Skatītāji par Optimisma antoloģiju
Anna Klīvere | 26.08.10
RAMONA UMBLIJA, mākslas zinātniece:
Kā Jums patika izrāde?
Katrā gadījumā man bija ļoti interesanti noskatīties šāda tipa izrādi, jo tā tiešām ir kaut kas starp performanci, publisku lekciju, vēlmi ar sabiedrību diskutēt par lietām, kuras it kā būtu aktuālas un varbūt tajā pašā laikā arī nē.
Tā kā es pati ilgi lasu studentiem lekcijas, man bija ļoti interesanti vērot, kā šie „lektori” strādā uz publiku. Sākumā tas tiešām bija neinteresanti. Es domāju - vai vaina bija tekstos? Bet to ir grūti pateikt, jo jebkuru tekstu, pat telefona grāmatu, kā mēs labi zinām, kāds ļoti talantīgs aktieris var pasniegt kā ārkārtīgu interesantu detektīvu. Es pieļauju, ka vaina bija daļēji pasniegumā, bet varbūt, ka tā ir tāda tendence – vēlme ikdienišķā valodā pasniegt tādus jautājumus. Bet tomēr skatītājs nāk uz teātri, un viņam ir vajadzīgs teatrālisms – labā nozīmē.
Bet izrādē bija ļoti daudz interesantu lietu, ko paskatīties un no kurām mācīties. Līdz šim es biju par tādām izrādēm tikai lasījusi un redzējusi videoierakstos. Man bija ļoti interesanti redzēt, kā tās lietas notiek dzīvē, kā eiropieši to dara.
Un cik interesants Jums likās saturs? Cik dziļi māksliniekiem izdevās pieteikto jautājumu iztirzāt?
Es domāju, ka tas nebija dziļi un ka viņi arī nepretendēja uz dziļumu. Viņi pretendēja uz to, ka iesaista cilvēkus dialogā, diskusijā par lietām, par ko, apsēžoties pie kafijas tases, bieži nerunā. To es arī bieži daru ar studentiem – semināros ļauju viņiem pafilozofēt un izteikt savu viedokli. Spēja mutiski izteikt un pamatot savu viedokli ir ļoti svarīga. Un viņi (mākslinieki) arī mēģināja to darīt. Savā starpā viņi sarunājās it kā ikdienas sarunas valodā un caur to mēģināja vilkt uz filozofēšanu. Izrādē tika pieteikts princips, kā par lietām var runāt.
SANTA SAVISKO, fotogrāfe:
Kā Jums patika izrāde?
Es laikam arī varu sevi pieskaitīt pesimistiem, ņemot vērā, ka man izrāde kļuva interesanta pēdējās 7 minūtēs.
Vai līdz tam izrāde Jūs nepārliecināja vai tā vienkārši nesasaucās ar Jūsu pārdomām?
Tas laikam ir gadījums, kad uz izrādi nāk ar lielākām cerībām, nekā tiek attaisnotas.
Man ir grūti pateikt - patīk vai nepatīk, bet katrā gadījumā man bija interesanti to vērot. Izrādes pēdējā daļa – četri kritiskā optimisma piemēri – tiešām bija kvintesence un to jau varēja redzēt pēc skatītāju reakcijas – publika uzreiz atdzīvojās.
