Ekspertu viedokļi par festivāla izrādēm

Lietotāju novērtējums: / 0
SliktākaisLabākais 

Šorīt vienpadsmitos Eduarda Smiļģa Teātra muzejā pie kafijas un āboliem notika diskusija Patriarha acs. Ekspertu jeb „patriarhu” lomās bija teātra zinātniece un Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Ieva Struka, Nacionālā teātra aktieris un Jaunās zāles kurators Kaspars Zvīgulis un scenogrāfs Ivars Noviks. Piedalījās arī pa vienam vai vairākiem pārstāvjiem no katras izrādes.

Saruna noritēja trīs daļās. Pirmajā eksperti dalījās ar savām pārdomām par festivālu kopumā, otrajā viņi izteica īsu komentāru par katru izrādi un pēc pārtraukuma Kaspars Zvīgulis atklāja festivāla intrigu – kuru no jaunajiem režisoriem Nacionālais teātris ir izvēlējies, lai tas nākamajā sezonā iestudētu izrādi Jaunajā zālē. No teātra puses izrādei tiek piešķirts 1000 latu liels budžets.

Visi eksperti un muzeja darbinieki bija vienisprātis, ka festivāls ir bijis ļoti vajadzīgs pasākums, un izteica cerību, ka tas turpināsies katru gadu. Ieva Struka izteica nožēlu, ka festivāls nav izkliedējis bažas, ka starp jaunajiem režisoriem ir maz tādu, kas spētu iestudēt izrādi teātra lielajai zālei ar tūkstoš skatītāju vietām. Neminot vārdā, teātra zinātniece sacīja, ka no šiem topošajiem režisoriem ir, iespējams, viens, kam tas būtu pa spēkam. I. Struka arī dalījās pārdomās, ka nesen redzētais igauņu jauno režisoru festivāls ir atstājis spēcīgāku un profesionālāku iespaidu. Taču kopumā noskatīties Patriarha rudens izrādes esot bijis interesanti.

Kaspars Zvīgulis, turpinot šo pašu domu, izteica vērojumu, ka jaunie režisori taisa izrādes šauram, specifiskam skatītāju lokam un ka ir ļoti svarīgi tomēr spēt uzrunāt plašāku auditoriju.

Šinī brīdī bijusī Smiļģa muzeja vadītāja Rita Rotkale aicināja jaunos režisorus saprast, ka brīdī, kad viņi parāda savu izrādi tai pašā muzejā, viņi jau veido plašākas sabiedrības viedoklis par sevi. Kundze aicināja režisorus neaizrauties ar skatītāju šokēšanu (jo visdrīzāk lietas, ko viņi dara ar pārliecību, ka nekas tāds agrāk teātrī nav bijis, ir bijušas jau pirms 100 gadiem un vēl trakākā izpildījumā), mēģināt vairāk ierakstīties kontekstā. Tad arī muzejs nāks viņiem pretim ar iespējām un palīdzību.

Šim viedoklim nevarēja piekrist Ivars Noviks. Viņš deva jaunajiem skatuves māksliniekiem citu padomu – atrast domubiedrus un apvienoties komandās. Viņš minēja komandas modeli: režisors + scenogrāfs + menedžeris + kritiķis (likās, ka I. Noviks ar to bija domājis PR speciālistu). Mūsdienas vairs neesot autoritāšu, bet komandas darba laikmets. Kā veiksmīgu piemēru I. Noviks minēja režisoru Elmāru Seņkovu un scenogrāfu Reini Dzudzilo. Viņš arī aicināja sadarboties ar savu paaudzi, sakot: „Kad jūs teātrī zaudējat nevainību, darāt to ar savas paaudzes cilvēkiem!”

Festivāla organizatore Kristīne Želve pieskārās jautājumam par to, cik viegli vispār ir jaunam režisoram ienākt profesionālajā teātrī – vai nav tā, ka pirmā izrāde ir ārkārtīgi svarīga visam nākamajam režisora liktenim, cik daudz neveiksmju teātris ir gatavs piedot un vai jaunajam režisoram pietiek ar LKA iegūto izglītību, lai sāktu pārliecināti strādāt? Uz šo komentāru/jautājumu atsaucās Valters Sīlis, kas strādā Nacionālajā teātrī. Viņš pauda diezgan optimistisku skatu, ka teātris piedodot vismaz 5 gadu neveiksmju posmu un ka sava vīzija ir svarīgāka par spēju izstāstīt gaismotājiem, kādus prožektorus tev vajag. Beigās kopīga valoda tāpat atrodoties.

Ekspertu viedokļus par katru konkrēto izrādi lasiet sadaļā pie izrādes nosaukuma.