Vai politika mīl teātri?

Lietotāju novērtējums: / 11
SliktākaisLabākais 

Ekonomiskās lejupslīdes laikā īpaša uzmanība tiek pievērsta valsts budžeta izdevumu samazināšanai. Kultūra ir viena no pirmajām nozarēm, kuras finansējums tiek samazināts, un šīs izmaiņas var ietekmēt nozari tiktāl, ka atsevišķas institūcijas var tikt pakļautas darbības pārtraukšanas riskam. Teātru finansējuma jautājums publiskajā telpā pēdējos gados ir bijis ļoti aktuāls – ir diskutēts par teātru apvienošanu, nodošanu pašvaldību pārziņā vai pat slēgšanu.

Latvijā nav konkrētu politikas dokumentu, kas nosaka teātra nozares nepieciešamību un stratēģisko attīstību, tādēļ ir vajadzība tādu izstrādāt, ietverot teātru pozicionēšanu kultūras nozarē, nozares stratēģiskos plānus, kā arī valsts finansējuma piešķiršanas kārtību un apjomu. Šāds dokuments ļautu saprast un parādīt, kādu vietu tad teātris ieņem mūsu kultūrā, mūsu valstī, mūsu prātos un arī sirdīs.

Šobrīd atsevišķos stratēģiskas nozīmes dokumentos tiek minēta kultūra, nekonkretizējot nozares un to plānus. Visas kultūras nozares attīstību nosaka „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam. Nacionāla valsts” (turpmāk - Vadlīnijas), tomēr konkrētu, atsevišķu politikas uzdevumu tieši teātra nozarei nav. Vadlīnijās noteiktie stratēģiskie mērķi ir attiecināmi arī uz teātriem, tādēļ šoreiz pētīšu, manuprāt, šobrīd svarīgākos aspektus, kā arī salīdzināšu plānoto ar reāli paveiktajiem darbiem, īpaši pievēršot uzmanību ar finansējumu saistītajiem jautājumiem.

Izvērtējot Vadlīniju kopējo struktūru, visupirms jau jāsecina, ka nav ievērots finansiālo iespēju princips, tādejādi noteikto mērķu sasniegšana ir apdraudēta, jo nenosaka finanšu avotus (ietekmi uz valsts budžetu). Politikas īstenošana var būt tikai esošā budžeta ietvaros, veicot korekcijas finansējuma sadalē, un uz tās pamata nevar iniciēt papildus jaunus pasākumus, saņemot papildus finansējumu. Daudzi politikā noteiktie pasākumi netiek realizēti vai arī ir redzams, ka realizācijai nav noteiktu rezultatīvo mērķu un piemērojamu indikatoru, kas liek šaubīties par to prioritāti un vēlmi īstenot (nav atskaites punkta, uz kuru balstīties, lai izvērtētu uzdevuma izpildi, nav arī par ko prasīt atbildību).

Atbalstīt vai neatbalstīt?

Vadlīniju 3.stratēģiskais mērķis „Veidot labvēlīgu vidi radošā procesa daudzveidībai un stimulēt tiekšanos pēc izcilības” atklāj vairākas ar finansējumu saistītas problēmas:

• Nav izveidots pastāvīgs finanšu mehānisms,
• Radošās daudzveidības atbalstam nav attīstītas pastāvīgas partnerattiecības un sadarbības tradīcijas starp valsts, pašvaldību un privāto sektoru,
• Trūkst mehānismu kultūras sponsorēšanas veicināšanai. Nav attīstījušās mākslas un kultūras mecenātisma tradīcijas.

Rīcības plāns 2008.-2009.gadam[1] paredzēja „3.3. Attīstīt pastāvīgu atbalsta mehānismu radošās darbības izcilības sekmēšanai”, tomēr, kā rāda Informatīvais ziņojums[2], vienīgais rezultatīvais rādītājs ir teātru izcilības veicināšanai piešķirtais finansējums (Jaunajam Rīgas Teātrim 361 167 LVL, Valmieras Drāmas teātrim 50 000 LVL), kas neliecina par pastāvīgu atbalsta mehānismu, bet gan par vienreizēju finansējuma piešķiršanu.

Tomēr nevar apgalvot, ka finansējuma piešķiršanā vispār netiek piemēroti kvalitātes kritēriji. Lai arī nav izveidots atsevišķs atbalsta mehānisms, dotāciju piešķiršanas aprēķinā tiek izmantoti ne tikai kvantitatīvie kritēriji, bet arī kvalitatīvie kritēriji – teātra balvas „Spēlmaņu nakts” rezultāti. Par kvantitatīvo un kvalitatīvo rādītāju īpatsvaru aprēķinā gan var diskutēt, jo izteikti lielākais svars tiek likts tieši uz apjomu, nevis kvalitāti.

Finansējuma problēmu risināšanai var tikt piemēroti vairāki Vadlīnijās minētie prioritārie uzdevumi, piemēram, „3.2.2. KM īstenot valsts pozitīvās intervences stratēģiju daudzveidīga nacionālās mākslas tirgus attīstībai un mākslas produktu konkurētspējas celšanai, plānojot un nodrošinot valsts dotācijas radošās daudzveidības veicināšanai skatuves/izpildītāj mākslās, mūzikā, vizuālajās un digitālajās mākslās, kino mākslā un literatūrā, izvirzot skaidrus atbalsta kritērijus un prioritātes”. Šis uzdevums nosaka dotāciju piešķiršanu saskaņā ar kritērijiem un prioritātēm, kas nodrošinātu finansējuma piešķiršanu kvalitatīviem kultūras produktiem, tomēr nav skaidri noteikts, kurš tieši un kad izstrādās šos kritērijus, un kā notiks šī uzdevuma realizēšana. Kā vienīgo kvalitātes kritēriju atkārtoti var minēt „Spēlmaņu nakts” rezultātu izmantošanu dotāciju aprēķinā.

Prioritārais uzdevums „3.2.4. KM veicināt publisko un privāto partnerību, sponsorēšanu un mecenātismu radošās daudzveidības atbalstam, apzinot un popularizējot veiksmīgākās sadarbības formas” ir tieši piemērojams pēdējai no augstāk minētajām problēmām. Ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī, ir vitāli nepieciešams veicināt privātā sektora finanšu ieplūšanu nozarē. Tomēr Kultūras ministrija līdz šim nav veikusi nevienu pasākumu šī uzdevuma realizācijai.

Gluži pretēji – 2009.gadā Saeima spēlējās ar likuma normām par nodokļu atvieglojumiem te atceļot, te atkal tos apstiprinot, jo plānotie ienākumi budžetā nerealizējās. Tomēr pozitīvs fakts likuma grozījumos, kas stājās spēkā 2009.gada 20.oktobrī, bija paplašinātais ziedojumu saņēmēju saraksts – šobrīd uzņēmumi var saņemt atlaides, ja ziedo arī valsts kapitālsabiedrībām, kuras veic Kultūras ministrijas deleģētās valsts kultūras funkcijas – tātad arī teātri ir iekļauti to institūciju sarakstā, kas potenciālos naudas devējus no privātā sektora var pievilināt ar nodokļu atlaidēm. Taču, cik tas ir spēcīgs arguments, ja uzņēmējs nevar būt drošs, ka šobrīd spēkā esošā likuma norma vēl joprojām tāda būs arī pēc gada?

Skatuve bez trupas

Vadlīniju 4.stratēģiskais mērķis ir „sekmēt līdzsvarotu kultūras procesu attīstību un kultūras pieejamību visā Latvijas teritorijā, nodrošinot tiesības uz kvalitatīvu dzīves telpu visiem valsts iedzīvotājiem”, kas nosaka, ka profesionāliem teātriem ir jābūt pieejamiem arī reģionos. Novadā ir nepieciešams daudzfunkcionāls kultūras centrs, savukārt reģionu līmenī jau ir nepieciešama profesionāla teātra izrādēm piemērota skatuve. Tas gan nenozīmē, ka reģionā ir jābūt profesionālam teātrim, t.i., skatuvei ar savu trupu, tādejādi var pieņemt, ka reģionā ir nepieciešams tikai nodrošināt skatuvi izrādēm, tā realizējot politiku. Piemēram, Zemgales (un tagad arī Kurzemes) plānošanas reģionā nav neviena valsts atbalstītā profesionālā teātra, tomēr ir pieejamas skatuves, lai teātri no citiem reģioniem varētu braukt viesizrādēs. Tādejādi teorētiski vissliktākajā gadījumā Vadlīnijas pieļauj pat tikai viena profesionālā teātra (trupas) pastāvēšanu, ja tas brauc viesizrādēs uz citiem reģioniem, kur ir skatuves. Šādā viedā politiski ir iespējams pieļaut teātru likvidēšanu, līdz ar to būtu nepieciešams definēt arī trupu nepieciešamību reģiona līmenī, kas norādītu uz valsts politisko atbildību teātra nozares saglabāšanā un attīstīšanā.

Viens no prioritārajiem uzdevumiem profesionālās mākslas veicināšanai visā Latvijā ir „4.9.2. KM, piešķirot dotācijas kultūras institūcijām konkrētu kultūras funkciju veikšanai profesionālajā mākslā, kā vienu no kritērijiem un darbības rādītājiem izvirzīt viesizrāžu un vieskoncertu nodrošināšanu Latvijas reģionos”. Līdz ar to no vienas puses šis uzdevums veicina kultūras daudzveidību un pieejamību, taču no otras puses – ja apvienojam iepriekš minēto teorētiski pieļaujamo varbūtību, ka reģionos ir tikai skatuve bez trupas, un viesizrāžu stimulēšanu, atkal nonāku pie secinājuma, ka politika pieļauj vismaz (vai tikai) viena valsts finansēta teātra pastāvēšanu, kas dodas viesizrādēs pa Latviju. Un ciktāl tiks apmierināts iedzīvotāju esošais pieprasījums, nebūs nepieciešamība pēc pastāvīgas trupas. Šajā gadījumā gan jāņem vērā, ka Vadlīnijas nosaka auditorijas attīstīšanu, kas veicina un dažādo pieprasījumu, un ja reģionā nav savas pastāvīgas trupas ar regulāru repertuāru, nav iespējams pilnvērtīgi strādāt ar attiecīgā reģiona auditoriju, jo tiks apmierināts esošais pieprasījums, taču netiks piesaistīti potenciālie skatītāji.

2010.gadā profesionālās mākslas pieejamības veicināšanai Kultūras ministrija jau ir noslēgusi nodomu protokolus ar četru pilsētu domēm – ar Liepājas, Daugavpils, Ventspils un Jēkabpils pilsētu domēm. Šo protokolu noslēgšana vērtējama pozitīvi, jo oficiāli norāda uz abu pušu ieinteresētību un arī atbildību profesionālo izrāžu nodrošināšanai. Kā arī papildus risina zem 3.stratēģiskā mērķa identificēto, iepriekš minēto problēmu „radošās daudzveidības atbalstam nav attīstītas pastāvīgas partnerattiecības un sadarbības tradīcijas starp valsts, pašvaldību un privāto sektoru”.

Tradīcijas – teātrī vai vadībā?

Vairākas svarīgas problēmas tiek identificētas un risinātas 7.stratēģiskajā mērķī – „veidot uz zināšanām un informācijas un komunikāciju tehnoloģijām balstītu un uz rezultātiem virzītu kultūrpārvaldību”. Šajā jautājumā interesantākās šķiet ar vadības stilu minētās risināmās problēmas – motivācijas trūkums orientēties uz darbības efektivitāti un rezultativitāti, nevēlēšanās pielāgoties brīvā tirgus apstākļiem, kā arī orientācija uz institucionālās sistēmas uzturēšanu, nevis rezultātiem un prioritātēm.

Lai mainītu institūciju orientāciju no institucionālās sistēmas uzturēšanas uz rezultātiem, Rīcības plāns paredzēja slēgt līgumus, kuros iekļautu sasniedzamos rezultatīvos rādītājus. 2008.gadā kopumā tika noslēgti 14 līgumi „Par valsts deleģētu funkciju veikšanu” ar teātriem un koncertorganizācijām. Šādi līgumi ir vērtējami pozitīvi, ja noteiktie rezultatīvie rādītāji ir saistoši teātriem un veicina to attīstību, jo liek mainīt vadības stilu. Lai izdzīvotu mūsdienu mainīgajā vidē, nevar pastāvēt pagājušā gadsimta vadības tradīcijas, un arī teātriem ir jāpārņem prakse no klasiskās uzņēmējdarbības, kur ikvienā amatā, it īpaši vadībā, ir noteikti darbības kritēriji, pēc kuriem tad var arī spriest par piemērotību amatam. Šiem kritērijiem ir vēl viens pozitīvs aspekts – tas liek domāt elastīgāk un prasa intensīvāk meklēt risinājumus.

Saistībā ar finansēšanas mehānisma problēmu risināšanu, Vadlīnijas piedāvā stiprināt sadarbību ar VKKF, lai tas piešķirtu finansējumu saskaņā ar Vadlīniju mērķiem un prioritātēm, jo šis fonds ir viens no stiprākajiem šī brīža politikas instrumentiem, un atsevišķiem projektiem – arī vienīgā iespēja. Rīcības plānā vienīgais ietvertais uzdevums bija VKKF kopējā finansējuma pieaugums par 10%, kas 2008.gadā tomēr netika sasniegts. Ņemot vērā, ka Vadlīnijās nav noteikti finanšu avoti politikas mērķu sasniegšanai, šāds uzdevums ir noteikts, balstoties uz pieņēmumu, ka kultūras budžets kopsummā varētu palielināties. Pamatojums šādam uzdevumam ir arī Valsts Kultūrkapitāla fonda likums, kurš nosaka, ka „Valsts budžeta līdzekļu piešķīrums kārtējam gadam ir lielāks nekā iepriekšējā budžeta gadā”.

Savukārt, ja pēta konkrēti teātra nozari, tad finansējuma apjoms projektu konkursos 2008.gadā praktiski nebija mainījies – salīdzinot ar iepriekšējo gadu kopējā finansējuma apjoms pieauga par 0,77%. Savukārt 2009.gadā, ņemot vērā ekonomisko situāciju un kopējā budžeta samazinājumu, VKKF izsludināja tikai 3 konkursus, projektiem piešķirot par 46% mazāku finansējumu nekā 2008.gadā, kas ir pilnīgā pretrunā gan ar Valsts Kultūrkapitāla fonda likumu, gan ar Rīcības plānu.

Savukārt finansējuma apjoms 2008.gadā bija krietni pieaudzis mērķprogrammu konkursos un radošo braucienu konkursos, piedzīvojot strauju kritumu 2009.gadā, jo kopējais finansējuma apjoms samazinājās par 73% - mērķprogrammu konkursos netika atbalstītas tādas nozares kā Latvijas mūsdienu dramaturģijas attīstība, amatierteātris, bērnu un jauniešu teātru attīstība. Pēdējās divas nozares Vadlīnijās ir noteiktas kā prioritātes.

Apkopojot datus, finansējuma pieaugums teātra nozarei visos VKKF konkursos 2008.gadā pieauga par 4,68% (pretstatā noteiktajam kopējām fonda pieaugumam par 10%), tādejādi var pieņemt, ka atsevišķās nozarēs pirms ekonomiskās lejupslīdes ir vērojams lielāks finansējuma apjoma pieaugums, kamēr citās nozarēs tas paliek nemainīgs vai, iespējams, pat samazinās. Tomēr 2009.gadā, ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju, bija straujš samazinājums – par 60%.

Ieteikums ir pēc valsts ekonomisko grūtību pārvarēšanas, palielinoties ekonomiskajai aktivitātei, Rīcības plānā precīzi formulēt minimālo finansējuma pieaugumu arī atsevišķi pa nozarēm, ne tikai noteikt kopējā budžeta pieaugumu, tādējādi apstiprinot visu nozaru vienlīdzīgas tiesības. Ņemot vērā, ka atsevišķas nozares var tikt noteiktas kā kultūrpolitiski prioritāras, formulēt varētu šādi: katras nozares finansējuma apjoma pieaugums vismaz 5%, kopējā finansējuma apjoma pieaugums vismaz 10%. Tādejādi katra nozare iegūst vismaz minimālo finansējuma pieaugumu, savukārt konkrētajā laika periodā noteiktās prioritārās nozares var saņemt lielāku finansējuma pieaugumu, īstenojot valsts kultūrpolitiku.

2010.gadā finansējuma apjoms noteikti nepieaugs, ņemot vērā, ka kopējais budžets, salīdzinot ar 2008.gadu, ir samazināts par 72%. Budžeta palielinājumu, kas nozīmē arī rīcības plānos ietverto uzdevumu un likumos noteikto principu izpildi, varētu plānot tikai pēc valsts ekonomisko grūtību pārvarēšanas un ekonomiskās aktivitātes palielināšanās.

[1] Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.–2015. gadam: Nacionāla valsts: Rīcības plāns politikas pamatnostādņu īstenošanai 2008 –2009.gadam

[2] Par Rīcības plāna politikas pamatnostādņu „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.–2015.gadam. Nacionāla valsts” īstenošanai 2008.–2009.gadā izpildi 2008.gadā”: Informatīvais ziņojums