Āķis lūpā

Lietotāju novērtējums: / 6
SliktākaisLabākais 

Ar režisoru Viesturu Meikšānu tikāmies jūlija sākumā braucienā uz Rakverē notiekošo teātra festivālu Baltoscandal. Viesturam mašīnā tobrīd bija Aviņjonas un Vīnes kartes: viņš uzsāka trīs nedēļu garu teātra festivālu maratonu (Baltoscandal, Aviņjonas festivāls, ImpulsTanz). Kad pēc tā tiekamies Andrejsalas tvaika turbīnu centrā, kur tiek mēģināta performance-lekcija festivālam Homo Alibi, un es jautāju, kā gāja festivālos, Viesturs saka: esot “āķis lūpā”. - Saruna par Rakveri, Aviņjonu, Vīni, Rīgu un Valmieru.

Pastāsti par topošo projektu festivālam Homo Alibi.

Izrādes pamatā ir ideja par trīs dažādu sistēmu vai žanru pārstāvju spēju komunicēt, atrast saskarsmes veidu. Izrāde izvēlēta konkrētai vietai – TEC mājai Andrejsalā, kas atrodas vidusposmā starp tās izmantojamību kādreiz pagātnē un starp to, kas tā būs nākotnē, kad te būs Laikmetīgās mākslas muzejs. Un tieši šī te darvinistiskā evolūcijas ideja, ka viena ekosistēma ar savām jaunrades idejām, jauniem dzīves likumiem izstumj vai nomaina citu, vairs dzīvot nespējīgu sistēmu, - tas ir izrādes pamatkoncepts. Mēs to mēģinām atklāt caur diviem dažādiem mūziķiem Jēkabu Nīmani un Maksimu Šenteļevu, kas performē un uzstājas, pārstāvot savu mūzikas stilu, žanru attīstību un vēsturi, pieminot arī katra sociālo backgroundu, lai tas būtu konkrētāk, privātāk, emocionālāk. Un mēģinām to savilkt kopā ar TEC māju, ar ko saistās Latvijas kultūra kopumā.

Šovakar, skatoties jūsu mēģinājumu, es domāju par to, ka līdzās izrāžu iestudēšanai Latvijā trūkst iespēju izmēģināt. Domāšanas procesa iespējas laiku pa laikam. Kad studēju Bohumā, mums bija iespēja braukt un grupās strādāt kādā kādreizējā klosterī Francijas ziemeļos. Tā ir daļēji privāta iniciatīva teātra un citiem māksliniekiem, kas var braukt un tur uzturēties, lai kopīgi strādātu. Tās nav piecas nedēļas, lai uztaisītu izrādi, bet piecas nedēļas, lai izmēģinātu un domātu. Rezultāts, iespējams, ir nebaudāms un nevienam nerādāms, bet mēs runājam ne tikai par produktu ražošanu... Cik fantastiski, ja būtu vieta šādam mērķim un nevis Rīgā, bet kaut kur ārpusē – meža vidū vai laukos. Vai Tu nejūties brīvprātīgi spiests nepārtraukti radīt rezultātu, ja Tev ir regulāri, konkrētā datumā jābūt izrādei?

Es par to domāju. Bet man nepietrūktu drosmes eksperimentēt arī esošajos apstākļos. Viena liela problēma ir tā, ka vārti uz skatītāju ir šīs institūcijas, un pa šiem vārtiem nāk iekšā konkrēta auditorija. Tāpēc es esmu atkarīgs lielā mērā no katra teātra auditorijas. Šobrīd es eksperimentu redzu tikai caur Jaunā teātra institūtu (JTI), kam jau ir izveidojušies savi vārti, kur skatītāji pieņems un sapratīs šo Homo Alibi izrādi. Tāpēc arī tiek dota iespēja eksperimentēt, ņemties un ārdīties. Protams, arī JTI man pasūta izrādi, rezultātu. Bet komponenti, no kā tā sastāv, ir absolūti neparasti priekš manis. Igaunijā šī iespēja pagaidām ir daudz plašāk. Tā nav tikai viena institūcija, kuras producentus tu satiec, un tad vari izpausties. Tā vismaz šķiet pēc izrādēm. Skatoties izrādes festivālos, īpaši Vīnē, vispār redzams, ka tur nav nevienas, kas būtu tapušas valsts sistēmas ietvaros. Ir daudz monoizrāžu, kas nozīmē konkrētus radīšanas principus: izrādes ir lētas, ir viens līderis. Tas nozīmē, ka ir dotācijas, neatkarīgās finansējuma sistēmas, ieviesta kārtība šajā ziņā. Jo vairāk tādi teātra institūti, jo plašākas iespējas taisīt neparastākus uzvedumus. Teātru festivāli tādus vien ņem, tikai tādus.

Tas savā ziņā ir tāds apburtais loks. Auditorija it kā nesaprot, nepieņem, bet varbūt arī tāpēc, ka tā nav pieradusi. Jebkuram sākotnēji jābūt kaut kādai skatīšanās pieredzei. Kas nerodas vienā dienā un arī ne vienreiz gadā festivāla laikā.

Tieši tā. Domāju, ja JTI būtu lielāks finansējums, viņi tos vārtus pavērtu ļoti plaši. Iespējams, mēs arī Latvijā sajustu to teātra garšu, kas ir Vīnē, kur iet uz festivālu cilvēki no malas. Es nevaru iedomāties Homo Novus tādus smalko aprindu pārstāvjus, tāda tipa cilvēkus.

Vīnē šī tradīcija, festivāla iespēja ir vai nu izreklamēta, vai iesēdusies cilvēkos kā kaut kas ļoti patīkams un obligāti apmeklējams. Vīnes vai Aviņjonas, vai Rakveres – pat ja tā nav Rakveres, bet igauņu publika – viņi novērtē ārzemju mākslinieku vārdus. Paradoksālākais, protams, ka Homo Novus pēdējos gados veduši uz Rīgu līdzīgus uzvārdus. Bieži vien Homo Novus pat ir apsteidzis tos festivālus, ko mēs pēc tam braucam skatīties. Tikai mēs bieži nezinām, kas tie par uzvārdiem. Es arī sev varu kā tādu pārmetumu teikt, ka es nezinu šos cilvēkus. Kurš tagad ir pie vainas – vai mana mazizglītotība vai kas cits? To nevar viennozīmīgi pateikt.

Atgriežoties pie eksperimenta iespējām: kas ir tas virziens, kurā Tevi interesētu iet?

No vienas puses, tas ir tas, ko es jau darīju pagājušā gadā. Mani interesē latviešu tēma. Forma man tobrīd pat nebija tik svarīga. Tagad man ir svarīgi tikt vaļā no teksta. Mani primāri interesē ideja. Tāda, kas ir svarīga man, aktieriem, visai komandai. Ideja, nevis materiāla izvēle kā pirmais solis. Tai pakārtojas viss pārējais. Mani interesē, kā var taisīt izrādi caur tēmu, nevis tekstu. Arī darbs bez aktieriem vai ne-aktieriem. Aktieriem ir sava sapratne par teātri. Loģiski, ka tas tā ir. Aktieri ir zināmā mērā ieprogrammēti, kā jāstrādā, un viņi netiek ārā no tā ritma, jo to savukārt tiešām pieprasa latviešu teātra sistēma. Tev ir jābūt ritmā, to pieprasa repertuāra teātris. Tāpēc arī man gribētos strādāt ar dejotājiem, ar dziedātājiem – kā Mārtālers (Christoph Marthaler), ar neskatuves cilvēkiem, jo viņi būtu brīvi no tā kā izrādei vajadzētu izskatīties rezultātā. Tagad, Homo Alibi laikā, es strādāju ar mūziķiem, kuri nav teātra cilvēki. Dažreiz gan es pieķēru sevi pie domas, ka neizdodas kaut ko pasniegt, tā kā es to parasti skaidroju aktieriem. Man ir ļoti jāieklausās viņu interesēs un motivācijā, kāpēc viņi ir vispār piekrituši atrasties uz skatuves. Un tas nav režisora diktāts.

Atbrīvoties no teksta, vēl vairāk - strādāt bez aktieriem – vai tas ir iespējams repertuāra teātrī?

Diez vai. Katrā teātrī trupai ir spēks. Trupai papildus paņemt neprofesionāļus, un trupai jāpaliek malā... Tā ir iekšējā kolektīva brucināšana un diezgan destruktīvs darbs. Tam nav nekādas pozitīvas vērtības. Tāpēc es to varu darīt caur JTI vai ārpus teātra, kādos citos projektos.

Kādi ir Tavi iespaidi no apmeklētajiem festivāliem: ko Tu redzēji Aviņjonā, Rakverē, Vīnē?

Ko es redzēju Aviņjonā? Pārsvarā tās nebija mani uzrunājošas izrādes, jo man bija problēma ar franču aktieriem, kuri pārsvarā nezināja ko viņi grib. Līdz ar to neko nevarēja saprast. Un teksti, teksti, teksti. Darbības nekādas. Un teksti ir par galmiem, par karaļiem un tamlīdzīgi. Aviņjonā noskatījos 13 izrādes. Tas man likās samērā maz, bet es redzēju tikai trīs vidēji labas izrādes, un nevienu tādu, kura būtu īpaši laba vai izceltos. Arī Rakverē man bija divas vai trīs īpaši labas izrādes, tāpat Vīnē. Aviņjonas problēma – tas laikam šogad bija viņu uzstādījums – bija teksts un mūzika. Programmas sastādītājs šogad bija dramaturgs – Olivjē Kadio (Olivier Cadiot). Divas viņa lugas arī tika spēlētas. Dominēja luga, nebija režisoru. Bez tam viss notiek franču valodā un izrādes netiek tulkotas, kas nozīmē, ka tas ir diezgan lokāls pasākums, jo arī tekstuāli nevar savilkt galus kopā. Principā gan būtu jāvar skatīties izrādes, arī nesaprotot valodu. Jo aktieru griba ir universāla valoda – tu saproti, ko viņš grib. Ja viņš grib. To saprot jebkurā pasaules malā. Bet franču teātrī es to nesapratu. Pārspīlēta ekspresija, kliedzoša saruna, kas atradās uz ļoti lielas “rādīšanas” robežas. Kaut arī par franču aktierskolu līdz šim es biju dzirdējis daudz laba. Tas, ko redzēju Aviņjonā, man gan tā nelikās.

Franču aktierskola joprojām ir diezgan konvencionāla, aktiermeistarība balstīta lielos žestos un ekspresīvā izteiksmē. Tieši tāpēc, piemēram, Filips Kenns (Philippe Quesne) – kas ar izrādi Big Bang bija redzams gan Aviņjonā, gan Rakverē – skaitās tāds franču teātra savdabis un interesants uz franču fona ar savu lēno temporitmu un nekā nenotikšanu. Kā Tev viņš ierakstījās Aviņjonas kontekstā?

Man grūti noformulēt to kopgaršu – tie ir franču salāti, kurus tu ēd, un katru garšvielu nevari izdalīt. Tāda franču virtuve. Arī Kenns ir no tās virtuves, kaut arī viņš tiek uzskatīts par tādu gardēžiem piemērotu režisoru. Viņam ir ļoti īpaša humora izjūta, ko Kenna gadījumā varētu uzskatīt par tādu, kas varbūt saprotama ne tikai frančiem. Atšķirībā no citiem. Piemēram, kas mani pārsteidza: ka Place du Palais, galvenajā laukumā, kur spēlē tikai paši lielākie meistari – Varlikovskis (Krzysztof Warlikowski), Kasteluči (Romeo Castellucci), Mārtālers - šogad tika rādīts ļoti, ļoti klasisks Šekspīra Ričards II ļoti jauna franču režisora[1] iestudējumā. Man tas viss nelīmējās kopā. Kā var iestudēt jauns cilvēks galvenajā avangarda festivālā uz centrālās skatuves absolūtu runāšanas teātri. Tikai teksts. Es pat nesaprotu, ko tie aktieri grib. Kaut kādas lietas es mēģināju norakstīt uz mentalitāti, bet lielākā daļa franču publikas arī neizskatījās īpaši laimīgi.

Es redzēju vienu Mārtālera izrādi, kuras nosaukums ir Papperlapapp, kas nozīmē “Blablabla”. Interesanta forma ar to, ka operdziedātāji spēlē teātri. Izpildīts, protams, ļoti labā kvalitātē, bet ir epizodes, kas velkas 20 minūšu garumā, izspēlējot tikai vienu muzikālo instrumentu un tā kāpinājumu... Šajā izrādē arī izjutu franču publikas spēju komentēt izrādes laikā. Tādi komentāri kā “negaidiet šodien neko labu”, ar ūjināšanu pēc izrādes un izrādes laikā, ar celšanos kājās un iešanu prom. Taču, cik zinu, arī kritikas šai izrādei neesot bijušas īpaši labas, tā esot pat viena no sliktākajām Mārtālera izrādēm pēdējā laikā. Es netiku uz otru Mārtālera izrādi[2], kas bija izķerta, redzēju bildes un tās likās ļoti iespaidīgas.

Un kāds bija iespaids par Baltoscandal festivālu Rakverē?

Festivāls man ļoti patika, tas ir ļoti augsts līmenis. Ne pilsētā, bet ciemā, nomalē, reizi divos gados, ar tādiem grandiem. Rakvere man asociējas ar ļoti labu Eiropas avangardu un arī ļoti labām igauņu izrādēm. Man liekas, mans guvums no igauņu un viesmākslinieku izrādēm bija 50 pret 50. Von Krahl teātra The End bija ļoti spēcīgs darbs, kaut arī ne līdz galam perfekts, bet formas iecere un saturiski – lieliski. Tāpat kā kopainā ļoti iederējās instalācija[3], kas ir viena no atmiņā paliekošajām “izrādēm”, kaut arī mēs to redzējām tikai daļēji. Viss funkcionē pēc tāda bērnības smilšu kastes principa – tu vienā brīdī saproti, ka tev ir jāķimerējas un pašam jādarbojas. Tas nav gatavs produkts, bet gan spēle, kurā tu vari izārdīties. Es mēģināju saslēgt kopā to paradoksālo Baltijas valstu teātru ainu, ka katra valsts principā strādā savā stilā. Igauņu-somu teātris ir viens bloks, Latvijas teātris velk līdzi Staņislavski un ir piesūcināts ar krievu teātra tradīcijām, un lietuvieši-poļi-vācieši ir cits bloks. Jocīgi, ka mēs dzīvojam tik mazā reģionā, kur ir tik dažādas tradīcijas. Bet man liekas, es esmu vairāk uz igauņu-somu pusi, tas būtu mans mērķis. Von Krahl izrādēs es redzēju to pašu dinamiku kā somiem.

Jā, tā ir vairāk trakulība, dullums...

Jā, tieši tā. Arī ļoti juteklisks teātris. Kasteluči[4] savukārt bija no visām izrādēm visos trīs festivālos visspēcīgākais emocionālais iespaids. Kasteluči jūt tēlus, ļoti arhetipiskus tēlus. Tas ir universālais līmenis, kas strādā uz emocijām, uz visiem. Kaut gan bija arī Vīnē viena amerikāņu horeogrāfa izrāde[5], kas bija pilnīgs ārprāts it kā, ar dadaisma, Jozefa Boisa ietekmēm. Bija viena neizskaidrojama epizode, kurā viņš piešuva sevi ar adatu un diegu pie skatītāju apģērba un savilka kopā. Viņš sev adatu vilka caur kailu ādu. Vai arī uzlika lielus truša zobus zelta krāsā, spīdumiņu uz sejas un dziedāja.

Vīnē patīkama ir tendence, ka tu saproti – horeogrāfija vairs nav deja. Viņi ir ļoti tālu tikuši uz priekšu, salīdzinot ar teātri, jo viņiem vairs vispār nav tas teātra backgrounds. Viņiem ir savi izteiksmes līdzekļi. Viņi var aizņemties spilgtākos no teātra izteiksmes līdzekļiem... un tiešām taisa ļoti spilgtas lietas. Tajā pašā laikā neprātīgi. Tā ir dejotāju mentalitāte. Ārpus jebkādām barjerām.

Kādi ir Tavi secinājumi attiecībā uz latviešu teātri, noskatoties Rakveres, Aviņjonas un Vīnes izrādes?

Mēs ļoti baidāmies. Tas ir no tā, ka nav pieredzes, vajag braukāt apkārt. Ja būtu priekšstats par to, kā to var taisīt, tad arī būtu vairāk un vairāk citādu izrāžu. Ivo Dimčevs (Ivo Dimchev)[6], piemēram. Latviešu teātrī tu nekad nevari pieņemt, ka cilvēks ar žileti uz skatuves sagriež seju pāris vietās. Viņam tas ir vajadzīgs, kad ir dziesma Blood On Your Face. Bet tas viss iederas kontekstā. Un ja es izrādē pat nevaru izņemt dzīvu kaķīti ārā uz skatuves, jo kādam ir bail, ka skatītājam būs alerģija, tad par ko mēs runājam.

Embed ievieto šo failu savā mājas lapā

Taču mans galvenais secinājums ir par Baltijas valstu kopējo ainu, par tik ļoti atšķirīgajām tradīcijām. Teātri pie mums kopumā lielā mērā veido daži režisori un viņu izglītības – Māra Ķimele, kas ir Efrosa skolniece, Mihails Gruzdovs... Visi viņu skolnieki vairāk vai mazāk to turpina, arī vidējās paaudzes režisori – Vaivars, Šmits... Tas nav plānveidīgs darbs, kaut kādā veidā tas tā vienkārši ir noticis. Vienīgais, ka tiešām gribētos to daudzveidību un atšķirību rokrakstos. Es nevarētu teikt, ka es Latvijā redzu kādu režisoru, kas strādā somu vai igauņu stilā, vai lietuviešu stilā, izņemot lietuvieti Atkočūnu – kas ir cits stāsts. Tas ir ļoti vienāds piedāvājums, ļoti līdzvērtīgs. Un ne jau slikts vai nekvalitatīvs, tas ir pat ļoti interesants. Vienīgi Alvi Hermani it kā nevar ievietot tajā krievu skolas tradīcijā, varbūt tāpēc arī viņš ir pamanīts un interesants Eiropā, tas drīzāk ir kaut kas no vācu teātra. Kā Tev liekas?

Man liekas, tajā ir kaut kas no abiem. Emocionalitāte, kas ir šajās izrādēs, ir Rietumeiropas teātrim drīzāk neraksturīga. Tas ir tas, ko daļa pārmet, īpaši vācieši, bet arī tieši tas, kas lielai daļai ļoti patīk. Rietumeiropas izrādes, pat novērtējot un priecājoties par visu eksperimentālo un neparasto, kas tajās ir, man nereti šķiet traucējoši ciniskas, skeptiskas, atsvešinātas. Ilgstoši skatoties šīs izrādes, pārņem dīvaina sajūta, jo tas ir sakāpināts nihilisms.

“Nihilisms” ir pareizais vārds. Vēl viens no atklājumiem pēc visiem festivāliem ir tas, ka lielākā daļa izrāžu ir ironiskas vai ciniskas pret to mākslu, ko tās pārstāv. Tas nozīmē, ja tas ir teātris, tad tas ir pret teātri – viņš izsmej sevi no malas. Dejā tieši tas pats. Ivo Dimčevs, dzied dziesmu, kuras teksts sastāv no: “Is it a song or is it a choreography?” Tas ļoti labi raksturo kopīgo attieksmi, ka mēs nedaudz paņirgājamies par to, ko mēs darām. Varbūt tāpēc, ka ir apnicis klasiskais variants, bet nav tik daudz jaunu ceļu, tad nu viens no tiem ir ņirgāties par klasisko. Un skatītājiem tas patīk. Bet ilgi tas nevar vilkties. Kaut kam ir jāseko.

Kas ir ar “āķi lūpā”?

Braukāšana pa festivāliem ir vienreizēja iespēja paplašināt savu redzesloku. Protams, var lasīt grāmatas, tas ir viens veids, bet otrs veids ir apmeklēt teātru festivālus. Tas pats ir ar laikmetīgās mākslas muzejiem Eiropā. Izbraukt ārā no Latvijas robežām. Pēc tam ir ļoti svaiga galva. Man vajag svaigumu. Četras izrādes gadā – tā ir spriedze, tur nav vairs, ko elpot. Vēl esmu sapratis, kas ir tā man tuvākā valoda vai teātra mentalitāte. Es labprāt strādātu pie kāda kopprojekta ar igauņiem vai somiem. Jaunrades jēga jau ir mainīt komponentus, lai nesarūsētu un neiesīkstētu. Tajā pašā laikā ir jābūt tam kodolam, kas tevi saprot. Komponentiem ap kodolu jāmainās. Ceļojuma laikā par to vien domāju, kāda varētu būt izrāde tikai ar dejotājiem. To domu es neatmetīšu.

Embed ievieto šo failu savā mājas lapā