Tik brūni tie latvieši
Harita Maniņa | 17.10.11
Festivālā „Patriarha rudens” latviešu literatūras darbi „Dullais Dauka” (Sudrabu Edžus) un „Centrifūga” (Gunārs Priede) pārcēlumā uz skatuves funkcionē kā 21.gadsimta mīts par iepriekšējo paaudžu likteņiem, priekšstatiem un dzīves modeļiem, kur caur etnogrāfisku stilizāciju tiek tēlotas laikmetam nepiesaistītas izjūtas. Katrs mirklis ir daļa no lielā laika plūduma, katra dzīve ir kādu notikumu sekas, katrs izrunātais vārds ir daļa no klusuma, kurā latvieši iekļauti. Nerunā! Nejautā! Aizmirsti! Saplūsti! Nogrimsti! Reiņa Suhanova „Dullais Dauka” un Paulas Prozorovičas "Centrifūga" ir kustība pagātnē, kur caur bijušo meklē iespējamo.
Kas mums liek nogalināt jeb uzspēlēsim nāvi
Harita Maniņa | 17.10.11
Vienmēr mulsinošas ir šķitušas jaunu cilvēku attiecības ar nāvi, kurās jau dziļākajā struktūrā iezīmējas neiespējamība, pretišķība un noliegums. Var runāt par cilvēka mūžīgajām nāves alkām, kas pavada tikpat izteikto vēlmi dzīvot, tomēr jaunībā nāve ir ne vairāk kā mīts, kā pilsētas leģenda, kuru kāds apgalvo redzējis vai dzirdējis, bet neviens nav piedzīvojis, nāve ir spēle, kurā piedalās visi. Tā kā nāve šķiet dzīves nozīmi nosakošais notikums (ne velti cilvēka dzīves vērtību vai jēgu nereti nosaka ne tas, kā viņš ir dzīvojis, bet gan tas, kā miris), kur sastopama patiesība par katru no mums. Jaunie autori (mākslinieki, rakstnieki, režisori…) nereti cenšas pietuvoties šai mistērijai, lai saprastu, ka to var izdarīt tikai caur eksperimentu, joku vai spēli kā izrādēs „Ziemeļblāzma” (režisors Viesturs Roziņš) un „Kucēni” (režisors Elmārs Seņkovs).
Festivāla apskats. Ilze Lūka
Ilze Lūka | 17.10.11
Kārtējo rudeni Latvijas Kultūras Akadēmijas jaunie talanti pulcēja teātra entuziastus un interesentus baudīt jaunas dvesmas teātra un dejas izrādēs. Tika dota iespēja izbaudīt Smiļģa mājas piedāvāto telpu dažādību un sajust īstu mākslas auru ap, par un iekš festivāla norises.
Noskatoties septiņas no deviņām piedāvātajām izrādēm sapratu, ka to daudzveidība un satura bagātība nevar beigt pārsteigt. Kaut arī tās visas bija gan sižetiski, gan vizuāli atšķirīgas, tajās bija manāma kopīga iezīme – telpas izmantojums. Interesanti transformējumi un speciāli izbūvētas skatuves katrai izrādei atsevišķi, radīja spēcīgu vienreizības sajūtu.
Festivāla apskats. Laima Vainiņa
Laima Vainiņa | 17.10.11
Šogad jau otro reizi notiek teātra festivāls – Patriarha rudens. Tāpat kā iepriekšējā gadā, arī šoreiz tika piedāvāts ļoti daudzpusīgs iestudējumos pārstāvēto žanru klāsts, kas radīja neviltotu pārsteigumu. Festivāla programmas izrādes tieši vai netieši pieskarās dažādiem sociāliem jautājumiem aicinot skatītājus apsvērt, izvērtēt un pārdomāt savas ikdienas gaitas, mūsu laikmeta aktuālākās problēmas, kuras sakņojas cilvēku savstarpējās attieksmēs, pārpratumiem pilnajā komunikācijā un bailēs. Noskatoties visas deviņas izrādes radās iespaids par to, ka eksistē jauns, drosmīgs režisoru ansamblis ar spēcīgu attīstības potenciālu.
Lapa 1 no 2
