Skatītāju viedoklis par Valtera Sīļa izrādi "Hipnotizē mani"

Lietotāju novērtējums: / 13
SliktākaisLabākais 

Evarts Melnaksnis, LKA students: Valtera Sīļa un Kates Krolles izrāde-lekcija „Hipnotizē mani!” atstāj to lielisko sajūtu, kas rodas, satiekot kādu laiku neredzētus, labus draugus. Izrādē nepastāv ierastais dramaturģiskais konflikts un „stāsts” par kaut kādu cilvēku būšanām un nebūšanām, uz kurām skatītāji no malas nolūkojas. Turklāt abi mākslinieki jau (it kā) neko netēlo, izrādes sākumā sevi iepazīstinot ka Valteru un Kati. (Protams, jautājums – vai cilvēks spēles situācijā uz skatuves spēj neko netēlot – saglabājas. Vai nav tā, ka uz skatuves darbojošie rada noteiktu sevis paša tēlu. Taču patlaban lai šādi pārspriedumi paliek neiztirzāti.)

„Hipnotizē mani!” drīzāk atgādina prezentāciju skolā, kad kāds klases priekšā stāsta par noteiktu tēmu. Šoreiz tā ir hipnoze, kas Valtera interesi saistījusi kopš bērnības. Spraigs, šķiet, uz vietas radīts dialogs starp varoņiem rāda nevis skatuves runas spožumus, bet gan draugu starpā ritošas sarunas dabiskumu un vieglumu bez jelkādas mākslotības. Viņi nepiespiesti  vēršas pie publikas un bez ierastās neveiklības iesaista tos hipnozes spēlē. Tādējādi rodas sajūta, ka drīkst un turklāt gribas ko brīvi piebilst, sēžot starp skatītājiem, un patiesībā sevi jāpievalda, lai  kādu piezīmi nepateiktu skaļi. Domājams, Valters un Kate nesamulstot atbildētu, nepārtrūkstot izrādes ritmam. Šāda spēcīga, mūsdienu teātra formām raksturīga skatītāju līdzdalība ir  ļoti augstu vērtējama un saistoša. Skatītājs nevis pilda vērotāja funkciju, bet gan aktīvi iesaistās, šajā gadījumā risinot ar hipnozi saistīto domas pavedienu un tverot daudzos impulsus asociācijām ar bērnības piedzīvojumiem, lielās pasaules ēkas neizpratni un liriskām jūtām. Neapšaubāmi, izrādes tematika nereti uztverama ar smiekliem tāpat kā kolektīvā publikas hipnoze. Tās ietvaros vispirms, pietuvojoties pēcnāves izjūtām, sevi jāpārliecina, ka ķermenis izzūd, vairs nepastāv, un paliek vien apziņa (ja nemaldos, šādā ceļā Dekarts nonāca pie pamatatziņas „domāju, tātad esmu”. Tātad tiešām plašas asociācijas raisīja hipnotiskā izrāde.). Citkārt, skatītāji ar plaukstām aizsedz acis un hipnozes varā dodas tālā nākotnē paskatīties uz sevi vecumdienās. Modinot no „transa”, Valters katram ko iečukst austiņā. Nezinu, kas tika teikts vai rādīts citiem, taču man pēc pamudinājuma atvērt acis bija jāielūkojas savā atspulgā spogulī. Iespējams, vecs triks, tomēr iedarbīgs, jo negaidītajos pirmajos acumirkļos  tas liek uz sevi palūkoties kā uz svešu cilvēku no malas. Pirms brīža „nākotnē” skatītā aina mudina šībrīža sevi samērīt ar iedomāto nākotnes tēlu. Apziņā raisās metafiziskas pārdomas un uz brīdi izsit no jautrā noskaņojuma.

Te atklājas izrādes „dubultais dibens”. Caur gana uzjautrinošām pļāpām un darbībām atklājas „ilgošanās smalkie pavedieni”, izsakoties H.Heses vārdiem. Hipnoze, līdzīgi kā apreibinošas vielas vai neprātīga izdejošanās ballītē pie pamatīgas elektroniskās  mūzikas, ir cilvēka mūžsenie un allaž klātesošie centieni izrauties no apsūbējušās realitātes, lai dotos kaut vai dažu mirkļu garā, taču neparedzamā ceļojumā. Un sarunas tumsā par miljoniem iedomātajam situācijām, kas sāk risināties paralēlā realitātē tiklīdz mēs tās iedomājamies, varbūt ir naivas, tomēr ne banālas. Izvairos atrast un nosaukt šī darba vēstījumu; lai hipnozes raisītajās meditācijās gūtais paliek katra paša ziņā.  Izrādes noslēgums nav smeldzīgs, tas ir trakulīgs, Valteram dejojot aizrautīgi un šarmantajai Katei – piemīlīgi. Beigās ironiski  ie-hipnotizētā vēsts visiem ieteikt un slavēt izrādi gan bija gluži lieka, jo nekas cits, kā vien mudināt iet skatīties šo darbu, nav prātā.

Skatītāju viedokļi par Kārļa Krūmiņa izrādi "Svētceļnieks"

Lietotāju novērtējums: / 4
SliktākaisLabākais 

Tince Tameniece: Šo izrādi biju redzējusi jau iepriekš. Tomēr pamanot to Patriarha Rudens programmas ietvaros zināju, ka gribu to apmeklēt vēlreiz. Izrāde ir caur un cauri reliģiska, interesanti, ka tajā nav atstāta vieta ne mazākajām šaubām. Valters Sīlis ar savu entuziasma pilno tēlojumu vienkārši paņem skatītāju, un, klausoties viņa izpildītās dziesmas, nemaz negribas filozofēt par kristietības jēgu - kāja pati jau sitas ritmā līdzi!

Skatītāju viedokļi par horeogrāfu izrādi "Atvērto durvju vakars"

Lietotāju novērtējums: / 4
SliktākaisLabākais 

Tince Tameniece: „Es arī tā gribu!” , „Neērti sēdēt ar līku muguru.” – šādas frāzes varēja dzirdēt starp skatītājiem, ejot ārā no Smiļģa muzeja pēc horeogrāfu uzstāšanās. Uz skatuves viņi kustas fantastiski, to es jau zināju. Bet mani pārsteidza tas, cik sižetiski aizraujoši, mīļi, interesanti bija atsevišķie priekšnesumi, savienoti vienā izrādē, kuras mērķis šķiet – parādīt, ka ar deju var arī izstāstīt stāstu.

Skatītāju viedokļi par Jura Joneļa izrādi "Mana... Latvija?!"

Lietotāju novērtējums: / 2
SliktākaisLabākais 

Toms Sadovskis: Man patika aktierspēle - noticēju katram tēlam, varētu pat teikt, ka izdzīvoju līdzi katram. Izrāde kopumā bija vēsa, bet tas piederējās pie kopējās atmosfēras. Kaut kādā mērā tā man ļāva atgriezties pagātnē. Lai gan mana bērnība nebija gluži tāda, kā izrādes varoņiem, tomēr atradu ar viņiem kopīgu pagātni un pārdzīvojumus, izjūtas. Patika arī tas, ka izrādē lielākā daļa problēmu tika apskatītas vairāk kā no vienas šķautnes. Tas īsumā par pozitīvo. Kas nepatika, bija tas, ka izrādei nebija īsta sižeta(vismaz es tādu neuztvēru), līdz ar to nebija arī ne kāpinājuma, ne atrisinājuma. Es izrādi vērtēju kā ļoti labu melnrakstu, kuru nedaudz pieslīpējot var radīt patiešām labu izrādi. Kopumā - aktierspēle bija laba, sajūtas un domas arī raisījās skatoties, bet kaut kas bija par maz - nedaudz neveikli bija arī "salīmētas" kopā pārejas.