Baltijas valstu teātru kultūrpolitikas apskats

Lietotāju novērtējums: / 0
SliktākaisLabākais 

Festivāla Homo Novus '99 ietvaros Jaunais Rīgas teātris sadarbībā ar Jaunā teātra institūtu un producēšanas centru Intercult (Zviedrija) organizēja starptautisku semināru ar Eiropas ekspertu piedalīšanos, kas bija veltīts Baltijas teātru attīstības politikai. Semināra 1.daļa tika veltīta situācijas salīdzinājumam un raksturojumam trīs Baltijas valstīs. Kultūras ministriju pārstāvju ziņojumiem sekoja diskusija ar teātru vadītājiem. Šeit pārpublicējam diskusijas fragmentus no Homo Novus'99 pārskata kataloga, jo arī nepilnus 11 gadus pēc tās norises redzams, ka problēmu loks lielā mērā ir saglabājies teju nemainīgs un uzdotie jautājumi ir līdzīgi: kā un vai valsts kultūrpolitika un teātru atbalsta sistēma veicina “nepārtrauktu teātra atjaunošanos” (K.B.Estornē), vai valstij ir jāatbalsta visi repertuāra teātri, kas ir atbalsta kritēriji, kāds ir neatkarīgo teātru statuss un kāda to nozīme mākslinieciskā procesa attīstībā...?

DISKUSIJA. I DAĻA.

Baiba Rubess. Tagad ir izskanējuši trīs dažādi viedokļi par to, kā notiek finansēšana, par politikas izstrādāšanu, kāda ir attieksme pret teātri kopumā katrā valstī. Auditorijā ir vairāki cilvēki, kuri vada teātrus un kuriem varētu būt, ko teikt par savu pieredzi un to, kā teātra joma var attīstīties nākotnē. Kāds ir jūsu teātra uzdevums, kāda ir repertuāra izvēles politika, cik bieži mainās un cik ilgi tiek rādītas izrādes, kas ir jūsu skatītāji, vai vispār ir iespējams identificēt, kas ir jūsu skatītāji? Finansiālā struktūra, īpašums, pārvalde, vadība – tas ir ļoti grūts un neatrisināts jautājums. Nodarbinātība – daži teātri nodarbina maz, citos ir relatīvi daudz darbinieku. Kādi ir kritēriju, kurus jūs izmantojat? Visbeidzot jūsu viedoklis par valdības lomu, kādai vajadzētu būt finansēšanas sistēmai nākotnē?

Audronis Ļuga (Audronis Liuga) (Teātra un kino informācijas centra direktors / Lietuva). Kāda ir teātra loma šodienas sabiedrībā? Lietuvā ir sākusies diskusija par šo tēmu. Kā tika minēts, mums ir spēcīgu režisoru personību teātri, kas ir atkarīgi no teātra radošās iniciatīvas un reizēm tam nav daudz kopīga ar apkārtējo sabiedrību. Režisors rada savu izrādi, kā, piemēram, Ņekrošus, un viņš nav pārāk atkarīgs no tā, kas ir ap viņu, viņš var veidot izrādi Itālijā, jebkurā citā vietā. Un ir pamatoti sacīt, ka, ja Lietuvā jūs jautātu: kas ir teātris? - pirmkārt, mēs uzreiz nosauktu vairāku cilvēku vārdus, kas rada teātri. Un citas lietas, piemēram, ēkas vai izrādes, tas nav teātris mūsu izpratnē un arī runājot no filozofiskā viedokļa. Un tāpēc teātra pamatuzdevums ir raudzīties realitātē. (...) Man šķiet, ka arī teātru finansēšanas politikā ir jāatzīst realitāte, ir jāidentificē un pilnīgi skaidri jāpasaka, piemēram, mums ir neatkarīgi teātri un ir valsts teātri, tad ko mēs kā valsts, kas finansē teātrus, vēlamies, lai tajos teātros dara. Vai mēs gribam, lai visi ir pilnīgi apmaksāti valsts repertuāra teātri, kas ir pilnīgi neiespējami mūsdienu situācijā. Vai arī mēs gribam, ka ir viens vai divi pilnīgi finansēti valsts teātri, kurus mēs sauktu par nacionālajiem teātriem, un daži no teātriem, piemēram, puse vai 1/3 ir finansēti no valdības budžeta un pārējās – neatkarīgās grupas, kas varētu būt arī savādāk strukturēti nekā nacionālie teātri. To bāze būtu projekti, idejas, savs darbības veids. Ja jūs atbalstītu ideju, ka nacionālie teātri ir jāveido kā izrāžu iestudēšanas centri, tad atbildība par repertuāru jāatstāj pašu teātru ziņā. Vienam nacionālam repertuāra teātrim ir jādzīvo, bet tas ir ne tik daudz atkarīgs no finansēšanas kā personības, kas teātri vada. Teātru direktori kā menedžeri ir viena no lielākajām problēmām mūsu teātros, jo mums nav menedžeru, nav menedžmenta iemaņu. Piemēram, Lietuvas Nacionālā teātra direktors ir komponists, Krievu Drāmas teātra direktors ir aktieris. Tie nav menedžeri, viņi strādā kā mākslinieki, viņi nāk uz teātri ar savām idejām, bet viņiem nav nekādu prasmju, kā tās realizēt mūsdienu apstākļos.

Alvis Hermanis (Jaunā Rīgas teātra direktors). Labdien, mani sauc Alvis Hermanis, es esmu režisors un aktieris, taču, apstākļu spiests, es jau trīs gadus esmu arī JRT direktors. No šī pienākuma es gribētu atbrīvoties pie pirmās iespējas. Taisnība ir mūsu lietuviešu kolēģim, kurš sacīja, ka teātra menedžeris ir jauna profesija. JRT ir valsts repertuāra teātris. Tas nozīmē – 7-8 jauniestudējumi gadā, izrādes gandrīz katru vakaru, pastāvīga trupa. Teātris ir salīdzinoši mazs – apmēram 15 aktieri un darbinieki. Kopējais darbinieku skaits ir 50. Mūsu teātra īpatnība ir tā, ka mēs kases ieņēmumiem esam atvēlējuši otršķirīgu lomu, bet vairāk uzmanības pievēršam iestudējumu mākslinieciskajai kvalitātei. Šī ir apzināta izvēle, un tā arī nosaka mūsu skatītāju. Risinājums ir bijis vienkāršs – tie teātri, kuriem ir lielāks ieņēmums no biļetēm, ir arī pelnījuši lielākas valsts dotācijas. Es zinu, ka Eiropā nav tādas valsts, kurā būtu izdomāts, ka teātra dotāciju lielums jānosaka atkarībā no komerciāliem panākumiem. Es labprāt dzirdētu mūsu viesu viedokli: vai valstij vajadzētu atbalstīt komerciālus teātrus? (...)

Audronis Ļuga. Es uzskatu, ka diskusija – nauda vai māksla -, ko minēja Alvis, ir mākslīga. Tas varbūt ir vairāk provokatīvs apgalvojums. Ja jūs sakāt – es gribu taisīt mākslu, bet nebūt atbildīgs, kāds būs ieņēmums un kā to pieņems, - tad tas ir teātra gals. Lietuvā tie, kas tiek uzskatīti par māksliniekiem teātrī, Ņekrošus, Koršunovs, domā abējādi. Viņi domā, kā izdzīvot savā teātrī. (...) Otra problēma – Lietuvā, piemēram, daudzi apgalvo, ka valdības uzdevums ir dot daudz naudas un viss. Manuprāt, tas ir viens no viedokļiem Austrumeiropā, ka nav vajadzīgas strukturālas izmaiņas, bet vajag daudz naudas un visas problēmas tiks atrisinātas. Es domāju, ka šāds viedoklis nav pareizs.

Kristofs Bladēns Estornē () (Onda ģenerālsekretārs / Francija). Pašā sākumā mums jārunā, kas ir mākslinieciskais projekts. Tas nenozīmē, ka mēs nedomājam, kas notiek ar šo projektu no ekonomiskā viedokļa. Pat ja jautājums par kvantitāti ir svarīgs, kur paliek jautājums par kvalitāti? Kur mums ir jādomā mākslinieciskā jomā? Es neko neesmu dzirdējis par mākslinieciskiem projektiem.

Alvis Hermanis. Nevajag tik nopietni uztvert manis iepriekš sacīto. Mēs naudu liekam otrajā vietā, nevis astoņpadsmitajā vai astoņdesmitajā. Dabiski, ka mēs esam atkarīgi no saviem ieņēmumiem. Bet, skatoties iestudējumu, mēs varam pamanīt, kāda ir režisora vai direktora pirmā motivācija iestudēt šo izrādi. Jums Lietuvā ir paveicies, ka jums nav attīstīti komerciālie teātri.

Baņuta Rubess. Esmu strādājusi galvenokārt Toronto, Kanādā, kur ir vairāk nekā 100 teātru, bet tie nesaistās ar teātra ēkām. Mums nav 100 teātra ēku. Esmu režisore un rakstniece, esmu strādājusi Toronto mākslas padomē kā teātra komitejas priekšsēdētāja. Manuprāt, interesantākais šodien bija Audroņa apgalvojums par mērķiem. Es piekrītu tam, ko teica Alvis. Mani mulsina jēdziens “komerciāls teātris”, man tas asociējas ar tādu mūziklu kā “Kaķi”, kur vienīgais mērķis ir iegūt naudu un māksla ir vienaldzīga. (...) Taču jāatgriežas pie jautājuma, kam nauda ir domāta. Mēs ļoti daudz runājam par ēkām, bet nevis par to, ka būtu jāatbalsta jauna mākslaa, jauns teātris Latvijā. Vai arī būtu jāatbalsta visi teātri Latvijā? Nav pietiekošu argumentu, kāpēc jādod nauda, izņemot ēkas un algas. Manuprāt, diskusija kļūtu interesanta, ja mēs runātu vairāk par mākslas mērķi.

Māris Jaunozols (Nacionālā teātra direktors). (...) Teātri veido divas ļoti svarīgas sastāvdaļas – aktieris un skatītājs, kurš ir gatavs maksāt par to, ko redz uz skatuves. Mani ļoti biedē tas, ko minēja kultūras ministre, ka teātri tikšot vērtēti kvalitatīvi. (...) Es nekādā gadījumā nepiekrītu teātru kvalitatīvai izvērtēšanai, jo šis vērtējums būs ļoti subjektīvs. Tā vietā mums ir jāpiešķir finansējums cilvēkiem, kurus algo konkrēts teātris, un tad direktoram ir jāuzņemas atbildība par līdzekļu nelietderīgu izmantošanu.

Anna Eižvertiņa (Neatkarīgā teātra “Skatuve” direktore). Tiktāl mēs esam runājuši tikai par profesionāliem valsts teātriem, un tagad es uzdrīkstēšos izteikties kā neatkarīga teātra dibinātāja un direktore. 2001.gadā man būs jau desmit gadu pieredze, strādājot šajā jomā. (...) Es domāju, ka mums trūkst paša svarīgākā. Ja valsts, ko šajā gadījumā pārstāv Kultūras ministrija, neuzskata par vajadzīgu piešķirt zināmus naudas līdzekļus katra šīs valsts pilsoņa mākslinieciskajai izglītībai, piemēram, teātra apmeklēšanai, mums vajadzētu aprēķināt, cik daudz naudas valsts tērē katram skatītājam. Tad problēma kļūtu skaidrāka. Padomju laikā mēs runājām par ideoloģiskiem mērķiem, mums bija cenzūra. Man šķiet, ka topošās demokrātijas apstākļos mums arī ir jādomā par idejām. Nesen ir parādījies termins – latviešu teātra melnstrādnieks. Es uzskatu sevi par vienu no šiem melnstrādniekiem. Katru gadu es uzņemu privātu teātra studiju, es nemaksāju nodokļus, es krāpju valsti, bet es domāju, ka es taču vismaz valstij dodu labi sagatavotu teātra skatītāju, 10-15 cilvēkus, kas ir izglītoti teātra mākslā. Kaut arī mans teātris ir ģeogrāfiski ļoti neizdevīgā vietā, es nesaņemu nekādu atbalstu. Divdesmit sava mūža gadus es esmu veltījusi Latvijas teātra nākotnei, un es esmu nogurusi, visu meklējot un ubagojot palīdzību. Ir taču skaidrs, ka, ja valdībai būtu priekšstats par teātra mākslas mērķiem valstī, tad arī būtu skaidrs rīcības plāns. Tāpēc es domāju, ka galvenais uzdevums birokrātiskajiem darboņiem (piedodiet man šo apzīmējumu) ir atrisināt šo problēmu. Un tad viss nokārtosies, es neesmu zaudējusi gluži visas cerības.

Kriss Torčs (Chris Torch) (producentu organizācijas Intercult vadītājs / Zviedrija). Es nerezumēšu to, kas šodien tika teikts. Esmu lūdzis kolēģiem no Eiropas valstīm nemēģināt sniegt kaut kādus risinājumus, jo risinājumu nav. Situācijas Francijā, Itālijā, Vācijā, Zviedrijā ļoti atšķiras, tās definē vietējās reģionālās vajadzības. (...) Centrālais jautājums, kam es pievērsīšos sestdien, ir estētiskā kultūras dažādība vienas valsts ietvaros. Ne etniskā vai vecumposma ziņā, bet tīri estētiskā ziņā. Ja jums ir tikai nacionālie teātri un jums nav neatkarīgo teātru, tad tā ir katastrofa, jo jums pēc dažiem gadiem nebūs arī nacionālā teātra, ja jums nav tādas siltumnīcas, kur tiek radītas jaunas idejas. Ir nepieciešama kultūras dažādība un ir dažādas metodes. Tas nav grūti, tas nav jautājums par subjektīvu kvalitātes vērtējumu, viss ir subjektīvi. Tāpat arī izglītībā – cik naudas piešķirt skolai? Jūs skatāties uz skolas kvalitāti un uz studentiem, kas no tās nāk. Tas vienmēr ir subjektīvi. Mums nav jābaidās no subjektivitātes mākslā, tieši mākslā vismazāk vajag baidīties no subjektivitātes.

DISKUSIJA. II DAĻA: REPERTUĀRA TEĀTRI UN NEATKARĪGIE

K.B.Estornē. (...) Svarīgi ir par spīti triju Baltijas valstu ierobežotajiem ekonomiskajiem resursiem uzturēt un saglabāt daudzveidību kultūrā. Kā atrast pastāvīgu, strukturētu valsts finansējumu neatkarīgiem projektiem? Kā veicināt nepārtrauktu teātra atjaunošanos? Vairākkārt tika atkārtots jautājums par struktūras (profesionālas padomes) nepieciešamību, kas izpildītu starpnieka lomu valsts kultūrpolitikā starp Kultūras ministriju, kas izstrādā kultūras politiku, un māksliniekiem, mākslinieciskajām institūcijām.

Var runāt par attiecībām starp lielpilsētām un reģioniem, kas gan nav tik labi nodrošināti finansiāli, bet varētu organizēt savas mākslinieciskās struktūras. Kā organizēt kopīgus fondus starp dažādu līmeņu organizācijām, piemēram, valsti un reģionu? Priekšplānā tik un tā nonāk jautājums par mākslinieciskajiem projektiem – kā tie tiek definēti, kādi ir to mērķi. (...)

Alvis Hermanis. Es gribētu pievērst Rietumu viesu uzmanību tam, ka Baltijas valstīs profesionālais teātris praktiski strādā tikai valsts repertuāra teātru ēkās. Visi laba līmeņa profesionāļi strādā valsts repertuāra teātros. Mums jēdziens “neatkarīgais teātris” nozīmē, ka tas ir slikts teātris, jo, ja ir kāds labs mākslinieks, tad to uzreiz angažē profesionālais teātris. (...)

Nele Hertlinga (Nele Hertling) (Hebbel teātra un festivāla Die Welt direktore / Vācija). (...) Repertuāra teātrī vienā struktūrā ir apvienots mākslinieciskais un tehniskais personāls, kas strādā vienā ēkā uz līguma pamata – reizēm gadiem, reizēm visu mūžu. Šī vienība var būt ļoti pozitīva, jo tā dod drošības izjūtu radošam darbam. (...)

Kriss Torčs. Spilgtu pretēju piemēru mēs redzam Holandē, kur praktiski nav ansambļu, kas turētos kopā ilgāku laiku. Tur ir teātru ēkas, ko atbalsta valdība, kas uzaicina māksliniekus uz konkrētiem projektiem vai viesizrādēm. Lielākoties darbojas producēšanas centri, nevis saliedēti ansambļi. Manuprāt, šīs sistēmas nav jāpretstata. Gluži otrādi – mazās valstīs (Zviedrijā, Baltijas valstīs) repertuāra teātra kombinēšana ar citām struktūrām būtu visdinamiskākā, jo nodrošina estētisko dažādību. (...)

Nele Hertlinga. Vācijā ir ļoti spēcīga repertuāra teātru tradīcija. Ir daudz veidu, kā strukturēt finansējumu – valsts, reģionālie, pilsētas teātri, taču principi paliek tie paši. Tas ir teātris, kam ir ēka, tas ir veselums un visi, kas tur strādā, pieder šai ēkai, iekļaujas šai sruktūrā. Tas bieži vien ir visai smagnējs iestādījums. Pirms desmit gadiem mēs, tāpat kā jūs, mēģinājām radīt kaut ko atšķirīgu, izmantojot pilsētas subsīdiju sistēmu. Mums piedāvāja skaistu, daudzus gadus nelietotu ēku sliktā stāvoklī. 1987.gadā to pārbūvēja un 1988.gadā, kad Berlīne bija viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām, mums piedāvāja šo skaisto ēku izmantot programmai, kas tika izstrādāta Eiropas kultūras galvaspilsētas kontekstā. Programmas ideja bija Berlīnei parādīt Eiropu, balstoties uz Eiropas mūsdienu mākslas darbiem. Tas lielā mērā izdevās. 1988.gada beigās mēs piedāvājām pilsētai turpināt šādu starptautisku sadarbību. (...) Mēs nolēmām piedāvāt pilsētai kaut ko pilnīgi atšķirīgu, jo Berlīnē bija daudz labu repertuāra teātru, bet pietrūka starptautiskas sadarbības. Tas ir repertuāra sistēmas galvenais trūkums. (...) Mēģinājām organizēt tāda tipa teātra menedžmentu, kurā būtu maz darbinieku. Mums bija apmēram 14 cilvēku, nebija pastāvīga ansambļa, dramaturga un tehniskā personāla. Nolēmām izstrādāt paši savu programmu, uzaicinot māksliniekus no visas pasaules un ar konkrētiem projektiem strādājot vai nu viņu valstī, vai musu teātrī. (...) Pirms desmit gadiem nekā tamlīdzīga nebija, bija jāveic smags darbs, lai pārliecinātu pilsētu iedot mums nelielu finansējumu mēģinājumiem. Nācās izmantot visu savu pārliecināšanas spēku, lai repertuāru teātru sistēmu izmainītu no iekšienes. (...) Jūs nevarat iedomāties, cik ilgi es gāju uz parlamentu, lai ielauztos politiskajās institūcijās un mēģinātu ieinteresēt ekonomiski ietekmīgus cilvēkus, kas tālāk varēja ietekmēt ministru, lai tas darītu kaut ko. (...) Vairāku gadu laikā ir izveidojusies zināma uzticēšanās starp politiskajām institūcijām, māksliniekiem un šo komisiju. Rezultātā radusies adekvāta saikne starp politiku un teātri. Tas notika, cilvēkiem apvienojoties grupās, kas gribēja kaut ko izmainīt sistēmā. Mēs esam iegājuši politikā un darām to joprojām. Mēs esam organizējuši piespiedu tikšanās un publiskas debates, esam izmantojuši visu savu pieredzi, lai ietekmētu industriālo varu.

Kriss Torčs. Es nedomāju, ka esam pārāk tālu viens no otra. Šeit aprakstītie projekti nav parasti mūsu sistēmā, tie ir ārkārtēji gadījumi. Situācija Baltijas valstīs pašlaik ir pavisam jauna. Jums ir vecā repertuāra sistēma, jums ir vecā valsts finansēšanas sistēma, kurā nepiedalās municipalitātes, jums nav neatkarīgo teātru tradīcijas. Labi ir tas, ka jums šeit nav tuksnesis, jums ir sagatavota laba augsne, kurā var kaut ko kultivēt. Jums ir lieliski aktieri un režisori, kas mani sajūsmina ikreiz, kad es te ierodos. Nav vienmēr jārada neatkarīgas struktūras, bet visu laiku jāmeklē jauni risinājumi, jo teātri nevar tikt radīti, kā tas tika darīts iepriekš, tie vienmēr jārada no jauna.