Tradicionalitātes vs. inovāciju indekss jeb Valsts - teātru atbalsta punkts

Lietotāju novērtējums: / 8
SliktākaisLabākais 

Rakstā tiek aplūkoti argumenti un pretargumenti valsts finansējuma piešķiršanas nepieciešamībai teātriem – ekonomiskie, nacionālās kultūras veicināšanas, sociālie. Izmantojot ekonomistu veiktos pētījumus, raksta noslēgumā tiek izklāstīts, kā dotāciju īpatsvara palielināšanās kopējos teātra ieņēmumos ietekmē "tradicionalitātes indeksu" jeb kāda ir saistība starp valsts finansējumu kultūrai un inovāciju rašanos.

***

Katrā valstī kultūras finansējuma sistēma ir atšķirīga – centralizēta vai decentralizēta. Centralizēta sistēma nosaka, ka svarīgākie lēmumi tiek pieņemti vienuviet – augstākajā varas institūcijā, līdz ar to ir iespējama arī lielāka politiskā ietekme. Savukārt decentralizācija nozīmē, ka lēmumu pieņemšana tiek sadalīta un novirzīta tuvāk izpildītājinstitūcijām, tādējādi izvairoties no politiskās ietekmes un esot vistuvāk finansējuma patiesajam saņēmējam. Latvijā vēsturiski iesakņojusies centralizēta finansējuma sadale, taču nepārtraukti ir mēģinājumi virzīties uz decentralizētu sistēmu.

Kā viena no efektīvākajām līdzekļu sadales sistēmām tiek uzskatīts rokas attāluma princips, kurš nosaka, ka valsts budžeta līdzekļi tiek piešķirti institūcijām, kas nodrošina līdzekļu sadali māksliniekiem. Šādu principu izmanto Lielbritānija, kuru bieži uzskata par šāda tipa kultūrpolitikas prototipu. Tomēr Deivids Rouklifs (David Rawcliffe) no Adama Smita Institūta (Adam Smith Institute) savā rakstā „Mākslas finansēšana. Jauna pieeja” [1] šo kultūras finansēšanas modeli kritizē kā novecojušu un neefektīvu. Sīkāk tiek pētīta Anglijas Mākslas padome (Arts Council of England), jo tā administrē 80% kopējā budžeta. Deivids Rouklifs izdala četras galvenās problēmas:

1. birokrātijas augstās izmaksas – no katras mārciņas, kas no nodokļu naudas tiek novirzīta mākslai, gandrīz 10 pensi aiziet administratīvajās izmaksās,

2. nevienlīdzīga līdzekļu sadale starp dažādām iedzīvotāju grupām (vairāk iegūst augstāk izglītotie un augstākus amatus ieņemošie iedzīvotāji) un starp reģioniem, kur Londona iegūst vislielāko finansējumu uz vienu iedzīvotāju, kamēr pārējie reģioni iegūst daudzkārt mazāku finansējumu,

3. deformēts mākslas veicināšana process, jo, finansējot producentus, pastāv korupcijas un mākslas politizēšanas risks,

4. tiek kavēta konkurence, jo esošās lielākā finansējuma saņēmējinstitūcijas iegūst 40% no kopējā regulārā finansējuma, kas tām, savukārt, veido 43% no to kopējā finansējuma. Šādos tirgus apstākļos ļoti grūti ir radīt jaunu institūciju, nesaņemot līdzīga apjoma atbalstu (finansējumu).

Kaut arī finansējuma sadales principi atšķiras, Latvija saskaras ar ļoti līdzīgām problēmām. Ekonomikas lejupslīdes laikā bieži tika diskutēts par administratīvā aparāta izdevumu samazināšanu; tāpat bieži tiek apspriestas iespējas veicināt kultūru reģionos, jo kultūras pasākumi galvenokārt noris galvaspilsētā, tiek izstrādātas arī dažādas atbalsta programmas. Arī politiskais risks Latvijā nav svešs – neoficiāli atsevišķas sabiedrības grupas pārmet Valsts Kultūrkapitāla fondam par finansējuma piešķiršanu sev pietuvinātām personām, arī valsts budžeta sadale nereti tiek politizēta. Savukārt finansējuma saņemšana ir bijusi pēdējo gadu aktuālākā tēma. Valsts finansējumu saņemošie teātri ir lielākie nozares spēlētāji un saņem stabilu, kaut arī samazinātu, finansējumu. Tādēļ, protams, neviens nevēlas zaudēt valsts kapitālsabiedrības statusu un paļauties uz pašvaldības vai pašfinansējumu. Šis finansējums arī padara grūtāku iekļūšanu un palikšanu nozarē citiem – mākslinieciski spēcīgiem, bet finansiāli nepastāvīgiem – spēlētājiem. Piemērs tam ir Gaļinas Poļiščukas Teātra observatorija, kas ir nevalstiska organizācija, tomēr iepriekšējos gados saņēma arī valsts finansējumu. Valstij atsakoties dot finansējumu (kā prioritāti nosakot valsts teātrus), Teātra observatorija nu jau ir pagātnes lappusēs.

Deivids Rouklifs minētajā rakstā piedāvā arī uzskaitīto četru problēmu risināšanas veidu – talonu sistēmas ieviešanu, kas nozīmē, ka dotācijas tiek piešķirtas patērētāju pusei, nevis producentiem, nosaucot to par ideālu variantu. Šāda pieeja, kaut arī nedaudz atgādina padomju laikus, tomēr Eiropā jau tiek izmantota. Taču piedāvātā talonu sistēma arī tiek kritizēta – šajā gadījumā teātri piedāvātu tikai komerciālu mākslu (mūziklus) un teātri līdzinātos Vestendai, mēģinot maksimāli piemēroties patērētāju vēlmēm, daudzi mākslinieciski kvalitatīvie teātri nevarētu vairs pastāvēt, un nozari raksturotu cīņa par popularitāti, nevis inovatīva, mākslinieciska attīstība.

Tikmēr pilnīgi pretēja kultūras finansēšanas kārtība ir ASV, kur valsts iejaucas minimāli un finansējuma summas salīdzinoši ar Eiropas valstīm ir krietni mazākas. Tas skaidrojams ar vēsturiski izveidojušos uzskatu, ka valsts nedrīkst tieši iejaukties kultūras tirgū ar dotācijām, ļaujot sabiedrībai pašai ar savu gribu (un savu maciņu) noteikt vēlamās kultūras aktivitātes. Situācija mainījās pēc Otrā Pasaules kara, kad mainījās amerikāņu sabiedrības noskaņojums un tā vēlējās arī slavenus māksliniekus, ne tikai uzņēmējus un zinātniekus. Tad sāka veidoties arī pirmās mākslas padomes un attīstījās dažādas atbalsta programmas.

Nacionālais aspekts

Daudzi no mums vairāk vai mazāk novērtē iespēju apmeklēt kultūras pasākumus, tajā skaitā arī teātri. Taču ir sabiedrības daļa, kas tā arī nekad šo iespēju neizmanto, tomēr tajā pašā laikā novērtē tās eksistenci. Un kurš gan gribētu riskēt nākamajām paaudzēt nodot mazāk vērtību nekā ir saņēmis no saviem senčiem? Un ja tik ļoti vēlamies saglabāt kultūru, tad kāpēc mēs paši nevaram to pilnībā finansēt un ir nepieciešams valsts atbalsts? No klasiskās ekonomikas viedokļa, teātri atstājot brīvajā tirgū bez valsts finansējuma, tirgus pats noregulētu optimālo pieprasījuma-piedāvājuma stāvokli, taču tad pastāv risks, ka teātra māksla kļūtu ekskluzīva un pieejama tikai nelielai sabiedrības daļai. Šajā gadījumā jāmin, ka, ja teātris ir meritorisks labums, valstij tomēr ir jāiejaucas indivīdu patēriņā.

Gluži tāpat arī daļa sabiedrības lepojas ar mūsu sasniegumiem kultūras (teātra) jomā, līdzīgi kā tas ir sportā, zinātnē un citās nozarēs. Spilgtākais piemērs tam ir Alvja Hermaņa mākslinieciski panākumi ārpus Latvijas robežām – šobrīd A.Hermanis ir kļuvis par spilgtu personību ne tikai teātra aprindās, bet arī ārpus teātra, un arvien biežāk viņa viedoklis par procesiem sabiedrībā un politikā tiek publicēts blakus politiķu, ekonomistu un dažādu ekspertu viedokļiem, tādējādi kļūstot par viedokļa veidotāju zināmai sabiedrības daļai. Tomēr atkal rodas jautājums, vai tādēļ finansēt teātri no valsts budžeta? Tā, piemēram, kur novirzīt finansējumu – teātra trupu viesizrādēm ārzemēs vai arī sportistu dalībai Olimpiskajās spēlēs?

Palīdzība ekonomikai

Kultūras aktivitātes var dot netiešu labumu citiem uzņēmējiem konkrētajā reģionā līdzīgi kā eksporta gadījumā – tiek pievilināti apmeklētāji no citiem reģioniem, kuri papildus ieejas biļetei tērē naudas līdzekļus uz transportu, ēdināšanu, suvenīriem u.tml. Jo īpaši tas ir vērojams dažādu īpaši organizētu pasākumu gadījumos – pilsētas svētkos, festivālos, vienreizējās izrādēs u.tml. Šādā veidā kultūras institūcijas var arī palīdzēt vietējai pašvaldībai pievilināt citus uzņēmējus ienākt pilsētā, tādējādi attīstot uzņēmējdarbības vidi, radot jaunas darba vietas utt., jo, izvērtējot jaunu filiāļu atvēršanu, uzņēmumi izvērtē esošo aktivitāti (tirgu) konkrētajā reģionā.

Tomēr, ja tiek salīdzinātas divas pilsētas (vai rajoni), tad ir jāmeklē pamatojums, kāpēc valstij būtu jāfinansē kādas konkrētas pilsētas institūcija jeb ar ko viena pilsēta ir vairāk pelnījusi valsts atbalstu nekā otra. Piemēram, kāpēc valstij jāfinansē Daugavpils teātris, nevis Liepājas teātris, jo tādā gadījumā Daugavpils teātrim ir priekšrocība iegūt gan valsts, gan pašvaldības finansējumu, kamēr Liepājas teātrim ir jāpaļaujas tikai uz pašvaldības finansējumu (kas nozīmē arī lielāku slogu uz pašvaldības budžetu). Ja finansējums tiek piešķirts institūcijai, kas konkurē ar citu valsti, tad šis jautājums vairs nav aktuāls.

Būsim kulturāli!

Kā viens no argumentiem kultūras nepieciešamībai tiek minēts, ka kultūra uzlabo sociālo dzīvi, kultūra kā brīvā laika pavadīšanas veids aizstāj citas – negatīvas – nodarbes. Īpaši tas tiek uzsvērts, runājot par jauniešiem – kultūra var aizstāt klaiņošanu pa ielu, iesaistīšanos kriminālos grupējumos, klubu kultūru utt. Ja sabiedrība atzīst izglītības nepieciešamību, tad līdzīgi jābūt arī ar kultūru, jo tā ir izglītības sastāvdaļa. Taču bieži vien teātru neapmeklēšana slēpjas arī neinformētībā, ar to saprotot nevis reklāmas, bet gan pirmās pieredzes trūkumu, kas arī ir vēl viens aspekts, ar kuru teātru vadībai (un valstij) ir jāstrādā.

No zinātnes puses skatoties, kultūras ietekmei praktiski nav nekādu zinātnisku pierādījumu, kas apliecinātu tās ietekmi uz sabiedrību. Ir bijuši mēģinājumi strādāt ar konkrētām sabiedrības grupām, pētot teātra ietekmi uz vēlmi un spēju mācīties, uz pašnovērtējumu, pilsonisko apziņu u.tml. Piemēram, 2006.gadā Šefīldas Universitātes (University of Sheffield) doktors Bils Makdonnells (Bill McDonnell) un profesors Dominiks Šellards (Dominic Shellard) veica pētījumu par Lielbritānijas teātru sociālo ietekmi [2], un izdalīja četras ietekmes grupas:

1. cm;">ietekme uz personību – bauda un prieks par kvalitatīvu izrādi, kas pašam liek domāt, jautāt, rīkoties, jauns skatījums uz pasauli un iespēja ar teātra palīdzību pārvarēt saskarsmes barjeras,

2. ietekme uz konkrētas sabiedrības grupu – piederības sajūta, iespēja dalīties pieredzē, ar teātra palīdzību iejusties citā lomā, pārdzīvot citas sajūtas,

3. ietekme uz sabiedrību – uzlabojas sabiedrības savstarpējā sadarbība, saliedētība un dalība sociālu problēmu risināšanā,

4. izmērāmā ietekme – piemēram, palielinās atbalsta sniegšana dažādām sociāli neaizsargātām grupām (ģimenes vardarbībā cietušajiem), palielinās nodarbinātība (mākslinieki, tehniskais personāls u.c.), labums ekonomikai u.c.

Tomēr pētītas tiek konkrētas teātru institūcijas (šajā gadījumā – 10), līdz ar to iegūtie rezultāti nav pietiekami pamatoti, lai tos varētu attiecināt uz visu sabiedrību kopumā. Tādēļ nevar pilnībā apgalvot, ka kultūra (teātris) padara indivīdu labāku, mazāk tendētu uz vardarbību, skaudību u.c. negatīvām aktivitātēm, taču pētījuma datus var izmantot kā piemērus, veicot argumentāciju.

Kurš patentēs teātri?

Mūsdienās tiek likts liels uzsvars uz inovācijām visās nozarēs, minot tās kā ekonomikas dzinējspēku. Jebkurā nozarē inovācijas saistās ar risku, kurš ne vienmēr attaisnojas, tomēr tās ir nepieciešamas, lai nozares nemitīgi attīstītos.

Salīdzinot ar kultūras nozarēm, klasiskajā ekonomikā priekšrocība ir iespēja inovācijas patentēt, tādējādi gūstot ienākumus no jauninājuma. Šajā gadījumā ieguldītās investīcijas var atmaksāties, kaut arī ar lielu riska līmeni – investors gūst peļņu no tā, ka citi izmanto šo jauninājumu savā darbā. Savukārt kultūrā šādi ieguldījumi neatmaksājas, jo nevar patentēt, piemēram, īpašu teātra scenogrāfiju vai runas stilu. Tātad tie ir droši zaudējumi, jo pat veiksmes gadījumā nav iespējams gūt peļņu.

Tādēļ ir nepieciešams valsts atbalsts, lai stimulētu inovācijas, pretējā gadījumā nozare kopumā neattīstās. Protams, varētu oponēt, minot, ka inovācija teātri piesaistīs skatītājus un dos ieguldījumu teātra tēla veidošanā (līdz ar to gūstot arī papildus ienākumus), taču šie jauninājumi ir viegli aizgūstami, un kā inovācija tā ir tikai īsu brīdi.

2005.gadā Dublinas Trīsvienības Koledžas (Trinity College Dublin) Ekonomikas fakultātes asociētais profesors Džons O’Hagans (John O’Hagan) un Adriana Neligana (Adriana Neligan) publicēja pētījumu par valsts finansējuma ietekmi uz teātru repertuāru [3]. Sākotnējo hipotēzi „Jo augstāks valsts dotāciju īpatsvars kopējos ienākumos, jo teātra repertuārs ir netradicionālāks” viņi papildināja ar vēl pieciem pētāmiem aspektiem – teātra kapacitāte, zāles iekārtojums (studio-tipa), atrašanās vieta, iedzīvotāju skaits un vidējie ienākumi. Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā katrs no šiem aspektiem ietekmē repertuāru, to mērot ar „tradicionalitātes indeksu” (conventionality index) – jo šis indekss ir lielāks, jo repertuārs ir tradicionālāks.

Pētījuma rezultāti liecina, ka katra papildus sēdvieta palielina tradicionalitātes indeksu, tātad jo lielāka ir teātra kapacitāte, jo tradicionālāks ir tā repertuārs. Savukārt valsts finansējuma ietekmē teātru repertuārs kļūst inovatīvāks – dotāciju īpatsvara palielināšanās kopējos ieņēmumos samazina tradicionalitātes indeksu.

Atrašanās vieta, iedzīvotāju skaits un vidējie ienākumi nav absolūti atdalāmi un mērāmi faktori, jo visbiežāk tie ir saistīti – galvaspilsētā parasti ir lielākais iedzīvotāju skaits, visbiežāk ar lielākiem ienākumiem nekā citās pilsētas.

Kaut arī pētījums pierāda valsts finansējuma ietekmi uz teātra repertuāra inovitāti, tomēr tā autori atstāj atvērtu jautājumu, vai šāda pat ietekme ir arī privātā sektora finansējumam – sponsoriem, ziedotājiem u.c. Ja tā, tad faktiski inovācijas teātra repertuārā veicina ne-biļešu ieņēmumi, nevis tieši valsts finansējums.