Futbolists - mūks? Elīnas Cires saruna ar horeogrāfu Karlu Saksu (Karl Saks, Igaunija)
Elīna Cire | 11.11.11
Elīna Cire: Zinātnieki ir pierādījuši, ka deju un mūziku mūsu senči pazina krietni pirms atklāja valodu. Ar ko Tu sāki profesionāli nodarboties vispirms – deju vai mūziku?
Karls Sakss: Jebkurā nodarbē profesionālisms man ir mērķis, uz ko tiekties, vēl neuzdrošinos sevi dēvēt par profesionāli (smaida – autora piezīme). Ar mūziku sastapos pirms dejas. Esmu klausījies visdažādākos žanrus un varu iedalīt savas dzīves posmus atkarībā no tā brīža mūzikas izvēles. Līdzko pats sāku eksperimentēt ar skaņu, jutu, ka esmu atradis jēgu dzīvei, arī tādu kā drošību – ja nevarēšu izvēlēties, ko darīt, man aizvien paliks mūzika. Godīgi sakot, studēt deju izvēlējos nejauši, tā vienkārši šķita pilnīgi jauna, aizraujoša pieeja pasaulei. Mani dejas pamati bija džudo un futbols tīņa gados. Studējot jutu, ka atklājumi, kā darbojas mans ķermenis, maina arī manis radīto mūziku. Tagad šī ietekme jūtama arī uz otru pusi – no skaņas uz ķermeni.
Notverts starp laiku un telpu, pretim atbrīvošanai. Intervija ar Rikardo Bartisu
Sergio Lo Gatto | 26.02.11
Rikardo Bartiss (Ricardo Bartís) ir argentīniešu režisors, aktieris un autors, grupas Sportivo Teatral dibinātājs un vadītājs. Bartiss un viņa trupa kopš 80.gadu beigām strādā Buenosairesā un ar savu inovatīvo teātri tiešā veidā veidojuši un ietekmējuši visa Argentīnas modernā teātra ainu – tas ir intensīvas un ekspresīvas poētikas teātris, maģisks, skurili simbolisks un vienlaikus politisks, taču šim politiskajam “vairāk saistības ar Borhesu, nekā Brehtu” (Renate Klett). Intervija tapusi šī gada janvārī Romā. Tā publicēta sadarbībā ar portālu Krapp's Last Post (Itālija).
„Skatītājs” – tas ir slikts vārds!
Agnese Voika | 20.09.10
Lai arī kādā režīmā vai kontinentā dzīvodams, leģendārais brazīliešu režisors, rakstnieks un politiķis Augusto Boals (Augusto Boal, 1931-2009) nostājās apspiestās sabiedrības daļas pusē, dalīja ieročus un mudināja uz revolūciju. Teātri viņš dēvēja par spēcīgu ieroci, bet izrādi – par mēģinājumu revolūcijai.
|
|
„Manam tēvam piederēja maiznīca Riodeženeiro strādnieku kvartālā. Katru rītu, kad es gāju strādāt pie sava tēva, es redzēju strādniekus, redzēju, kā viņi bija apspiesti. Es biju satriekts par to, ka viņi nesacēlās pret saviem apspiedējiem! 15 gadu vecumā es sāku rakstīt lugas par valdošās elites apspiestajiem strādniekiem. Savā pārākumā domāju: es iemācīšu viņiem cīnīties! 50. gados es sāku nodarboties ar politisko teātri, kurā runājām tieši par viņiem – strādniekiem – būtiskajām tēmām. Taču kādu dienu es sapratu, ka nezinu vairāk par viņu dzīvēm kā viņi. Reiz mēs spēlējām izrādi zemniekiem un tajā bija protagonists, kurš teica: „Mums ir jālej asinis, lai atbrīvotu savu zemi!” Mēs nebijām zemnieki, kaut gan lugā izskatījāmies pēc tādiem, mums bija spoži ieroči, kaut gan tie bija tikai rekvizīti. Pēc izrādes kāds zemnieks pienāca man klāt un teica: „Jūs domājiet tieši tāpat kā mēs! Ņemiet savus ieročus un nāciet ar mums kopā cīnīties pret zemes īpašniekiem!”
Āķis lūpā
Inga Fridrihsone | 25.08.10
Ar režisoru Viesturu Meikšānu tikāmies jūlija sākumā braucienā uz Rakverē notiekošo teātra festivālu Baltoscandal. Viesturam mašīnā tobrīd bija Aviņjonas un Vīnes kartes: viņš uzsāka trīs nedēļu garu teātra festivālu maratonu (Baltoscandal, Aviņjonas festivāls, ImpulsTanz). Kad pēc tā tiekamies Andrejsalas tvaika turbīnu centrā, kur tiek mēģināta performance-lekcija festivālam Homo Alibi, un es jautāju, kā gāja festivālos, Viesturs saka: esot “āķis lūpā”. - Saruna par Rakveri, Aviņjonu, Vīni, Rīgu un Valmieru.
Lapa 1 no 2
