Cita mūzika jeb Partitūra ekosistēmai

Lietotāju novērtējums: / 8
SliktākaisLabākais 

Izrādes Partitūra ekosistēmai viens no lielākajiem plusiem bija vieta, kur izrāde notika. Protams, nav nekas jauns, ka teātra izrāde notiek telpās, kuras sākotnēji bijušas paradzētas kam citam. Manuprāt, tas tiek darīts vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, vēlme teātri padarīt mazāk konservatīvu, „iziet ielās”. Bieži tas notiek arī tāpēc, ka ne visiem, kuri grib veidot izrādes, ir pieejamas teātrim speciāli būvētās telpas. Ja atmetam iepriekšējo iemeslu, tad, manuprāt, vēlme izrādi spēlēt kādā teātrim neierastā vietā tiek darīts tāpēc, lai izvēlētā telpa strādātu izrādei.

Tvaika turbīnas cehs Rīgas pirmajā termoelektrocentrālē Andrejsalā vēl joprojām ož pēc motoreļļas. Vairāk nekā simts gadus vecās industriālās celtnes centrā atrodas termoelektrocentrāles sirds – tvaika turbīna, kurā tvaiks, dzenot turbīnu, radīja elektrību. Skatītāji uz sēdvietām tiek vesti bariņos pa desmit cauri visam ceham. Ap turbīnu vairākos līmeņos vijas metāla kāpnes un laukumiņi, uz kuriem izkārtojušies Swedbank darbinieku kora dalībnieki, kuri ar dažādiem priekšmetiem spēlē metāla margas un iekārtas. Cehā akustika ir spēcīga un tiek radīts iespaids, ka šī jau sešus gadus nestrādājošā centrāle atkal ir atdzīvojusies. Katram kora dalībniekam uz pieres ir ciklopgaismiņa, padarot viņus līdzīgus ogļračiem, strādniekiem.

Skatītāji ieņem vietas uz grīdas noliktiem maisiem. Uz nosacītās skatuves jau atrodas izrādes-lekcijas galvenie dalībnieki: Jēkabs Nīmanis un Maksims Šenteļevs. Maksims sēž uz zemes un ap viņu izkārtoti dažādi priekšmeti, kuri griežas, kustās, paši radot skaņu, gan priekšmeti, kurus iekustina Saša. Priekšmeti ir aprīkoti ar mikrofoniem un to kopējā radīta skaņa ir atmosfēriska un meditatīva.

Kad skatītāji ir ieradušies, sākas video projekcija. Redzamas bildes no termoelektrocentrāles būvniecības, darbības dažādos laikos, ko papildina bijušās centrāles darbinieka stāstījums. Šajā vietā es jutos nedaudz vīlies, jo, protams, informācija ir interesanta, taču man šķita pasniegta pārāk vienkārši. Iespējams, nekas nemainītos, ja projekcijas nebūtu.

Maksims beidz spēlēt un iepazīstina ar sevi. Kad dzimis, ko mācījies, kā sācis nodarboties ar fonogrāfiju. Fonogrāfija ir līdzīga fotogrāfijai, tikai fonogrāfijā tiek fiksēta skaņa. Seko arī Maksima radošās darbības izklāsts. Es pirms tam nezināju, ka cilvēki skaņu kompozīcijas veido no ierakstiem, kuros fiksēta skudru rosīšanās, koka čīkstēšana vai strauta burbuļošana. Maksimam akadēmiskās muzikālas izglītības nav, bet tāda ir Jēkabam Nīmanim, kura Mūzikas akadēmijas diplomu Maksims projicē un sienas. Seko Jēkaba Nīmaņa dzīves izklāsts, kurš no bērnības ir saistīts ar mūziku. Interesanta ir Jēkaba piecu minūšu lekcija par mūzikas vēsturi. Piegājiens ir humora pilns, taču, manuprāt, tas par mūzikas vēsturi pasaka neko. Es saprotu, ka tas ir nepieciešams, lai uzsvērtu to, ka, iespējams, nav vajadzīgs jau no pamatskolas mūzikas stundām sākt stāstīt mūzikas vēsturi, turpināt to vidusskolā un vēlāk dažiem vēl mūzikas akadēmijā, jo beigās šie akadēmiski sastrukturētie mūzikas periodi mūsdienas īsti nav ne noderīgi, ne vajadzīgi. Jēkabs aizsāk vienu no šīs izrādes-lekcijas jautājumiem, kas viņam šķiet svarīgs, proti, situācija muzikālajā izglītība. Jēkabs uzsver, ka dažādo mūzikas periodu nodalīšana (es domāju, ka arī citu mākslu periodizācija) veido noslēgtas, mirušas sistēmas. Bet visas noslēgtās sistēmas un ekosistēmas iet bojā. Jaunajam komponistam ir vai nu jāstrādā, sekojot kādas sistēmas kanoniem, vai jārada kaut kas absolūti jauns, lai pēc tam to vēlāk kāds klasificētu. Kā risinājumu Jēkabs nosauc sadarbību ar Maksimu dažādos skaņu projektos. Viena šāda projekta ietvaros satikās nepazīstamu cilvēku grupa, nonāca kāda pirms tam neredzēta vidē ar uzdevumu kopā spēlēt no tur pieejamiem priekšmetiem. Gan Jēkabs, gan Maksims uzsver, ka šāda kopā spēlēšana bieži vien ir interesantāka pašiem dalībniekiem nekā klausītājiem.

Izrādē man pietrūka konflikta starp Jēkabu un Maksimu, kaut vai mākslīgi radīta. Izrādē mums uzreiz tika piedāvāts mākslinieku atrasts risinājums tam, kā radoši izpausties mūsdienās. Tas netika apšaubīts, netika piedāvāta kāda cita patiesība vai iespējamais virziens. Tas, iespējams, ir mans viedoklis, bet šādi eksperimenti ir vairāk vai mazāk nepieciešami pašiem māksliniekiem kā svaigs pārdzīvojums, taču diez vai pozitīvi pret to atsauksies lielākā daļa klausītāju. Jā, var teikt, ka klausītāji ir iesīkstējuši un vēlās dzirdēt tikai to, ko viņi pieņem par „normālai” mūzikai atbilstošu. Es nebūt neesmu dzirdējis visu no tā, ko rada Maksims vai Jēkabs. taču no tā, ko es dzirdēju, man tieši tāpat kā izrādē pietrūka pārmaiņas, pārsteiguma, konflikta, kulminācijas.

Atgriežoties vēl vienreiz pie telpas izvēles, es uzskatu, ka tā netika izamntota pilnībā, jo abu mūziķu lekcijas varēja notikt arī citur. Protams, gan Emīla Dārziņa, gan Jēkaba Nīmaņa kompozīcijas Swedbank kora izpildījumā izklausījās labi. Izrādes-lekcijas lielākais pluss, manuprāt, ir tas, ka tiek viecināta diskusija par mākslas izglītību Latvijā, par to kā jaunajam māksliniekam izpausties mūsdienās. Atbilde paliek nezināma.