Kas mums liek nogalināt jeb uzspēlēsim nāvi

Lietotāju novērtējums: / 4
SliktākaisLabākais 

Vienmēr mulsinošas ir šķitušas jaunu cilvēku attiecības ar nāvi, kurās jau dziļākajā struktūrā iezīmējas neiespējamība, pretišķība un noliegums. Var runāt par cilvēka mūžīgajām nāves alkām, kas pavada tikpat izteikto vēlmi dzīvot, tomēr jaunībā nāve ir ne vairāk kā mīts, kā pilsētas leģenda, kuru kāds apgalvo redzējis vai dzirdējis, bet neviens nav piedzīvojis, nāve ir spēle, kurā piedalās visi. Tā kā nāve šķiet dzīves nozīmi nosakošais notikums (ne velti cilvēka dzīves vērtību vai jēgu nereti nosaka ne tas, kā viņš ir dzīvojis, bet gan tas, kā miris), kur sastopama patiesība par katru no mums. Jaunie autori (mākslinieki, rakstnieki, režisori…) nereti cenšas pietuvoties šai mistērijai, lai saprastu, ka to var izdarīt tikai caur eksperimentu, joku vai spēli kā izrādēs „Ziemeļblāzma” (režisors Viesturs Roziņš) un „Kucēni” (režisors Elmārs Seņkovs).

Uzspēlēsim nāvi! Izliksimies, ka viss ir pa jokam! Eu, nomirstam! Tas taču ir tik vienkārši! Kurš tad filmās nav redzējis? Abās izrādēs nāve ir vizuāla performance, kuras vērotāji viegli atlaižas savos dīvānos, lai vērotu kārtējo sēriju vai daļu aizraujošai sprāgstfilmai, kurā miršana ir sadzīviskota līdz gājienam uz veikalu vai zupas katlam. „Kucēnos” (centrā rotaļas, ko izspēlē Sanita Pušpure, Jurijs Djakonovs, Ieva Aniņa un Jurģis Spulenieks) katras sērijas beigās vecāki mirst banāli vardarbīgā veidā (tātad ietverot jēdzienus sev (bērniem) saprotamā kontekstā), bet „Ziemeļblāzmā” (jauniešu lomās Alise Polačenko un Kaspars Zāle) meitene vēlas noskatīties puiša nāvē, lai redzētu, kas notiek pēc ekrāna satumšanas. Viss miršanā ir tik vienkārši, jo nav pārsteidzoši, tas viss jau ir pieredzēts. Tomēr šī pieredze ir apzināti kļūdaina, tā kā nesaistās ar tiešo klātbūtni, bet gan ekrānu vai skatuvi kā starpnieku, tā pazaudējot ilgoto nāves absolūtu. Jaunajiem nāve ir kā pikniks, kur līst kečups un cilvēki savādi gārdz (ne velti šis joks no filmu estētikas parādās vairākās Patriarha rudens izrādēs, kā arī N.Griestiņa diplomdarba izrādē „Makbets”). Kečupa atklāta un ironiska izmantošana norāda ne tikai uz filmu pārsātinātu atmiņu (tātad priekšstatiem), bet arī attieksmi pret nāvi kā spēli, kurā bērni tā vietā, lai sasmērētos ar dubļiem, nošļācas ar viltus asinīm. Kāda vēl ir asiņu (sāpju/dzīvības) vērtība, ja tās var nopirkt veikalā un šķiest uz nebēdu? Tomēr šīs viltus dzīvības sulas laistīšana pamatā ir dzīves mimēze, kur mērķis ir izmēģināt, kā tas ir – noasiņot kā filmā. Ja kino ir spēle ekrānā, tad lugu varoņi spēlē dzīvē, atsakoties no dzīvošanas, par labu tās atdarināšanai. Dzīvošana ir kā starpbrīdis starp kaut ko svarīgāku, iestarpinājums, kur katrs aizpilda šos garlaicīgos mirkļus kā nu prot, kāds spēlējot mammās un tētos, cits klusējot un ēdot ledenes.

Dzīve kā ilūzija, dzīve kā sapnis, tomēr kas notiek, kad dzīve pārvēršas par spēli? Vai rotaļlietai var līdz galam noticēt? Kas ir tad, ja rotaļlietas izrādamies mēs? Izrādēs attieksme pret citiem (un pat pret sevi) ir kā pret ko pārejošu, ko uzmanības necienīgu, it kā sakot, „”ja esam tikai putekļi, tad kāpēc gan mūs nenotraukt”. Varoņi netic sev un netic citiem, tiem katrs kontakts ir kā apliecinājums realitātes maldīgumam un īstenības neesamībai, tāpēc attiecības tiek veidotas pēc principa „tu esi, tātad tevis nav”. „Ziemeļblāzmā” varoņi ir satikušies, bet tos satuvina tikai virsrealitāte – nāve – , jo tā ir vienīgā, kur vienam otru atrast, kur nav jādomā par šķietamību, maldīgumu, iluzorumu, tā kā viss ir tik īsts, kā līdz šim vēl nav pieredzēts. Citādi ir „Kucēnos”, kur bērni spēlē īstenību, padarot to par joku. Abās izrādēs ir centieni izveidot telpu, proti, atrast kādu vietu, kuru saukt par īstu, kaut tas būtu pašapmāns. Bērni izrādē „Kucēni” veido skatuves (klubs, kūrorts, virtuve), kamēr jaunieši „Ziemeļblāzmā” uzzīmē savu telpu ar krītu, lai vēlāk to nodzēstu. Nosacītība vidē ir viena no netveramās realitātes pazīmēm, kur katrs mirklis, situācija ir tikai daļa no pārejošā, kas sabirst, tiklīdz to mēģina noturēt. Nepieciešamība vidi tomēr iezīmēt liecina arī par ieslodzījuma sajūtu, kas pārņem varoņus, kur viņu cietums ir redzamā pasaule. Bērni kameras sienas cenšas izpušķot ar dažādām dekorācijām (tualetes papīru/konfeti diskotēkā vai vadiem/makaroniem katlā), bet jaunieši ar iziešanu cietuma pagalmā, tomēr visiem saprotot, ka nav jau kur iet, jo augstākais mūris esi pats. Telpa tiek padarīta par piederību, kur tas, kur tu esi, ir tas, kas tu esi.

Uzticēties var tikai tam, kas nemainās, tikai tam, kas ir paliekošs, tāpēc nāve ir drošāka par dzīvošanu. Tomēr arī priekšstati par nāvi mainās no „tā tur” uz „tu te”, kur tikai pēdējā var iegūt tik nepieciešamo piederības un pašidentifikācijas izjūtu. Tajā brīdī, kad jauns cilvēks sāk izjust savu piederību nāvei, nevis pasaulei, pārņem šausmu sajūta, kas liek atgriezties pie jauns/miris nesaderības, tomēr jāatceras, ka tā nav vēršanās tik pie nezināmā, cik pie absolūtā, meklējot nemainīgumu gan telpā, gan nākotnē. Svarīgi tas, ka nāve ir nevis beigas, bet gan nākotnes neesamība vai ,pareizāk, tā kļūst paredzama, tātad telpa un laiks ir ieguvis nemainību, bet pasaule un cilvēks – apstiprinājumu sev pašiem.