Lētā lekcija un Opuss ar govīm.

Lietotāju novērtējums: / 1
SliktākaisLabākais 

Laikam visvairāk no visām festivāla  izrādēm man patika Džonatana Barouza un Mateo Fardžiona Lētā lekcija un Opuss ar govīm. Pirmkārt, man šie mākslinieki likās visprofesionālākie un par savām idejām pārliecinātākie no visiem. Otrkārt, viņiem piemita lieliska, augsti attīstītu cilvēku humora izjūta un liels personības spēks. Pēc izrādes biju sajūsmā. Taču jau pēc desmit minūtēm mani sāka mulsināt, ka esmu uztvērusi tikai atsevišķus domu pavedienus un ka būtībā nespēju ne aprakstīt tikko redzēto izrādi, ne pateikt, par ko tā bija, ne arī loģiski argumentēt savas sajūsmas iemeslus. Gribēju uzzināt no citiem skatītājiem, vai viņi spēj savus iespaidus formulēt vārdos.

Pēc izrādes noķēru mākslinieku un kuratoru, VEF mākslas centra veidotāju Kasparu Lielgalvi un grafiķi Katrīnu Sauškinu.

Kā jums patika izrāde?

Kaspars: Es viņus biju redzējis Dailes teātrī 2007.gada Homo Novus laikā. Tā uzstāšanās man ļoti patika. Varbūt man iespaidi bija pārāk iespiedušies atmiņā, jo es visu laiku izrādes salīdzināju. Toreiz viņu izrāde bija vienkāršāka, viengabalaināka. Ritms bija saskanīgāks. Tagad visa izrādes struktūra bija brīvāka. Pagājušajā reizē man arī ļoti patika, ka viņi uz skatuves nenormāli fiziski strādāja un beigās paši bija iegājuši tādā kā transā. Šoreiz tas likās pārāk easy.

Katrīna: Man patika. Es arī redzēju iepriekšējo, bet es viņas abas nesalīdzinu. Sākumā, kad viņi sāka tik ātri runāt angliski, bija šoks, jo neko nevarēja saprast. Bet tad es sapratu, ka patiesībā tu to tekstu vari interpretēt, kā vēlies. Pusi no tā, ko viņi teica, es vispār neatceros! Un arī izrādes turpinājums bija ļoti dažādi interpretējams. Man ļoti patika.

Vai jūs varētu pateikt, par ko bija izrāde?

Katrīna: Es ļoti izjutu, ka izrāde bija vairāk par viņiem kā māksliniekiem un mums kā skatītājiem. Par mūsu savstarpējo komunikāciju. Kā šī saikne darbojas.

Kaspars: Man liekas, ka šoreiz tā saikne nebija tik izteikta.

Katrīna: Nē, nē! Es domāju – tas bija temats, par ko viņi runāja. Viņi runāja par to, kā skatītājs vizuāli uztver izrādi. Es nezinu, vai varu to paskaidrot, bet viņi runāja par to, ka katrs pats uzbur savu realitāti, it īpaši tad, ja ir pazaudējies [piemēram, izrādes sarežģītajā struktūrā – A.K.]. Par to, ka katrs var izrādi skatīties tā, kā viņš vēlas.

Vai jūs nolasījāt, ka otrā daļa Opuss ar govīm bija par nāvi?

Kaspars: Man liekas, viņa bija par daudz ko, ne tikai par nāvi. Arī par ikdienu.

Katrīna: Nu vizuāli varēja saprast, jo visu laiku kāds mirst.

Uzrunāju arī Valmieras teātra horeogrāfi Lindu Mīļo.

Kā tev patika izrāde?

Man patika... tur bija tāds pozitīvisms, gaišums un vieglums. Tas nav viegli, ko viņi dara, bet tas izskatās viegli. Un skatītajam tas vienmēr ir patīkami.

Vai tu varētu pati sev noformulēt, par ko bija izrāde?

Patiesībā par daudz ko! Katrs teksts bija par kaut ko savu. Es zinu pilnīgi droši, ka katrai izrādes sadaļai bija viena atslēga, pat atslēgas vārdi un konkrēta doma. Daudzas es atkodu, bet daudzām arī pārskrēju pāri.

Vai tu esi pazīstama ar Džona Keidža Lecture on Nothing? Es domāju par to, cik tas ir svarīgi izrādes izpratnē.

Nē, es neesmu. Bet ļoti forši, ka viņi izrādē paši pateica, ka izmantojuši viņa darba struktūru. Tā jau ir viena no nostājām – ka nekā jauna nav, bet ka var savām idejām izmantot kaut ko jau esošu. Man pret to nav nekādu iebildumu.