Pirmā mīlestība
Thomas Heinrich Schmauser | 13.10.10
Aktiera un autora Tomasa Šmauzera (Thomas Schmauser) stāsts par pirms laika pensionētu policistu - suņu vadītāju Draganu Rudkovski tika iekļauts Alvja Hermaņa izrādē Ruf der Wildnis (Senču asiņu balss), kuras pirmizrāde notika 8.oktobrī Minhenes Kammerspiele.
Pirmā mīlestība
Viņa vārds ir Djego, tīrasiņu grīdas lupata, viņš jau arī pieder manai sievai. Mana sieva sev vēlējās šo dīvaino lietu, tā, un tagad man par viņu jārūpējas. Man arī ir daudz laika. Pirms laika pensionēts. Tāds kā negadījums darbā padarīja iespējamu šo brīnišķīgo dzīvi, kāda man tagad ir. Es esmu suņu speciālists. Un tagad es ar kaut ko tādu staigāju apkārt. Mani kolēģi mani tagad sauc par “ciku-caku kruķi”. Viņi mani vairs nerespektē, pakaļas. No šī suņa nav nekāda labuma, viņš tikai rij, dirš un guļ, paskatās nedaudz apkārt, līdz atkal guļ, rij un kaut kad atkal dirš. Šis mīkstčaulis dirš trīsreiz dienā, un tas tagad ir mans jaunais darbs. Es trīsreiz dienā, kā minimums, dabūju tīrīt mīkstčauļa suņa sūdus, vairāk viņš tāpat neko nevar, Djego.
Tā viņu sauc, mana sieva gribēja, lai šito suni sauc tieši tā kā Veronas Feldbušas Potas dēlu. Viņi abi ir blondi, Djego un Djego. Bet patiesībā es, protams, vienkārši atstāju Djego sūdus tur, kur tie ir. Es taču nebāzīšu Djego sūdus tādā maisiņā un nenesīšu līdz nākamajai miskastei, un Minhenē tāpat vispār knapi kaut kur ir miskastes, vismaz ne tur, kur es tobrīd esmu, citādi jau te pilsētā ir pietiekami miskašu, godīgi sakot. Minhene vispār man liekas skaista pilsēta.
Pēc policijas skolas es varēju izvēlēties, uz kuru pilsētu doties, piemēram, Hamburgu, Berlīni vai Minheni. Un tā kā Minhene ir ne tikai policijas lielpilsēta, bet arī skaista pilsēta, nē – varbūt Hamburga arī nebūtu bijusi slikta, to nekad nevar zināt, kādas dienesta iespējas rodas, bet vienalga, laiks ir pagājis. Jā, tātad – tā kā Minhene ir tāda policijas metropole, es izvēlējos Minheni. Es, protams, zinu, ka Berlīnē arī ir smuka policija, tikai tur, pirmkārt, nopelna par maz, otrkārt, algas Berlīnē nav ne tuvu tik augstas kā Minhenē. Bet kas ir daudz svarīgāk, ir tas, ka Berlīne ir haotiķu pilsēta, un to jau es bērnībā dabūju pietiekami.
Uzmanību, mans vārds ir Dragans Rudkovskis, mans oficiālais amata apzīmējums tātad saucas – dienesta suņu vadītājs Dragans Rudkovskis, tagad viņi saka “pensionētais dienesta suņu vadītājs Dragans Rudkovskis”.
Jokus pie malas, nāc šurp, nopietnība, es esmu dzimis 1968.gadā Belgradā, mans tēvs ir Varšavas polis, mana māte ir no Belgradas. Mani vecāki kopā ar mani pirms apmēram 23 gadiem aizlaidās no Belgradas. Mēs pārcēlāmies uz skaisto Vāciju. Vācija patiešām ir skaista zeme, salīdzinot ar visu Austrumu bloku vai Balkānu. Vācijā man uzreiz patika, es vienmēr biju apzinīgs, un manas atzīmes nebija tik sliktas, sportā es biju nolāpīti labs, jo es biju ātrs, ātri aizlaisties, to mēs Belgradā mīlējām.
Mans labākais draugs tagad ir prom, man viņu vispirms atņēma un tad, tā teikt, nosūtīja uz dienestu citur. Mans Ali no “Zeutner Himmelreich”, tas ir viņa vārds, kas stāv viņa sarkanajos papīros. Ali ir mans dienesta suns, tagad viņš ir pie cita suņu vadītāja, jo suns jau ne pie kā nav vainīgs.
Mans Ali bija mana dzīvības apdrošināšana. Operācijās viņš bija labāks nekā 9mm.
Vienalga, lai kur arī mums nebūtu bijis jāiet iekšā, viņš nepazina žēlastības. Viņš parūpējās par to, ka es te tagad sēžu un varu iet ar Djego pastaigāties, mans Ali varētu tādu Djego brokastīs noēst, ja viņš gribētu, bet Ali netaisa nekādus jokus, kamēr es esmu tuvumā, to viņš līdz šai dienai neuzdrošinās, viņš mani nekad neaizmirsīs, Ali mani neaizmirsīs, nekad.
Tā bomža advokāts gribēja panākt, ka Ali tiek iemidzināts, bet to viņš nebūtu pārdzīvojis, to es savam Ali apsolīju.
Mans Ali arī ne mazākajā mērā nebija vainīgs tajā negadījumā, viņš bija augstākās raudzes policijas suns, sapņu malinuā, granāta.
Viņš mīlēja aizsargdienestu, viņš kliedza, kad ieraudzīja uzbrucēju vai arī, kā mēs sakām – ņergas, vēl tikai atlika viņu nogāzt zemē, viņš bija kā pienaglots, tas noziedznieks, mans Ali nepazina žēlastības.
Skaidrs, manam Ali tā bija spēle, viņš visu arī tā rotaļīgi iemācījās. Vispirms ar maziem kaķēniem no patversmes, kurus šā vai tā gribēja mest prom, un vēlāk tad ar citiem maziem eksperimentiem. Es viņam tā biežāk ļāvu panašķoties, kad viņš vēl bija treniņu fāzē. Našķoties nozīmē, ka vajadzēja viņā raisīt apetīti, demonstrācijās, piemēram, tie haotiķi šā vai tā lielākoties ir pietempušies vai sanarkojušies, kā labējie, tā kreisie, visi viņi vienādi dumji, manam Ali tas bija vienalga, galvenais, ka viņš šad un tad varēja pagaršot pilnu muti “baiļu gaļas”, bet to jau es vienmēr kontrolēju, tur nebija nekādas eskalācijas. Sunim taču arī kaut kā jātiek sagatavotam nopietniem gadījumiem, tur ar tādu aizsargcimdu treniņlaukumā vien nepietiek. Kad mēs ielaužamies dzīvoklī, noziedznieks arī nenēsā nekādu aizsargtērpu, viņš parasti stāv ar virtuves nazi un līdz kliņķim pielējies tev priekšā, un pārgrieztu manam Ali rīkli vai man, vai savai sievai, vai bērniem, un tad arī ir labāk, ka mans Ali tādam slaistam nokož pautus, pirms viņš nodara kaut ko ļaunu.
Pasaule ir nežēlīga, un man sevi tam jāsagatavo un manu Ali, lai viņš zinātu, kas jādara, kad tāds pietempies lempis neapjēdz, kur ir robeža. Tāpēc mēs šad un tad neoficiāli gājām trenēties uz Angļu dārzu. Mēs jau skaidri zinājām, kur viņi uzturas, lielākoties zem tiltiem pie Izaras. Vienmēr līdz kliņķim pielējušies un agresīvi, tieši tādi, kādus es jau bērnībā necietu, bet nu vienalga, katrā ziņā tie bija īstie manam Ali priekš trenēšanās. Kad viņš mana, ka kāds kļūst agresīvs, viņš uzkurinās, viņš vārās, un nedod dievs, ka tas ņerga pārkāps robežu.
Nu jā. Katrā ziņā Ali tad parūpējas par kārtību.
Es tad tam bomzim saku, izturieties mierīgi un nepametiet, lūdzu, vietu, vairākkārt lieku viņam pazust, saskaņā ar noteikumiem.
Viņš tikai turpināja brēkt un nekā nebija iekustināms pamest to vietu, tieši pretēji, viņš kliedza: “Es uzšķērdīšu to tavu kranci, tu nolāpītais kruķi, tu fašistu kruķi.” Viņš kliedz un kliedz tādā agresīvā un ļoti draudīgā pļēgurbavārieša izloksnē.
Man vispār nepatīk klausīties bavāriski, un pielējušies bavārieši man vienmēr bijusi problēma. Kad biju pusaudzis, tāds piedzēries bavārietis mani uzreiz padarīja agresīvu, es līdz pat šodienai īsti nezinu, kāpēc.
Es tātad kliedzu: “Izturieties mierīgi vai arī es sūtīšu suni!!”
Viņš turpina kliegt un met uz mums ar tukšām alus pudelēm.
“Pārtrauciet, vai arī es sūtīšu suni!!”
Un tā kā es šā vai tā te atnācu, lai trenētos, es sūtu suni.
Tas dzērājs laikam nedaudz pretojās, taču tas, protams, bija dumji, jo Ali līdz ar to uzbrūk vēl niknāk.
Es tātad saucu manu suni atkal atpakaļ: “Ali! Caaaaauri! Pie kājas! Vietā!”
Tas gāja viens divi, tad bija miers, tur zem Izaras tilta.
Krāsu vienkārši nevar aizmirst, es vienkārši nevaru aizmirst to krāsu. Īstenībā būtu jāsaka krāsas, jo orgāni cilvēka vēderā ir tik atšķirīgi, zarnas drīzāk pelēkas, zilas varbūt, un orgāni ar vairāk asinīm drīzāk sarkanīgi-zili-dzelteni, tagad, to atceroties, man nāk prātā, ka tās īstenībā ir tik daudzas krāsas, tur vēl bija arī tāds putaini balti-rozā un vienkārši zils, jā, un lai gan, to es arī jau iemācījos... balts it kā nemaz neesot krāsa, labi, bet es tagad teikšu, kad tev jāieskatās tādā uzšķērstā cilvēka vēderā, jo viņš tur guļ tev priekšā, tad balts ir gan krāsa. Bet visbriesmīgākā krāsa, krāsa, kas man līdz šodienai neliek mieru un kuras dēļ man arī joprojām jārij šīs sūda tabletes, katru rītu divas un vakaros divas, krāsa, kas man seko, ir uzblīduma lillā.
Lillā, kas uzblīst, uz to skatoties. Tas manī izraisa bailes, lai gan man agrāk nekad nebija bail, nu dažreiz bērnībā es raustījos, ka mamma man varētu uzšaut, jo es biju tik skaļš, bet tā man īstenībā nekad nav bijis bail.
Tagad, kad es esmu pieaudzis un nav vairs nekāda pamata baidīties, tagad man ir šīs bailes, tikai tāpēc, ka man jādomā par to lillā.
Mani kolēģi vienmēr saka, kad es viņus satieku pie suņu treniņa laukuma un viņiem par to stāstu, tad viņi man saka, Dragan, tev jānospiež cits slēdzis, ja tu sāc domāt, vienkārši norauj kloķi un beidz domāt, un uz priekšu.
Bet viņi jau arī nezina, kā tas izskatās, viņi lillā zina tikai no citu stāstītā.
Es to šā vai tā nevaru īsti izteikt vārdos, tā, lai saprastu, kas tur notika.
Pasaule ir nežēlīga. Un man tam ir jāsagatavojas, manam Ali un man tam ir jāsagatavojas.
(No vācu val. tulkojusi Inga Fridrihsone)
