīvošanu un cerībām. JĀ, MĒS TO VARAM! Obama citē savu grāmatu Mana tēva sapņi (Dreams from My Father: A Story of Race and Inheritance)[20]:

“Cilvēki sāka kliegt, celties kājās, aplaudēt un izsaukties, spēcīgs vējš uznesa mācītāja balsi līdz pašām spārēm... Un tai vienā notī – cerība! – es saklausīju vēl ko citu; tā krusta pakājē, tūkstošiem baznīcās visā pilsētā, es iztēlojos, kā stāsti par vienkāršiem melnādainajiem cilvēkiem saplūst ar stāstiem par Dāvidu un Goliātu, Mozu un faraonu, kristiešiem lauvas midzenī, Ecehiēla kaulu lauku. Tie stāsti par izdzīvošanu un brīvību, un cerību kļuva par mūsu stāstiem, par manu stāstu; izlietās asinis kļuva par mūsu asinīm, asaras par mūsu asarām …”[21]

Saskaņā ar melnās baznīcas tradīcijām Jēzus Kristus bieži tiek attēlots melnādains. Tas nozīmē, ka ikviens šīs kopienas melnādainais vīrietis spēj emocionāli, fiziski un pēc rases identificēties ar šo figūru. Kaut pastāv iespēja, ka Jēzus bija melnādains (kā ateisti mani tas īpaši neuztrauc), kristīgā baznīca bija baltādaino tradīcija. Kolonizācija un paverdzināšana bieži vien notika vai nu kristīgās baznīcas vārdā, vai ar tās piekrišanu. Padarīt cilvēkus, kam bija sava ticība un reliģiskie rituāli, vispirms fiziski par vergiem un pēc tam garīgi/ideoloģiski par kristiešiem ir šausminošs darbs. Es uztvēru melnādainās auditorijas un Obamas klajo identificēšanos un emocionālo sasaisti ar šiem stāstiem par ciešanām, asarām un izlietajām asinīm kā ieilgušu asimilācijas un milzīgu pašnoteikšanās zaudējuma posmu. Pretošanās ir bezjēdzīga, kā apgalvo iekarotāji borgi filmā Zvaigžņu ceļi (Star Trek) . Ķīlnieki iemīlas savos nolaupītājos, un spīdzināšanas upuri identificējas ar saviem spīdzinātājiem. Mārtins Luters Kings kritiski vērtēja pretrunu starp personisko ticību un reliģiju kā institūciju, kad viņš vairākkārt norādīja uz rasu segregāciju reliģisko institūciju ietvaros Ziemeļamerikā. Pati baznīca bija rasu segregācijas līdzeklis. Tā vietā viņu vilināja “iekšējās baznīcas” meklējumi.[22]

No Obamas runas es izdaru secinājumu, ka viņa Džeremajas Raita baznīcas pieredze ir bijis svarīgs un varbūt izšķirošs faktors tam, kādas publiskās runas un uzstāšanās stila iezīmes kļuvušas par noteicošām un kādi ir viņa teatrālie paņēmieni, veidojot auditorijas un izpildītāja attiecības. Melnā baznīca, cik saprotu, ir rezultāts pakļaušanai citai kultūrai.

“Jo vairāk abas kultūras nonāk kontaktā, jo lielākas iespējas, ka vienas elementi ietieksies otrā. Kultūras pakļaušanas process ir ilgstošu kultūras kontaktu gala rezultāts, kad vienā sabiedrībā kādas citas dominējošas sabiedrības ietekmē notiek dramatiskas izmaiņas. Kultūras izmaiņas var būt brīvprātīgas tirdzniecības, alianšu vai laulību rezultātā. Tās var būt arī piespiedu kārtas izmaiņas, kas notiek paverdzināšanas, iekarošanas vai misionāru darbības rezultātā.” [23]

Dialektiski runājot, melnā baznīca vienlaikus ir arī svarīga politiskās pretošanās vieta (t. i., melnādaino pilsonisko tiesību kustība), vieta, kur tiek apgāztas dominējošās varas attiecības (proti, Jēzus ir melnādains, tāpēc melnādainā vīrieša identitāte netiek atsvešināta vai pretnostatīta), un lepnuma, pašapstiprinājuma un drošības vieta. Tomēr tā ir pārsvarā patriarhāla vieta. Tādas politiskās aktīvistes kā Roza Pārka un Andžela Dēvisa nevarēja/negribēja kļūt par vadošajām melnās baznīcas personībām kā Mārtins Luters Kings vai Džesijs Džeksons. Ar melnās baznīcas kā pretošanās vietu ir saistīts pārsvarā vīriešu oratoriskās mākslas mundri fiziskais un muzikālais stils, kā arī saturs un dramaturģiskā stratēģija, kuru pamatā ir afroamerikāniskās sludināšanas tradīcijas. Oratorās mākslas vai retorikas tehniku var salīdzināt ar retorikas stratēģiju dramatiskajās mākslās, tādās kā teātris un kino. Piemēram, Rietumu filmu scenārijos un melodrāmās ir retoriskās vai dramaturģiskās iezīmes, kuras var sazīmēt Mārtina Lutera Kinga sirsnīgajā retorikā.[24] Interesanti, ka Osborns aplūko Kinga retoriku Aristoteļa tradīcijā[25] un saista Kinga retorikas prasmi ar “retoriskās distances kā estētiskās distances līdzinieci”.[26]

Sākumā es šo distanci uztvēru kā brehtisko distancēti kritisko pieeju runai/retorikai un izrādei/izpildītājam, kas auditorijai ļauj proaktīvi atšifrēt, līdzkonstruēt un dekonstruēt nozīmi. Tomēr patiesībā viss ir gluži otrādi. Kings, tāpat arī Raits un Obama aizkustina savu auditoriju, iekams auditorija sāk iekustēties daudz burtiskākā izpratnē. Emocijas un vēlākā rīcība ir vērsta uz sociālu kritiku un protestu, kas diemžēl gan auditorijai un līderiem/mācītājiem/oratoriem izslēdz līderu/oratoru izpildījuma stila un satura kritisku vērtējumu. Emocionālā iesaiste un personiskais atsvešinājums no konkrētas situācijas kļūst tik spēcīgs, ka auditorija seko gandrīz akli, ar asaru pilnām acīm. Piemēram:

“Runa Man ir sapnis bija “izcila, neaizmirstama un pacilājoša”; tā “uzrunāja miljonu sirdis” un “pārvērta līkumainu gājienu par vienu no Amerikas vēsturiskajiem notikumiem.” Viens no Vašingtonas marša Par darbu un brīvību dalībniekiem atzina – “kad Kings beidza runāt, pieauguši vīrieši un sievietes bez kautrēšanās raudāja.”” [27]

Osborns paskaidro, ka retoriskās distances prakse ir atvasināta no estētiskās distances mākslinieciskās prakses. Estētiskā distance ir veids, kā valdīt pār auditoriju/lasītājiem/skatītājiem. Saskaņā ar šo definīciju mākslas darbam ir jāabsorbē audit orija, distancējoties no savām interesēm un tādējādi atsvešinot auditoriju no tās faktiskās situācijas un tās praktiskās realitātes. Tādējādi mākslas darbi/oratora mākslas izpausmes var (nekritiski) absorbēt auditoriju, bet tajā pašā laikā auditorija uztver un aplūko mākslas darbu/oratora mākslas izpausmi, nesaistot tā nozīmīgumu vai nozīmīguma neesamību ar auditorijas faktisko reālo dzīvi. Skatītājam jāaizmirst par savu situāciju, kad tiek uztverts mākslas darbs/izrāde. Tikt emocionāli pārņemtam un aizrautam ar politisko vai māksliniecisko jēgu tādēļ ir svarīgāk, nekā iegūt informētu sapratni par politisko vai māksliniecisko jēgu. Osborns šo koncepciju aplūko Aristoteļa un Frensisa Bēkona eiropeiskās tradīcijas kontekstā. Bēkonu, piemēram, interesēja auditorijas “gribas labāka iekustināšana”. Osborns atsaucas arī uz Kenetu Bērku, kas rakstīja par “identifikācijas un dalījuma koncepcijām” un “par to, cik svarīgi kontrolēt un manipulēt ar distanci starp runātāju un auditoriju, auditoriju un ienaidniekiem, politiku un praksi”.[28] Distances faktiska neesamība, protams, noved pie identitāšu saplūšanas. Izpildītājs kļūst par izpildīto personāžu un auditorija kļūst par izpildītāju un izpildīto personāžu. Interesanti, ka literatūrā atradu daudzas atsauces uz Rietumu retorikas tradīcijām, ja runājam par afrikāņu–amerikāņu oratoro mākslu/sludināšanu, bet nevienu atsauci uz tradicionālo Āfrikas retorikas tradīciju. Vai afrikāņu– amerikāņu retorika tiek analizēta, izmantojot nepareizos analītiskos līdzekļus? Vai pats diskurss ir eirocentrisks un rasistisks?[29] Svarīgs šīs analīzes aspekts vairākos šajos pētījumos ir stratēģiskā emociju radīšana un manipulēšana ar auditorijas gribu, ko realizē izpildītāji/politiķi/sludinātāji. Man par pārsteigumu nekritiska iesaiste un nevis kritiski kognitīva un emocionāla auditorijas iesaiste savu līderu sniegumā tiek uzskatīta par kaut ko apbrīnojamu un nepieciešamu pat kritiķu vidū. “Kinga argumenti atklāj retoriskās stratēģijas vitāli nozīmīgos elementus: centrālo kairos (retoriskās laika izvēles) saplūšana ar pathos (kaisli, patiesu iesaisti un atbilstību auditorijas vērtībām) ir būtiski svarīga pilsonisko tiesību retorikas mikro un makro līmenim.”[30]

Kā jau tika minēts iepriekš, Obama sevi vairāk uztver melnās baznīcas kontekstā, nevis sava tēva Āfrikas tradīcijā, kaut arī attiecībā uz apgalvojumiem par fiksētu “autentisku melnumu” un to, kas nosaka afroamerikāņu pieredzi,[31] viņa viedokļi nesakrīt ar vergturības vēstures neatņemamo pieredzi un rasu segregāciju. Obamas tēvs aizbrauca no Kenijas kā brīvs cilvēks. Stipendija viņam ļāva “īstenot savus sapņus Amerikā” – Obama informē lasītājus savā mājaslapā. [32] Pretstatā tiem afroamerikāņiem, kas ir Āfrikas vergu pēcteči, Obamas tēvs no brīva prāta pameta savu zemi un pārcēlās uz Savienotajām Valstīm. Havaju salās viņš satika Obamas māti, balto sievieti no Kanzasas mazpilsētas, kura tolaik mācījās Havaju salu universitātē. Pēc diviem laulībā nodzīvotiem gadiem vecāki izšķīrās, un tēvs pameta ģimeni, kad viņa dēlam bija tikai divi gadi. Obama tēvu pirms tā nāves satika tikai vēl vienu reizi.[33] Nav nekāds pārsteigums, ka Obama savu grāmatu nosaucis par “Sapņi no mana tēva” (Mana tēva sapņi), kas ataino sāpīgo mīlēta un mīloša tēva klātbūtnes neesamību. Katrā ziņā šī pieredze Obamam ir kopīga ar daudziem afroamerikāņiem, no kuriem daudzus audzinājusi māte viena pati vai vecvecāki. Nezinu, vai Obamas tuvās attiecības ar mācītāju Raitu šajā kontekstā var tikt uzskatītas par simboliskām tēva–dēla attiecībām, kuru mērķis ir aizpildīt īstā tēva tukšumu. Tās nosaka hierarhiskās un patriarhālās attiecības starp mācītāju un viņa draudzi, kas ir tādas pašas kā starp Dievu un viņa bērniem. Šīs attiecības ir autoritāras, tām ir nepieņemami kritiski apstrīdēt Dievu vai tā pārstāvjus/mācītājus. Raits kā melnās baznīcas mācītājs un orators iesaistās arī politiskā diskursā. Tas viņu nepadara par tādu politisku līderi kā Mārtins Luters Kings, Džesijs Džeksons vai Baraks Obama, bet tas viņa balsij piešķir politisku ietekmi. Tikai nesen, pēc tam kad Džeramaja Raits bija uzrunājis Nacionālo Preses klubu Vašingtonā (2008. gada 28. aprīlī), nākdams klajā ar izteikumiem, kas varētu apdraudēt Obamas sacensību uz prezidenta posteni, Obama beidzot kritiski “vēršas pret savu bijušo mācītāju par viņa izteiktajiem destruktīvajiem komentāriem”.[34] Manuprāt, šis strīds starp “tēvu un dēlu” vai “izpildītāju un skatītāju” nav saistīts tikai ar nedaudziem komentāriem, bet arī ar konkrēto uzstāšanās kultūru, kas prasa pārņemtu un emocionāli iesaistītu auditoriju, nevis kritisku un paškritisku auditoriju.

Obama tic savām spējām vienot cilvēkus ap kādu mērķa politiku – politiku, kas visu amerikāņu problēmu risināšanu izvirza augstāk par tās īstenotāju aprēķinu un politisko guvumu.[35] Atsaucoties uz viņa paša teikto, nav balto vai melno, vai aziātu, vai latīņamerikāņu Amerikas, bet ir Amerikas Savienotās Valstis. Nav arī liberālas vai konservatīvas Amerikas, bet tikai Amerikas Savienotās Valstis. Viņam piemīt vienojošs talants arī tāpēc, ka pats, būdams jauktas rases cilvēks, iemieso sava veida vienotību. Tas ir līdzīgi Angelai Merkelei, kura dzimusi kā rietumvāciete un audzināta un socializējusies kā austrumvāciete un kurai piemīt zināms potenciāls saliedēt ģeopolitiski apvienotu valsti, kaut mēs labi zinām, cik neparasti grūts šis izdevums ir no kultūras un ekonomiskā aspekta. Šajā kontekstā Obamam jāsaskaras ar grūtu izvēli, lai identificētos ar melnās baznīcas tradīcijām un praksi, jo tas izslēdz tos Ziemeļamerikas pilsoņus, kas neuztver sevi šīs tradīcijas ietvaros un kam nav tādas pašas pieredzes. Tas ir vēl sarežģītāk attiecībā uz Amerikas indiāņiem.

Savā runā par rasi Obama runā par Džima Krova mantojuma slogu. Obama, kas strādāja par pilsoņtiesību advokātu, ar Krova mantojumu pirmam kārtām domā tā dēvētos Džima Krova likumus. Lielākā šo likumu daļa tika pieņemta 19. gadsimta otrajā pusē. Viņš tikai īsumā atsaucas uz šo rasistiskās izklaides teatrālo formu. To mērķis bija ierobežot jaunās privilēģijas, kas tika nodrošinātas afroamerikāņiem (daudzi no tiem bija bijušie vergi) pēc Amerikas Pilsoņu kara (1861-1865) starp Amerikas Savienotajām Valstīm (Ūniju) un vergturu dienvidu štatiem (Amerikas Konfederātu Štatiem). Tika uzskatīts, ka pirmie “Džima Krova” likumi aizsākās ar kādu likumu, kas tika ieviests 1881. gadā Tenesijā. Folmsbijs uzskata, ka līdzīgi likumi jau tika pieņemti 1865. gadā. Tas bija “Misisipi 1865. gada 21. novembra likums, ko pieņēma pirmā atjaunotā štata valdība un kas aizliedza nēģeriem braukt tajos vagonos, kuri tika atvēlēti balto lietošanai”. Tomēr 1867. gadā radikālais likums (Tenesijā) bija aizliedzis rasu diskrimināciju dzelzceļos un citos koplietošanas transporta līdzekļos. 1875. gada likums ne tikai pasludināja par spēkā neesošu šo likumu, bet atcēla arī vispārējo likumu attiecībā uz “viesnīcu īpašnieku, koplietošanas transporta līdzekļu un sabiedriskās izklaides vietu īpašnieku tiesībām, pienākumiem un atbildību.”[36]

Mana raksta ietvaros, kurā tiek pētītas izpildītājmākslas un teatrāluma iezīmes politiskās uzstāšanās/šova jomā, kā arī mākslinieciskās uzstāšanās/izrādes jomā ar uzsvaru uz izpildītāja–auditorijas attiecībām, lielu interesi rada tas, ka “Džima Krova” simbolika likumu terminos ir aizgūta no reāli pastāvoša balto un rasistiskā teātra un izklaides avota. Es piekrītu Šērlijai Mūdijai, ka

“nav sagadīšanās, ka ASV rasu segregācijas sistēma, kas pazīstama ar nosaukumu Džims Krovs, savu nosaukumu aizguvusi no balto izklaidējošajām izrādēm, kurās tika atainotas faktiski melnādaino tautas parašas. Gluži pretēji, es uzskatu, ka 19. gadsimta beigās rasu identitātes jautājumi, jautājumi par vienlīdzību un segregāciju tika daļēji apspriesti, izmantojot folkloru.” [37]

Ja 19. gadsimta beigās folklora bija politiskā diskursa medijs, tagad tā ir popkultūra, televīzija, sports, internets un politiski apzinīgā mūsdienu eksperimentālā noturīgā teātra prakse. T. s. melnajā drāmā atradu daudzas atsauces uz Džima Krova likumiem un juridisku iejaukšanos rasisma un segregācijas gadījumos.[38] Tomēr atsauces uz faktisko teātra praksi un tās subversīvo, kritisko, pašrefleksīvo un atbrīvojošo melno un balto teātra sevis pārdefinēšanas vēsturi ir visai reta parādība, kaut gan šī varētu būt tā vēsture un pieredze, kas apvieno dažādu rasu progresīvos cilvēkus. Teātrī pastāv dažādas alternatīvas tam, kā iespējams domāt, just un rīkoties.

Džima Krova figūra tika radīta 18. gadsimta beigās ASV kā melnais tipāžs balto rasistiskajās izklaides komēdijās. Baltie atveidoja melnādainos menestrelu personāžus ar Džima Krova tipāža palīdzību, lai augstprātīgi un rasistiski pasmietos par melnādainajiem cilvēkiem. Arī melnādainās sievietes atveidoja pārģērbušies vīrieši ar Melnās sejas grimu. Līdz 19. gadsimta vidum melnādainie izpildītāji bija veiksmīgi pārņēmuši šo tradīciju un pārdefinēja un pārveidoja to par melnādaino cilvēku interešu izpausmes līdzekli, lai kritizētu un pretotos balto rasismam. Tās visas bija trupas, kurās spēlēja tikai vīrieši un tikai melnādaino auditorijai ar divkāršu Melno seju – dabisko un uzgrimēto. Melnādaino vīriešu “Blackface” izrādes kļuva plaši pazīstamas nacionālā mērogā līdz ar kino un televīzijas attīstību pagājušā gadsimta 40. un 50. gados. Viens no vadošajiem personāžiem bija Djūijs “Sweet Papa Pigmeat” Mārkems (1904–1981). “Tie pārņēma tradīciju, bet pārmainīja tās jēgu uz pretējo, izmantojot to citā kontekstā, pārvēršot agrākos apspiešanas tēlus par ironijas un izklaides avotu.”[39] Mārkema izrādes bija politiski divdomīgas un melno un, no stereotipu interpretācijas viedokļa raugoties, balto auditorija tās uztvēra atšķirīgi. Melnādaino auditorija šos tēlus uztvēra kā emancipācijas, nevis apspiestības apstiprinājumu. “Tā vietā, lai pieņemtu rasistisko mitoloģiju, tā savā ziņā pavērsa to pret ideoloģiju, kas to radījusi. Tajā stereotipi tiek uztverti vairāk kā fiktīvi, nevis reāli. Smiekli tiek izmantoti, lai izsmietu un grautu apspiestības tēlus.”[40] Tā vietā, lai justu līdzi/identificētos/saplūstu ar skatuves personāžiem, uztverot tos kā reālus, skatītāji un akti eri šādās izrādēs pretojas emocionālai identifikācijai, lai izbaudītu emancipējošo potenciālu. Elizabetes Lekomptes (Elizabeth LeCompte) un Wooster Group iestudējumu Maršruts 1&9 (Route 1&9) iedvesmoja Mārkema sniegums un tā daudznozīmība, bet tie ir gājuši vēl soli tālāk un pavērsuši “kritiskos skatus gan pret balto, gan melno stereotipiem. Līdztekus Mūsu pilsētai (Torntona Vaildera luga) (Our Town, Thornton Wilder) melnās sejas komēdija ir atbrīvošanās akts”.[41] Visas izrādes laikā Lekompte izvairījās no “jebkādas interpretācijas, kas izrietētu no abu pretējo veidojumu polarizācijas, kad vieni ir labie un otri ir sliktie”. Neviennozīmība, apšaubīta dualitāte un pretēju viedokļu vienlaicīgums neļauj skatītājiem emocionāli identificēties un veicina kritisku un atbrīvojošu domāšanu un līdzpiedalīšanos. Lekompte atklāja Melno seju

“vienlaicīgi kā viktimizācijas un atbrīvošanās, akluma un sapratnes zīmi. Dekonstrukcija caurstrāvo duālistisko metafiziku, kas radījusi šīs kategorijas, un iesaista skatītājus izrādēs kā melno un balto, brīvo un paverdzināto. Tā nepiedāvā ideoloģisku patvērumu, no kurienes darbību varētu vērot ar nosodījumu.” [42]

Wooster Group ne tikai šķērsoja rases robežas, bet, kas ir ne mazāk svarīgi, arī dzimuma robežas, jo viņu iestudējumos gan vīrieši un sievietes, gan baltie un melnie aktieri spēlēja ar Melnās sejas grimu. Ne tikai Ziemeļamerikā vien ir cilvēki, kas ir jau apvienojušies kritiska rotaļīguma, nevis empātiskas amnēzijas garā. Sajust rīcību ir viena lieta, bet rīkoties ir kas cits.

Kaut arī panākts tehnoloģiskais progress, digitālajam laikmetam aizvien pietrūkst dzimuma vienlīdzības abās pasaulēs – reālajā un teātra/simboliskajā pasaulē uz visas planētas. Obama no šīs situācijas iegūst, bet Klintone ne. Vienlīdzības trūkumu izraisa ekonomiskās vienlīdzības neesamība un neiespējamība piekļūt publiskajai varai un pilnvarojumam. Gan Obama, gan Klintone, neskatoties uz savu dzimumu, vecumu vai rasi, ir labu izglītību ieguvuši, veiksmīgi juristi, kam nav nekā īpaši kopīga ar tiešām trūcīgiem cilvēkiem. Vai šajā ziņā Klintone ir godīgāka pret savu auditoriju, kad viņa atsakās sni egt emocionālas identifikācijas iespēju ar “no dzīves atstumtajiem” un kad viņa uzstāj uz saturu?

Nez vai amerikāņu sabiedrība savos stāstos par vēsturi patiešām atkārtos to, ko jau pēdējos 40 gadus ir izspēlējis zinātniskās fantastikas TV seriāls Zvaigžņu ceļi, un vilks paralēles starp kapteiņa izvēli un prezidenta izvēli: 1.Kapt. Kirks (baltais, angloamerikānis, vīrietis, heteronormatīvs), 2. Kapt. Pikārs (baltais, heteronormatīvs, vīrietis, cēlies no frančiem), 3. Kapt. Sisko (melnais, vīrietis, heteronormatīvs, vientuļais tēvs, ļoti interesants), 4. Kapt. Džeinveja (baltā, sieviete, heteronormatīva un patiesi vis ai garlaicīga), 5. Kapt. Ārčers (baltais, vīrietis, het eronormatīvs, imperiālistiska karavīra tips, supergarlaicīgs). Droši vien būs jāgaida vēl 500 gadu, pirms uz tā kosmosa kuģa parādīsies ziemeļamerikāņu aborigēnu kapteinis (vispirms, protams, vīriešu kārta s). Varbūt tas nekad nekļūs par prezidentu reālajā dzīvē, un arī trūcīga, padzīvojusi sieviete nekad nekļūs par prezidenti. ASV rakstnieku arodbiedrība nesen streikoja. Tiem varbūt izbrīvējās laiks, lai radītu jaunus kapteiņu tēlus. Ja ne, tie tomēr varēs rakstīt runas saviem prezidentiem, jo šādi teksti acīmredzot netiek uzskatīti par dai ļliteratūru un tādējādi nav iekļauti arodbiedrības ierobežojumos streiku laikā. Jā, MĒS TO VARAM. “..neviena medija eksistence pati par sevi nav apveltīta ar jēgu, bet tikai pastāvīgā mijiedarbībā ar citiem medijiem.”[43]

1 Jelinek, Elfriede. (2004). Sidelined. Nobelprize lecture. Retrieved Feb.22,2008 fromhttp://nobelprize.org/nobel_prizes/literature/laureates /2004/jelinek-lecture-e.html