Saruna ar PR speciālistu Jāni Riņķi

Lietotāju novērtējums: / 5
SliktākaisLabākais 

Jāņa Riņķa lekcija PR bija lieliska. Reizēm viens cilvēks, lasot labi, konstruktīvi un ar rotaļīgu humoru sagatavotu lekciju, var pateikt daudz vairāk, nekā trīs vai četri gudri cilvēki savstarpēji diskutējot un viens otru papildinot. Lekcijā atklātie fakti (es, piemēram, nezināju, ka visiem zināms, ka revolūcijas tiek organizētas) nebija tik aizraujoši kā lektora personība, it īpaši viņa nenosakāmā morāle. Likās, ka viņā apvienojas cilvēciski godīguma principi, kaislība uz savu manipulatīvo darbu (Jānis Riņķis pats ir PR speciālists) un jautra sajūsma par spēju starp abiem izlavierēt. Piemēram, lektors stāstīja, ka reiz viņam nācies uzstāties pret Gaismas pili. Kolēģi sacījuši – nu kā tu uzstāsies pret Gaismas pili, vai tu kāds Tumsas bruņinieks? Tad Jānis Riņķis nolēmis, runājot par bibliotēku, izmantot terminu „stikla monstrs”. Pēc lekcijas mēs kopā ar Annu Jozausku nolēmām uzzināt par Jāni Riņķi vairāk.

Sakiet, vai jums ir sava politiskā pārliecība?

Es tikko esmu izstājies no Kristīgi demokrātiskās savienības. Esmu pabijis dažādās partijās - pārsvarā tas bija saistīts ar manu profesionālo darbību - un redzējis daudz ko. Šobrīd es neesmu nevienā partijā un kādu brīdi gribu pabūt bezpartejisks.

Jūs gribat saprast, vai man ir savi politiskie uzskati. Jā, man ir. Ir partijas Latvijā, kas man ļoti nepatīk, ir partijas, kas man varbūt patīk vairāk, bet galvenais, ko es gribu pateikt – problēma šajā priekšvēlēšanu kampaņā ir tāda, ka nav neviena pa īstam interesanta politiskā piedāvājuma. Ir tikai stāvēšana uz vietas, tās pašas sejas. It kā šīm jaunajām savienībām ir programmas, savi biroji; tu vari aiziet pie viņiem palasīt priekšvēlēšanu avīzes, bet nav tīru, oriģinālu, gaišu ideju, kas spētu aizraut cilvēkus. Kā jau es minēju lekcijā, izskatās, ka mums vienīgais jaunais politiķis – ko arī nevar nosaukt par jaunu, jo viņš uz politiskās skatuves atradies jau ļoti ilgi – ir Raivis Dzintars. Tai pat laikā oriģināla politiskā piedāvājuma nav arī viņam.

Liekas, ka jūsos stipri iesakņojusies ideja, ka patiesība ir relatīva. Kā jūs skatāties uz situācijām, kad darba dēļ jānonāk pretrunā ar, piemēram, saviem politiskajiem uzskatiem?

PR speciālista uzdevums ir panākt rezultātu klientam. Vienīgais princips, kas viņam līdz galam jāievēro, ir ētika pret klientu. Es nevaru piespiest cilvēku nemelot, ja viņš ir izvēlējies melot. Bet kā speciālists es varu ieteikt viņam citus ceļus, jo, kā jau teicu – meliem ir īsas kājas. Ja jūs melojat, jābūt drošam, ka šos melus neviens nekad neatklās. Rezultātu var panākt vienkārši profesionāli interpretējot faktus klienta interesēs, kā to arī dara visi PR speciālisti.

Vai jūs pats personīgi esat pret Nacionālās bibliotēkas celtniecību?

Es negribu komentēt šo lietu. Tas būtu tāpat kā komentēt Dienvidu tilta celtniecību, un tam jau arī nav nekādas jēgas. Fakts ir tāds, ka celtniecība notiek.

Tomēr salīdzinājumam varu pateikt – tā saucamajos „treknajos gados” bija runa, ka bibliotēkas celtniecība izmaksās kādus, ja nemaldos, 170 miljonus. Tajā pašā laikā bija zināms, ka tepat mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā, ir uzcelta analoģiska bibliotēka, kas atšķirībā no mūsējās ir izturīga pret atomsprādzienu, un kas bija izmaksājusi kādus 10 miljonus. Toreiz, kad biju nostājies pret bibliotēkas celtniecību, iespējams, ka mani ietekmēja skats, ko redzēju, ienākot LNB galvenajā ēkā. Bibliotēka, kurai tik ļoti pietrūkst telpu, bija pustukša.

Ir labi, ja var darīt to, kam tic. Bet, izvēloties klientu, tomēr nevar vadīties pēc kritērija – patīk viņš man vai nepatīk. Tāpat kā ārsts vai profesionāls advokāts. Lai kāds nelietis sēdētu viņam pretim, advokātam tik un tā ir jāpilda savi profesionālie pienākumi.