Atvērt melno kasti: stāstu un vēstures remikss

Lietotāju novērtējums: / 4
SliktākaisLabākais 

Berlīnes performanču kolektīva andcompany&Co. portrets

1917. 1924. 1926. 1989/90. 1991. Lielas gaidas, gadu tūkstošu mija, nekas nenotiek. Trīs gadus vēlāk Frankfurtē pie Mainas atkalapvienotajā Vācijā, kura savu sociālistisko pusi VDR jau sen norijusi un turpina saukties par VFR, it kā nekas nebūtu noticis, - kastē, melnajā teātra kastē, kaut kas šķeļas un skrāpējas.

Kas pirmajā mirklī var šķist kā nepilnīgs, kriptogrāfisks un plakatīvs vēstures atspoguļojums dažos skaitļos, kuri paši par sevi neko neizsaka, ir apzināti izvēlēti gadskaitļi, kas iezīmē svarīgus pieturas punktus starptautiskā performanču kolektīva andcompany&Co. darbībā. Tā kodolu veido autors, teātra zinātnieks un praktiķis Aleksandrs Karšnia (Alexander Karschnia), performanču māksliniece un dziedātāja Nikola Norda (Nicola Nord), kā arī mūziķis un dīdžejs Saša Zulims (Sascha Sulimma).

Tiesa, gadskaitļu un ar tiem saistīto notikumu (Oktobra revolūcija, Ļeņina nāve, Brehta episkā jeb dialektiskā teātra radīšana, VDR un PSRS pastāvēšanas beigas) nosaukšana vien būtu nepietiekama un maldinoša, jo kolektīva veidotajās izrādēs runa galvenokārt nav “par reāli eksistējošu vēsturi”^_[1] un nepavisam par tās vienkāršu atspēlēšanu, bet gan par virtuālu, iespējamu vēsturi: “Nevis par to, kas bija, bet par to, kas nebija un tieši tāpēc joprojām ir iedomājams kā reāli iespējams.”^_[2] Taču vispirms atpakaļ 2003.gadā, atpakaļ uz Vācijas banku metropoli un Eiropas Centrālās bankas galveno mītni. Frankfurtē Norda un Karšnia studē teātra un mediju zinātni pie Hansa Tīsa Lēmana (Hans-Thies Lehmann) un Zulima komponē un strādā kā dīdžejs, miksējot Bertolta Brehta un Kurta Veila tekstus un mūziku darbā Brechtbeatz, organizē dažādus pasākumus un spēlē vienā grupā kopā ar Nordu. Trijatā viņi nodibina andcompany&Co., meklējot struktūras, kuras atvieglotu kopīgu darbu ar “citiem māksliniekiem uz robežas starp teātri&teoriju, politiku&praksi”^_[3]. 2004.gadā grupa pārcēlās uz Amsterdamu, jo Nikola Norda saņēma stipendiju studijām DasArts (The Amsterdam School for Advanced Theatre Research and Dance Studies) skolā. Kopā tika radītas pirmās izrādes, andcompany&Co. rezidēja Frankfurtes neatkarīgo teātru centrā Theater am Turm un Diseldorfas neatkarīgo teātru centrā Forum Freies Theater. Sākot no 2007.gada, grupas galvenā mītnes vieta un darbības centrs ir Berlīne, kur viņiem šobrīd ir ilgtermiņa rezidence jeb artist-in-residence statuss teātrī Hebbel am Ufer, nozīmīgākajā vācu neatkarīgo teātru centrā.

Vārdu spēle grupas nosaukumā andcompany&Co. ir tipiska viņu apiešanās veidam ar valodu, kas tiek gan uztverta burtiski, gan izmantota pēc skaņu un asociāciju principa; tā raksturīga arī viņu postdramatiskajiem izrāžu tekstiem, kuros tiek citēts, ritmizēts, atsvešināts, laikmetīgā veidā saistīts ar Brehta episkā teātra principiem. Nosaukums ir programmatisks arī tā iemesla dēļ, ka tajā vairākkārt tiek uzsvērts UN un AR: kopīgi darīt, kopīgi būt. Tas norāda uz principiem, pēc kādiem strādā šis kolektīvs, kas sevi saprot kā vienlaikus atvērtu un savstarpēji cieši saistītu tīklu un balstās uz ciešu sadarbību un apmaiņu starp māksliniekiem jeb &Cos no dažādām jomām. Bez tam grupas vārds ir atsaukšanās uz situāciju starp izpildītājiem un skatītājiem, kuri arī kļūst par &Cos. Par to grupa eksplicīti izteikusies viņu radītajā avangardiskajā manifestā.^_[4]

Grupas trīs dalībnieki nereti sasaistās un “sazvērējas” (kopīgu darbu ar citiem viņi bieži dēvē par “kolaborāciju”, apzināti lietojot šo militārajā, politiskajā un ekonomiskajā pasaulē izmantoto jēdzienu) ar citiem māksliniekiem dažādās mainīgās konstelācijās projektu tipa darbos, kā, piemēram, &Co-LABS. Tās ir izmēģinājuma laboratorijas meistarklašu, lekciju-performanču, instalāciju vai par work-in-progress dēvētu uzvedumu veidā. Šie darbi bieži rodas īsā laika posmā, pat tikai dažu dienu laikā, un tos raksturo apzināta skiču veida negatavība. Dažreiz skices ir kādas meklējumu fāzes daļa, dažreiz tās izaug no lielākām performancēm.

Klasisks dalījums pienākumos kā autors, režisors, izpildītājs un tam visam pa vidu esošais dramaturgs andcompany&Co. darbā neeksistē – ne mēģinājumu laikā, kas drīzāk ir kā teatrālas jam-sesijas, ne arī, spēlējot izrādes uz skatuves. Gandrīz vienmēr visi izrādes tapšanā iesaistītie kopā atrodas uz skatuves (mēdz būt arī izņēmumi, piemēram, scenogrāfi ne vienmēr ir arī uz skatuves). Tas gan nenozīmē, ka katrs dara visu un tāpēc semiprofesionāli. Runa drīzāk ir par dalītu ieinteresētību kādā tēmā un kopīgu radīšanas procesu, par materiāla, zināšanu un varēšanas kopā sanešanu un samontēšanu, vienlaikus esot pastāvīgā mācīšanās procesā citam no cita. Tāpēc tik precīzs un konsekvents ir andcompany&Co. izmantotais apzīmējums viņu darbu centrālajam principam: re-mix jeb remikss. “Dīdžejtehnika” kā estētiska stratēģija teātrī – laikmetīga, nesekojot linearitātei, bet gan lūzumiem un lēcieniem; skaņas un mūzika tiek graizītas atsevišķās daļās un montētas no jauna, tai skaitā regulāri arī Brehta/Veila darbi, strādnieku dziesmas un The Beatles melodijas. Tas viss tiek iespēlēts no dīdžeja pults, kas atrodas turpat uz skatuves, dažkārt Nikolas Nordas solo izpildījumā, dažkārt koriski, dažkārt citiem izmantojot perkusijas minimāli klusā līdz dārdoši skaļā pavadījumā.

andcompany&Co. remikss ir vēl plašāks un tiek smelts no vesela universa: grupa, kuras dalībnieki uzauguši Aukstā kara laikā, remiksē ne vairāk, ne mazāk kā 20.gadsimtu. Viņi rada paši savus tekstus, citējot filmas, politiķus (Ļeņins, Staļins, Reigans), popu, aģitpropu, demonstrāciju saukļus, literatūru (Brehts, Hainers Millers, Vladimirs Majakovskis, pasakas), teoriju (Markss&Engelss, Gvatāri&Delēzs, Hārts&Negri), reklāmu saukļus, televīzijas šovus, mākslu u.c. un šos “faktus&fikcijas, estētiskos&filosofiskos uzskatus muzikāli sabiezinot”. Remikss, kas uzrāda paralēles ar digitālo praksi un copy&paste principu un it kā nepārtraukti apšauba pretenziju uz oriģinalitāti, ir rotaļīga metode refleksijai, jo pieprasa paust nostāju un attieksmi pret izvēlētajiem fragmentiem no tik dažādiem kontekstiem un diskursiem: pirms montāžas ir bijusi demontāža, pirms jaunā intertekstuālā salikuma veidošanas - katras detaļas izprašanas darbs.

Pastiprināta interese kolektīvam ir par 20.gadsimta lielāko utopiju – komunismu. andcompany&Co. pēta tā neizdošanos un pazušanu un vienlaikus arī teorētisku un praktisku re-animāciju. No vienas puses tas notiek viņu darba- un dzīvesveidā, ko Karšnia savā jaunākajā zinātniskajā esejā nodēvē par “(post)performerismu”. Esejā viņš raksta par to mākslinieku izstumšanu sociāli nedrošajā sfērā, kuri strādā neatkarīgi un saņem atbalstu tikai projektu veidā, proti, pastāvīgi rada un atrodas “starp pašnoteikšanos un pašizlaupīšanu”. Izmantojot Mihaela Hārta, Antonio Negri, Paolo Virni u.c. teorijas, viņš reflektē mainītās darba attiecības un tirgus diktēto spiedienu, kas viņa skatījumā gan arī piedāvā “iespējas veco robežu pārkāpšanai”^_[5]. No otras puses šī re-animācija notiek pavisam konkrēti viņu izrādēs, kuras diskusiju par sociālo utopiju tās dažādos aspektos iznes publiskā sfērā. Tas notiek minimālistiski, dažkārt monumentāli iekārtotās skatuves telpās (Mausoleum Buffo, 2009), kuras līdzīgi tekstiem norāda uz mākslīgo, estetizēto un patur anti-iluzionisku distanci. Izrādēs andcompany&Co. bieži pielieto tādus materiālus kā papīru, kartonu, koka plāksnes, kas tiek apdrukātas, aprakstītas, apzīmētas, nopūstas un izgaismotas. No tām tiek būvēti viegli pārvietojami attēli, kurus mākslinieki izmanto ģeometrisku, tipogrāfisku bilžu pasauļu ģenerēšanai, kas gan atgādina dadaismu un konstruktīvismu, taču tiklab arī komiksus. “Mums ļoti patīk ideja, ka episkais teātris varētu tikt uztverts kā skatuves komikss,” sarunā saka Aleksandrs Karšnia. Īpaši iespaidīgi piemēri ir izraēļu grafikdizaineres un animācijas filmu veidotājas Hilas Peledas (Hila Peled) un Berlīnes tēlotājmākslinieka Jana Brokofa (Jan Brokof) veidotās skatuves telpas, kuru daudzslāņainā estētika atrodas starpzonā starp raupju, stilīgu un mīļi sirsnīgu.

Mākslinieki izrādēs visbiežāk valkā vienkrāsainus unisex apģērbus, kuri līdzinās strādnieku vai citām uniformām, uzstājas ar savu īsto vārdu, dažkārt pieņemot tādus vārdus kā Little Red, Little Blue vai Sovjetka, nēsā dažādas fotomaskas – tās ir regulārs andcompany&Co. izrāžu rekvizīts. Tās ir melnbaltu fotogrāfiju kopijas, uzlīmētas uz kartona plāksnēm, un fotogrāfijās redzamas tādas sejas kā, piemēram, Roza Luksemburga, Karls Markss, Mikimausis un citas reālas un fiktīvas aktuālas personas vai tēli. Tēlu vai raksturu klasiskā nozīmē šajās izrādēs-performancēs nav, taču arī ne “ikdienas ekspertu”, kas kopš grupas Rimini Protokoll panākumiem ir tik iecienīts trends.

andcompany&Co. ir iespaidīgi tāpēc, ka viņu darbā manifestējas neatlaidība un godīgums. Un tāpēc, ka no tiem tiek radīti ne tikai gudri analītiski, bet arī humorpilni un ļoti izklaidējoši darbi, kas ir tālu no naivas bijušā un esošā izskaidrošanas, no rūgta cinisma vai kreisas melanholijas.

Embed ievieto šo failu savā mājas lapā