Tik brūni tie latvieši

Lietotāju novērtējums: / 5
SliktākaisLabākais 

Festivālā „Patriarha rudens” latviešu literatūras darbi „Dullais Dauka” (Sudrabu Edžus) un „Centrifūga” (Gunārs Priede) pārcēlumā uz skatuves funkcionē kā 21.gadsimta mīts par iepriekšējo paaudžu likteņiem, priekšstatiem un dzīves modeļiem, kur caur etnogrāfisku stilizāciju tiek tēlotas laikmetam nepiesaistītas izjūtas. Katrs mirklis ir daļa no lielā laika plūduma, katra dzīve ir kādu notikumu sekas, katrs izrunātais vārds ir daļa no klusuma, kurā latvieši iekļauti. Nerunā! Nejautā! Aizmirsti! Saplūsti! Nogrimsti! Reiņa Suhanova „Dullais Dauka” un Paulas Prozorovičas "Centrifūga" ir kustība pagātnē, kur caur bijušo meklē iespējamo.

Virtuve/pie ēdamgalda, kurām būtu jābūt vitālākajām vietām mājā, kur viss notiek un dzīvība pludo, izvēršas par vientulību pūlī, tā kā nevienam nav ne tikai atbilžu, bet pat jautājumu. „Centrifūgā” Rūtas Dišleres varone ir iesprostota savā klusumā, kur nespēj ne smieties, ne izkliegt. Šķiet, ka vārdi ir tas, no kā viņa baidās visvairāk, jo tad, ja kaut kas ir pateikts, tas ir mainījies, sašūpojies, bet ir tik grūti noturēt pasauli līdzeni. Latviešos mīt savāds lepnums, kas liek visu paciest, visu izturēt un klusēšana par to ir kā balva, kā augstākais sasniegums. Klusais lepnums liek novērsties, nepiedalīties, tomēr ne pilnīgi, bet tikai tik, lai varētu izturēt nekliedzot. Nepateiktais slēpjas arī sarunās, kur runāt par tiešām svarīgo ir kā lāsts, kā ļauna zīme, ka viss labais zudīs, tāpēc labāk ir nogaidīt, neizrunāt. Izrādē cilvēki mizo kartupeļus, ābolus, atņemot tiem aizsardzību pret pasauli, tomēr paši ceļ apkārt arvien jaunus mūrus, neielaižot ne ļauno, ne arī skaisto. Arī Ulda Siliņa Dauka aiziet nāvē klusuma dēļ, tā kā pasaule ir noslēpums, par kuru pieauguši vairās runāt. Dauka meklē, meklē, jautā, jautā, bet atrod, atrod, dzird, dzird tikai nepateikto, tikai neizrunājamo. Vārdi ir zuduši, tie ir apmaldījušies klusuma pasaulē, kur zēns cenšas atgriezt tiem jēgu, bet nav vairs neviena, kas to atcerētos. Lai kur arī viņš nemeklētu vārus, tur priekšā ir aizliegums, pārmetums, nogurums, kas bezgalīgo attālina. Bērnam ir grūti saprast šo klusumu, šo neizrunāto noslēpumu, kas apvij it kā īsto/pieaugušo dzīves, liekot meklēt atbildes tur, aiz horizonta.

Abās izrādēs dominē brūnais, pelēkais, tumšais, liekot atgriezties pie zemes, latviešiem tik svarīgās zemes, kas ir klusākā no visiem elementiem (scenogrāfi – Rudolfs Bekičs „Dullais Dauka”, Marija Rozīte „Centrifūga”). Tur nav ne ūdens šņākšanas, ne vēja dūkšanas, ne uguns gurkstēšanas, bet ir nekustīgā zeme, kas visu satur kopā ar savu mieru un nemainīgumu. Brūni ir putekļi, ko māte (Laura Zunda) cenšas uzmēzt, brūni ir zariņi, ar ko Dauka spēlējas un vēlāk tiek sists. Brūna ir arī zeme, kur tās tumšumu un smagumu sevī uzņem arī cilvēki, tomēr Dauka no tā atsakās, meklējot vārdus ūdenī, aiz horizonta, vēja šalkoņā, tā nolemjot sevi ne tikai atšķirtībai no visiem, bet arī nāvei. Pasaules brūnumu pāršķeļ tikai sarkanā saule, kas pazūd ik vakarus, aicinot sev līdzi tos, kam ar zemes stabilitāti un mieru nepietiek, tos, kam ir jājautā un jāmeklē. Zīmīga ir aina, kur Jāņa Znotiņa varonis velk Dauku mājās, glābjot viņu ar virvēm, tā veidojot saikni ar zemi jeb atgriežot zēnu klusumā. Aiziet prom no zemes nozīmē atteikties no dzīves, tāpēc Daukas pārkāpšana pāri apvārsnim ir simboliska pāreja jaunā dzīves formā, kur nekas nebūs, kā ir bijis. „Centrifūgā” varoņus brūnums apņem viscaur, tie tērpti brūnās drēbēs, tie ēd brūnus kartupeļus un tie guļ uz brūniem salmiem. Visa dzīve ir smagnēja kā lāpsta ar zemi, kur cilvēku izrauj no ikdienas, lai nomestu kaut kur citur. Kara laiks, kad Latvijā tiekas cilvēki no dažādām zemēm, lai kopīgi izliktos, ka ir vēl kaut kas, kas tos satur kopā, kaut kas, ko dēvēt par dzīvi. Ja Daukas pasaulē putās bija jūra, tad šeit visa dzīve ir putās, tāpēc saglabāt skaidrību un klusumu ir jo svarīgāk, jo katrs vārds var sašķaidīt nestabilo pasauli. Zeme klusē, tāpat arī cilvēki, sevi aprokot, lai neviens tos neatrastu.

Skatuviski mūsu priekšstati par latvisko tiek pavērsti pret mums pašiem, liekot noticēt, identificēties, tā caur etnogrāfisko stereotipu pārbīdi/uzplaiksnījumu un stilizēšanu, atklājot ne tikai vides konkretizēšanu, bet arī varoņu izjūtas un plašāku simbolu un problēmu tēlojumu. Vārītu kartupeļu smarža, siena čabēšana, dēļu kastes un zaru slotas atgriež skatītāju vēsturiskajā klusumā, it kā rādot, bet patiesībā atgādinot, ka zeme valda pār cilvēku, bet sarkanā saule pār ilgām.