Eksperti par Jura Joneļa izrādi "Mana... Latvija?!"

Lietotāju novērtējums: / 1
SliktākaisLabākais 

Viedokļu atspoguļojums nav precīza tiešā runa, bet tās atstāsts. Ja kāds no ekspertiem pamana neprecizitātes sava viedokļa atspoguļojumā, lūdzu, ierakstiet to pie komentāriem vai rakstiet uz Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret mēstuļošanu (spam), Jūsu pārlūkam ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu .

Ieva Struka: Izrādei gan satura, gan formas ziņā bija ārkārtīgi daudzsološs sākums. Konflikts starp paaudzēm iezīmēts mazliet bērnišķīgi primitīvi, bet tomēr precīzi. Ļoti laba ideja ar skolēnu sacerējumu izmantošanu izrādē. Tas atklāja vienu no problēmām sabiedrībā – ne vien vecākā paaudze, bet arī jaunieši bieži runā neīstām frāzēm. Izrāde salūst divās daļās. Otra daļa, kurā Latvijas makromodelis tiek pārnests uz vienu ģimeni, ir vienmuļa. Liekas, ka režisors pats nav sapratis, ko ar šiem garajiem dialogiem lai iesāk. Kopumā par izrādes otro daļu – tā ir neveiksmīga un pārāk tradicionāla.

Kaspars Zvīgulis: Visvairāk acīs iekrita nekonsekventā politiskā kritika. Ar politikas tēmu teātrī ir tā – vai nu tā jārisina līdz galam un drosmīgi, vai nav jāaiztiek vispār. Tikai pieminēt, konstatēt, ka politiskā situācija nav laba, ir bezjēdzīgi.

Ivars Noviks: Izrāde būtībā ir normālā ģenerālmēģinājuma līmenī. To nevar vērtēt kā pabeigtu. Iespējams, ka režisors tikai tagad redz, ko vajadzēja atstāt un ko atmest.

LKA teātra un audiovizuālās mākslas katedras vadītāja Inga Pērkone atzīmē, ka LKA pasniedzējiem būtu jārunā ar studentiem par radošiem cilvēkiem svarīgu jautājumu – cik daudz no saviem personiskajiem kompleksiem vajag ieviest izrādē un, ja to dara, kā to darīt labāk. Kristīne Želve iebilst, ka ar šiem personiskajiem kompleksiem jeb interesējošajām tēmām jau arī režisori savā starpā atšķiras. Inga Pērkone daļēji piekrīt, bet ar iebildumu, ka jāspēj atrast „ne tik jēla forma”. Pieļaujot, ka šis „jēlums” ir vienkārši laika trūkums. Ivars Noviks iebilst, ka no globāliem darbiem par cilvēkiem kopumā ir ļoti viegli distancēties; bet dzirdot izrādē kaut ko tādu, ko tu varbūt pats esi savam bērnam vakar pateicis, izrāde ir iedarbīgāka un reizē, protams, nepatīkamāka. Juris Jonelis atbild, ka nespēj piekrist viedoklim, ka viņš šajā izrādē pārāk aizrāvies ar personiskām tēmām, jo viņam ģimenē nekad nav gājis tik traki un viņš tieši centies abstrahēties no izrādes tēmas. Viņš atzīst, ka izrāde tiešām salūzt divās daļās, un atklāj, ka citi teātra profesionāļi, piemēram, Māra Ķimele, pozitīvi novērtējusi tieši otro daļu.