Pirmā diena.
Anna Jozauska | 27.08.10
JRT Mazā zāle bija pilna. Pat uz kāpnītēm un gar skatuves malu draudzīgā ciešumā sasēdās Optimisma antoloģijas LV pirmizrādes skatītāji izrādes-lekcijas veidotāju Pītera Debuisera un Džeikoba Vrena skatienu pavadīti. Viņi ir optimists un pesimists (jāteic gan, ka izskatās diezgan optimistīgs). Abi amizanti un atraktīvi. Izrādei kā jau lekcijai divas daļas - teorētiskā un praktiskā. Nosaukt kaut vienu no kritiskā optimisma tēzēm otrās dienas agrā pēcpusdienā ir tikpat kā neiespējami. Tā tas būtu bijis arī vakar tūlīt pēc izrādes, jo informācija burtiskā nozīmē ir sakraujama uz galda lielā kaudzē (tēžu veidā tā sarakstīta uz krāsainiem lieformāta plakātiem, kuri izrādes laikā tiek izlikti visur, kur vien tie var tikt atstutēti). Daudz interesantāka ir prakse, kad viņi prezentē skatītājiem savāktās optimisma izlases materiālus, sākot ar fotogrāfijām par apvīšanos ap ķebli un beidzot ar Baraka Obamas priekšvēlēšanu kampaņas video sižetu. Manas emocionālās krātuves meklētājs pats sāk darboties un, pirms esmu to aptvērusi, es meklēju pēc sajūtām, kas izrādes laikā uzņemto informāciju iztulko manā pieredzes valodā. Prieks un radoša pieeja. Nenopūsties pie kārtējā buldozera, bet pamanīt, ka turpat no lietus slēpjas kāds tētim rokās ieķēries meitēns un smaida.
Banāli bez gala, bet.. vai varat katru dienu nosaukt vismaz vienu labu lietu, kas ar Jums ir notikusi?
Pārskrējiens uz Andrejsalu. Lecot pār peļķēm un lienot zem zariem, lāpu gaisma ved uz Tvaika turbīnas cehu, kas savā monumentalitātē klusi un tomēr ļoti vilinoši zuzina. Skatītāji tiek ielaisti pa 10. Ir grūti neļaut acīm šaudīties, lai neatpaliktu no grupas vai nenoveltos pa kāpnēm, kuras vijumos sasēdušies un sastājušies Swedbank koristi ar lampiņām uz galvas. Iegrimuši savā klusumā viņi skribina margas ar dažādiem instrumentiem un rada cehā zuzēšanu. Un nepaiet ilgs laiks, kad arī es tur stāvu un ar vālīti, kuras apaļo bumbiņu enerģiskākie skatītāji aizsit ceha elektro dzīlēs, radu vibrējošu skaņu, kas saplūst melodijā līdz ar citām vālīšu skaņām. Ja Ziedonis aicina iemācīties sauli, tad Viesturs Meikšāns kopā ar Jēkabu Nīmani un Maksimu Šenteļevu aicina sadzirdēt, kā skudra strādā, kā koks aug, kā māja caur laikmetu griežas. Teorija un prakse te saplūst azartiskā slideshow stāstā, kurā līdzās J.Nīmaņa un M.Šenteļeva dzīves pieturzīmēm bilžu galerijā parādās mūzikas vēsture post scriptum variantā, Igora Stravinska notis un stīgas savā spēlē. J.Nīmanim ir iekšā stāstāmais, ar kuru viņš spēj uz smaidu izprovocēt publiku vēsā, tomēr vēl vasaras vakarā, kad pulkstens jau tuvojas 22 atzīmei. Vieta veido mistisku atmosfēru, kuru Meikšāns pastiprina izrādes sākumā ar vēsturisku atkāpi ceha tapšanā. Vai kāds no bildē smaidošajiem cilvēkiem pie tikko uzceltā ceha varēja iedomāties, ka pēc gadu desmitiem te uz baltiem maisiem sēdēs grupa cilvēku un klausīsies lietas sev apkārt un sevi pašu šo lietu skaņās?! Un pie kādas no vadības pultīm nostāsies koris eleganti melnā un dziedās, sekojot sarkanai gaismiņai?! Un man pašai apzināties, ka pa kāpnēm, uz kurām es dažādos ritmos iemēģinu vālīti, ir steigā skrējuši cilvēki, jo siltumpadeve ir bijusi traucēta?!
Vai dzirdi, kā klusums skan? Vai dzirdi, kā skan?
