Mārtiņš Enģelis
Teritorija | 15.11.11
Gada izrāde: "Mūsu Miesa"; režisors Elmārs Seņkovs, festivāls "Patriarha rudens".
Elmārs Seņkovs kopā ar Reini Dzudzilo ir pēdējā laika daudzsološākais un jūsmīgākais duets Latvijas teātra pasaulē. Kopā veidojuši jau ap pusduci izrāžu, tai skaitā grandiozo "Heda" projekts. Tomēr "Mūsu miesa" pārsteidza ne tikai ar to, kā baroka meistars Dītrihs Bukstehūde pārlikts operetes formātā, pirms tam vienmēr būdams kanoniski izdziedāts zem baznīcas arkām, bet arī par perfektu Elmāra un visas viņa komandas niansētību, precizitāti un, it īpaši, fleksibilitāti un patiesumu. Perfektas kombinācijas, ko Seņkovs veic ar "Gaudeamus Orchestra" pavadījumu un Lienas Gravas horeogrāfiju. Pusotra stunda aizrautības, kura nekad neapnīkst un kuras laikā Jēzus un cilvēks kā viņa līdzinieks parādīts tikpat nožēlojams, cik izcils. Kad soprāni Ilona Maļecka un Evija Piļka, alts Sniedze Kaņepe, tenors Jānis Kurševs un bass Jānis Misiņš dejo apkārt, žestikulē un, pats galvenais, dzied, kopaina spēlē uz galējām jūtu izturības robežām.
Par nožēlu Seņkova plāns izrādīt šo fantastisko meistardarbu Latvijas Nacionālās operas mazajā zālē cieta neveiksmi finansiālu apsvērumu dēļ, tāpēc tās attīstība ir pilnīgi apstājusies.
Gada režisors: Vladislavs Nastavševs par izrādi "Puiši smaržo pēc apelsīniem" Dirty Deal Teatro.
Vēl kāda, nepilnīgi līdz galam nenovērtēta izrāde, tomēr režisora darbs izrādes tapšanā ir pārāk liels, lai netiktu atzīmēts. Nastavševs gan pats tulkojis Gaja Devenporta īsstāstu, gan izpētījis un analizējis saturu, gan iešifrējis lugā. Strādājis pie mūzikas, arī pie izrādes koncepta, izskata un izcēlis neizcelto.
Vladislava Nastavševa stilā ietilpst izrādes, kurās ir ļoti augsti iekšējās spriedzes līmeņi, kas kombinējas ar augstu morāles esamību. Arī "Puiši smaržo pēc apelsīniem" liecina par viņa pilnīgu iedziļināšanos materiāla kontekstā un liek mums baudīt izsmalcinātu un estētiski baudāmu autorprojektu. Jāņem vērā arī tas, ka viņam aiz muguras nav neviena liela algas maksātāja teātra, tāpēc ieguldījums dubultā.
Gada aktieris/aktrise: Jurijs Djakonovs izrādē "Puiši smaržo pēc apelsīniem" Dirty Deal Teatro.
Gada notikums teātrī: atzīšu, ka šajā vietā nespēju izvēlēties vienu konkrētu, tāpēc minēšu divus:
1. "Nakts Svētās dejas". Buto teātra izrāde Laimīgās mākslas muzejā. Simonas Orinskas un Modra Tenisona kopprojekts, kurā iesaistījās vairāk kā divdesmit dalībnieku, un kurš ārkārtīgi spēcīgi pieteica buto un austrumu teātri Latvijas kultūras pasaulē. Lielisks, sīkumaini, tāpēc iespaidīgi pārdomāts projekts, kuram līdzīgus vajadzētu atkārtot. Notikums tāpēc, ka šī, reti notiekošā teātra forma nepretendē uz klasiskā teātra kanoniem un balvām, bet turpina iesākto neatkārīgās performances stilu.
2. Dirty Deal Teatro un Latvijas Nacionālā Teātra kopprojekts "Tests" ir labs un teātra attīstību veicinošs sadarbības auglis, kas palīdzēs izsisties nedaudz atpakaļ atmestajam (tāpēc, ka bija iestājusies klusuma pauze) DDT, nostiprinās jauno talantu pārliecību par sevi un, pats galvenais, piedāvās skatītājiem alternatīvas teātra izrādes ar lielo teātru glanci. Patiess prieks par pirmo augli "Visi mani prezidenti", kur sevi atkal sparīgi pieteicis Valters Sīlis un dramaturgs Jānis Balodis. Šobrīd skatītāju rindas ir pilnas, cerams, ka tās nesaruks.
