Festivāla apskats. Ilze Lūka
Ilze Lūka | 17.10.11
Kārtējo rudeni Latvijas Kultūras Akadēmijas jaunie talanti pulcēja teātra entuziastus un interesentus baudīt jaunas dvesmas teātra un dejas izrādēs. Tika dota iespēja izbaudīt Smiļģa mājas piedāvāto telpu dažādību un sajust īstu mākslas auru ap, par un iekš festivāla norises.
Noskatoties septiņas no deviņām piedāvātajām izrādēm sapratu, ka to daudzveidība un satura bagātība nevar beigt pārsteigt. Kaut arī tās visas bija gan sižetiski, gan vizuāli atšķirīgas, tajās bija manāma kopīga iezīme – telpas izmantojums. Interesanti transformējumi un speciāli izbūvētas skatuves katrai izrādei atsevišķi, radīja spēcīgu vienreizības sajūtu.
Visinteresantākā mizanscēna tika piedāvāta izrādē „Centrifūga” Paulas Prozorovičas režijā, tur radās šī neparastā, bet nepiespiestā līdzdarbošanās sajūta. Sēžot pie viena galda ar visiem varoņiem, kā arī pārdomātās pārejas no viena notikuma uz otru, kas nepadarīja šo izrādi sadrumstalotu, bet tieši pretēji, radīja patīkamu plūdumu notikumu virzībā. Šķita, ka izrādē kaut kas pietrūka, tā nešķita piepildīta, ģenerālmēģinājumu skatoties, tā šķita kā tikko elpot sākusi, tomēr turpmākajās izrādēs, veicot izmaiņas aktierdarbā, tā manāmi sāka iegūt savu formu. Tomēr nenoliedzami liela vērtība ir Gunāra Priedes darba iestudēšana.
„Mākonis biksēs”, režisora Dmitrija Petrenko garadarbs, kā jau gaidīts bija ļoti īpaša monoizrāde, kura pārņēma savā varā. Ar bažām pirms izrādes prātoju kā gan varētu uzvest Majakovska dzejoli, kas ņemts par pamatu šai izrādei, tomēr radītā atmosfēra panāca savu. Šī izrāde noteikti ir ierindojama starp tām izrādēm, kurās ir jābūt un jābauda, jebkurš apraksts nevarētu pat daļēji radīt ainu par šo izrādi. Melnbaltā scenogrāfija radīja spēcīgu iespaidu un melnā kaste, kurā aktieris atradās, atainoja viņa dvēseles nospiestību, iesprostotību un jo vairāk tas pierādījās mirkļos, kad tēls izkāpa ārpus šīs melnās kastes un pavisam „ nojauca šo ceturto sienu”.
Kā otru izrādi, kuru uztvēru atmosfēras ziņā, varu minēt atklāto ģenerālmēģinājumu „Dullais Dauka”, kam režisors ir Reinis Suhanovs. Tā sastāvēja no etīdēm pēc mums visiem labi zināma Sudarbu Edžus darba. Jaunie aktieri mēģināja atrast apstākļus un iemeslus Daukas dzīves gājumam un tās iznākumam. Daukas saņemtie sitieni atbalsojās katrā no mūsu visu sirdīm un lika saprast zēnu, kurš nenoliedzami grib sasniegt nesasniedzamo horizonta līniju. Dažādo tēlu ārējais izskats radīja daudzveidību, gan vizuāli, gan Daukas pārdzīvojumos un tēlu uztverē. Skatuves siena, kura bija izliekta kā vilnis radīja jūras klātesamību. Sākotnēji tā šķita tikai fons, tomēr tika izmantota, lai tiktu izraisītas neveiksmes – vaļīgie dēļi, kas uzskatāmi norādīja uz grūtībām, kā arī siena kā šķērslis uz horizontu un beigu beigās arī pār sienu mēs Dauku pazaudējām.
Visinteresantākā man šķita izrāde bērniem -„Krilova fabulas”, tās režisors ir Jānis Znotiņš. Interesanta tādēļ, ka ar sajūsmu vēroju aktieru spēju atrast zvēriem piemītošo plastiku un balsis, kā arī dinamiskais izrādes plūdums bija tas, kas palīdzēja noturēt uzmanību. Skatuves izmantojums bija interesants un atrasti labi risinājumi priekšmetiem, kā arī tēliem paslēpjoties vietās no kurām bez aizkavēšnās tiks spēlēta nākošā fabula, neradot samezglojumu un atklājot radošumu.
Vismazāk mani uzrunāja deju izrāde „Melot nedrīkst izlikties”, horeogrāfe Elīna Lutce. Domāju, ka telpas nepiemērotība bija viens no iemesliem, lai tā mani neuzrunātu. Šķita, ka dejotāju pārim trūkst vietas un dažas no kustībām lika sarauties – līdzpārdzīvojumā, vai tikai tas nesāp un kas slikts neatgadās, sašutuma un baiļu nopūta pāršalca skatītājus mirklī kad pa meitenes muti sāka tecēt mākslīgās asinis, kuras izskatījās pietiekoši īstas, lai pāris minūtes visi gaidītu, kas nu būs.
Visspēcīgāko iespaidu uz mani atstāja Viestura Roziņa „Ziemeļblāzma” un Lienes Gravas „Pārsālīts”. Abi uzvedumi ir ļoti atšķirīgi, jo „Ziemeļblāzma” ir teātra izrāde, bet „Pārsālīts” ir deju izrāde, tomēr abas ir vienlīdz asprātīgas un centrā liktas neparastas divu cilvēku attiecības, kurās ir tendence uz brīvību. Absolūto brīvību. „Ziemeļblāzma” lika gan pasmaidīt par komiskajām situācijām, kuras rodas jaunības maksimālisma iespaidā, gan aizdomāties par to, kas notiek cilvēku dvēselēs un to, ka piederības sajūta ir spēcinoša. Cik ļoti šīs situācijas var būt komiskas un nepārdomātas, kurām par pamatu ir neziņa un vientulība! Pusaudžu naivā pasaules uztvere liek pasmaidīt, tomēr saprotam, ka tajā arī ir liela daļa taisnības. Skatuve bija iekārtota minimālisma stilā, emociju radītāji bija gaistoši rekvizīti – krītiņu atstātie vārdi uz linoleja, aktieru radītā aukstuma sajūta, iedomātā klints mala. Spēles laukumā nebija nekā daudz, jo tika atstāta brīva vieta iztēlei, jo Norvēģijas sniegotie kalni būtu tikai kā fons, galvenais kas nostājas priekšpusē ir šīs sarežģitās attiecības.
„Pārsālīts” galvenie tēli izdzīvoja mīlestības periodus, kuri tika atainoti ļoti asprātīgi un ar apbrīnojamu vieglumu atstāja spēcīgu iespaidu. Šī izrāde bija veiksmīga visu lietu sintēze, kur savienojās deja, gaismas, mūzika, atmosfēra, aktieru spējas un skatītāji, kā arī viss apkārtesošais. Šīs izrādes pusstunda pagāja nemanot. Skatuves centrā bija novietotas durvis kā robežšķirtne starp viņa un viņas dzīvēm, kas bija kopīgas un arī atšķirīgas, pārējā telpa bija tukša, kas ļāva koncentrēties uz plašo kustību amplitūdu un emociju plūdumu.
Kopumā skatoties uz festivāla norisi un izrāžu repertuāru, varu secināt, ka nākotnes teātra skatītājiem nav par ko uztraukties, jo Kultūras Akadēmija ir parūpējusies par daudzveidīgiem, talantīgiem un dompilniem mākslas radītājiem un paudējiem.
