Radošums: vai kārtējā modes lieta?

Lietotāju novērtējums: / 11
SliktākaisLabākais 

No Dievišķās Radīšanas līdz Radošajai Industrijai

Kopsavilkums: Autors cenšas izkliedēt daļu no uzkrātās konceptuālās miglas ap jēdzienu  "radošums" un pētīt to attiecībā uz Eiropas ekonomiku transformāciju, kur dominē mākslinieciskas ideoloģijas un kultūras produktu dažādība. Viņš piedāvā kritisku skatu uz pašreizējo kultūras infrastruktūru un tās spēju absorbēt un veicināt radošumu un pozicionē radošumu primāri kā prasmi uzsākt, attīstīt un bagātināt virkni produktīvu attiecību ar partneriem un komandām, institūcijām, sponsoriem, plašsaziņas līdzekļiem, kopienām un kultūras industriju.

Šo mēnesi es pavadu Budapeštas Kolēģijā, Ungārijas Augstāko kursu institūtā kā zinātniskās biedrības loceklis. Šī vieta cenšas nodrošināt ideālus nosacījumus akadēmiskam radošumam. Es esmu biedrs zinātnieku grupā, kas strādā pie grāmatas par Austrumeiropas literātu trimdu 20.gadsimtā. Trimda šiem autoriem nozīmēja piespiedu mobilitāti un radošo izpausmju turpināšanu ļoti skarbos apstākļos. Mēs uzturamies Budā, Vallenberga namā, ko cēla zviedru fondi par piemiņu Raulam Vallenbergam, zviedru rūpnieku ģimenes pēcnācējam. Viņš lietoja savu radošumu, lai apturētu vai vismaz samazinātu Ungārijas ebreju slepkavošanu un deportāciju 1944.gadā, izvēršot dažādas stratēģijas, taktikas, shēmas, pat krāpšanos un kukuļdošanu, lai pārspētu Eihmana un ungāru fašistus. Kopš 1944.gada marta tika deportēti vairāk nekā 420 000 ebreju un lielāko daļu no viņiem nogalināja. Taču kādi 75 000 izdzīvoja, lai sagaidītu atbrīvošanu 1945.gada janvārī-februārī. Šeit tas parādās: radošums kā dzīvību glābjoša spēja. Ironiski, ka Vallenbergu arestēja padomju atbrīvotāji un viņš nekad neiznāca no cietuma. Zviedrijas diplomātija nebija pietiekami radoša, lai izdabūtu Vallenbergu no Lubjankas cietuma.

Nozīmes difūzija

Mūsdienās radošumu piesauc tik bieži, ka tā nozīme ir kļuvusi seklāka un deformējusies. Kādreiz tas, pirmkārt, nozīmēja Dievišķo Radīšanu, teisma pasākumu, veidojot visu pasauli no tukšas vietas.

Spektra otrā galā mēs sastopam modernu egalitāru populismu: katrs ir radošs, katrs var būt radošs, tas ir atkarīgs tikai no stingras gribas. Pastāv arī neoliberāla radošuma piešķiršana kā faktors nodarbināšanas palielināšanai, uzņēmuma izaugsmei un peļņas palielināšanai.

Radošā industrija ir dzēlīgs oksimorons, kas jauc robežas starp māksliniecisku radošumu un industriālu produkciju, starp bezpeļņas un peļņas kultūru un, izmainot oriģinālo priekšstatu par „kultūras industriju”, ko Adorno un Horkheimers lietoja kritiskā nozīmē, lai norādītu uz mākslinieka atsvešinātību no viņa darba, pārdodamību industriālas reprodukcijas apstākļos un attiecīgo manipulēšanu ar auditoriju.

Cita izplatīta apsēstība ir ar vadību, īpaši māksliniecisko vadību. Es esmu vainojams šādā grēkā: 2006.gada vasarā es izteicu sagatavojošu priekšlikumu Eiropas mākslinieciskās vadības programmai, bet šobrīd man ir citas domas par šādu pūļu lietderīgumu. Vadības jēdziens nāk no politikas un korporatīvās pasaules, bet mūsu kontekstā tas stiprina individuālo, izņēmuma priekšstatu par mākslinieku, pārpilnu ar romantiskiem mītiem. Vai mākslinieki rada vadītājus un joprojām paliek produktīvi mākslinieki? Vai mākslinieki pieņem vadītājus? Par to es neesmu tik pārliecināts.

Kā mākslinieki strādā

Aplūkosim radošas darbības apstākļus: mākslinieki strādā vieni, ar citiem māksliniekiem, ar citiem mākslinieciskajiem līdzstrādniekiem un nemākslinieciskajiem līdzstrādniekiem. Tas notiek pašu darba telpas privātumā vai kopienas vidē, kultūras institūcijā vai korporatīvajā sfērā. Jebkurā gadījumā radošā procesa attiecību dimensija ir atpazīstama. Māksliniekus bieži uztver vai iedomājas kā vientuļniekus, kā vientuļus radītājus, bet patiesībā viņiem vajag blīvu attiecību un padoto tīklu, lai darbotos. Leidenes Universitātes Radošo un skatuves mākslu fakultātē mēs pasniedzam kursu, kurā uzņemam viesus no kultūras jomas, lai iepazīstinātu ar īpašajām kompetentajām personām, uz kurām mākslinieki regulāri paļaujas, piemēram, uz nodokļu novērtētāju, autortiesību juristu, kuratoru, kritiķi, restaurētāju... un vēl mums ir studenti, kuri uz laiku seko māksliniekiem un atzīmē viņu profesionālās attiecības. Mēs ceram, ka studenti sapratīs atsevišķa mākslinieka funkcionēšanu sistēmā, pat vairākās pārklājošās sistēmās ar palīgiem.

Kooperatīvos dotumus bieži uzskata par pielietojamiem mākslinieciskā komandā, bet nesenā Leidenes Universitātes pētījumā tika atklāts, ka spēcīgākas komandas ir mazāk efektīvas nekā mazāk spēcīgas komandas, vismaz biznesā. Jo vairāk dod sadursme un lēmumu pieņemšanas spēja, jo, šķiet, mazāk ir uzticības un informācijas apmaiņas, kas mazina komandas veikuma efektivitāti. Pretēji tam, mazāk spējīgas komandas vairāk piepūlas un strādā lielākā harmonijā, tādējādi sasniedzot vairāk. Šo secinājumu vajag pārbaudīt kultūras ražojumos, mākslinieciskā kontekstā. Jautājums, kas jāizvirza, ir: cik ļoti komandas lielums ir integrēts profesionālajā mākslinieka izglītībā? Es atļaušos teikt, ka mazliet.

Neinstitucionāla tendence

Mūsdienās institucionālās struktūras šķiet izšķirošas mākslinieciskai karjerai. Neskatoties uz ievērojamiem kultūras institūciju ierobežojumiem, praktiski viss ir radies no ļoti šauras 18-19.gadsimta tipoloģijas, ko noteica specializācija un hierarhija. Šodien šajās institūcijās ir izjaukta to tradicionālā un automātiskā vara, kas nav orientēta uz globalizāciju, kultūras industrijas straujo attīstību, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) revolūciju, labklājības valstu ātro demontāžu un uz migrācijas radikāli izmainīto apkārtējo demogrāfiju.

Ja tik daudzi mākslinieki ir neapmierināti ar dominējošajiem kultūras institūciju tipiem, vai tas ir tāpēc, ka viņi jūtas menedžeru, ekspertu, tehniķu, starpnieku, komunikācijas līdzekļu un mārketinga darbinieku ielenkti? Mākslinieku dziļi iesakņojušās aizdomas pret institūcijām nāk no izplatītā uzskata, ka tās ir izšķērdīgas, birokrātiskas, pārāk stingri regulētas, aizskarošas un ekspluatējošas. Šajās apsūdzībās patiesi ir zināma taisnība. Institucionālie jauninājumi kultūrā ir apturēti. Pēdējais lielais vilnis, veidojot jauna veida kultūras institūcijas, pāršalca pēc 1968.gada, tas ir, gandrīz 40 gadus atpakaļ. Kopš tā laika nav parādījušās daudz jauna tipa kultūras organizāciju. Pēdējos 20 gados kultūras institūcijas ir spiestas darboties kā uzņēmumi un izturēties pret savu publiku un māksliniekiem kā klientiem. Tās kļūst lielākas, cerot gūt labumu no liela mēroga saimniecības, kas noteikti nav jālieto kultūras ražojumos, jo tā rezultātā tām ir attālinoša ietekme uz māksliniekiem.

Mākslinieki kā pilnvaroti tehno-pionieri

IKT jauninājumi tiek atspoguļoti jaunos biznesa modeļos un ekonomikā, ieskaitot kultūras ekonomiku, bet ne tik daudz sabiedriskās un bezpeļņas kultūras organizācijās. Pa to laiku tik daudzi mākslinieki guva peļņu no šiem inovatīvajiem uzlabojumiem un apguva jaunus digitālus kultūras ražošanas, izplatīšanas un dokumentācijas darbarīkus.

Ja mākslinieki jūtas izslēgti no lepnām kultūras organizācijām un nejūtas kā to ietekmīgās puses, viņi tiecas vairāk klejot un darboties gan iekšpus, gan ārpus institūcijām kā peļņas, tā bezpeļņas kontekstā, vieni un kopā ar citiem, savā zemē un ārvalstīs, veidojot amorfus un saraustītus karjeras ceļus. Viņu pielāgošanās spēja globalizācijai skaidrojama ar viņu radošumu, veidojot turpinājumu ar daudziem pārtraukumiem un „sinkopju” nodarbošanos dažādās vietās un atšķirīgos ietvaros.

Mazs uzņēmējs pret korporatīviem milžiem

Ļoti uzbāzīgs mākslinieka kā kultūras jomas uzņēmēja modelis tiecas uz radošuma lietošanu, lai atpazītu un izmantotu ekonomisku iespēju, bet faktiski pastiprina neoliberālā gara apguvi un ignorē mākslinieciskās attīstības pārmaiņas un izaicinājumus, mākslinieciskā vienotuma jautājumus un skatās vienīgi uz ekonomiskās veiksmes līnijas pamatu, uz ko var pretendēt ļoti maz mākslinieku. Vismaz vienpusējais priekšstats, ka īpaši mākslinieki kā uzņēmēji iemieso trauslu, mazu uzņēmumu pret pieaugošajiem lielo kultūras industriju korporāciju virtuālajiem monopoliem. Tā ir nevienlīdzība iespējās, varā, juridiskajā un biznesa kompetencē, kas paver sistemātiskas ekspluatācijas un izmantošanas perspektīvu.

Esošais autortiesību režīms dod lielāku labumu korporācijām, kas izmanto kultūras produktus un industriāli kopē tos globālai izplatīšanai, nevis māksliniekiem, kas ir sākotnējie radītāji. Beigās mākslinieki ir spiesti iesaistīties nepilna laika sadarbībā globalizētā kultūras kapitālismā apmaiņā pret iespēju uz nepilnu laiku aizstāvēt savu autonomiju, būt palaikam atstātiem vienatnē, lai radītu pēc paša noteikumiem un uz paša risku, savam priekam un nenoteiktam tirgum.

Autonomija, nevis neatkarība

Neatkarība ir bīstama maldīšanās, kamēr autonomija ir dinamiskas, apspriežamas un atkārtoti apspriežamas attiecības, kuras jāpārbauda un jāaizstāv no jauna daudzšķautņainos sakaros; ar indivīdiem un institūcijām, bezpeļņas organizācijām un peļņas korporācijām, ar valsts un privātajiem pārstāvjiem. Tātad tas nav statuss, bet mainīgs stāvoklis, kas prasa elastību, pārrunas, atkārtotu interešu, vērtību un mērķu koncentrēšanu, balstoties uz radošu talantu līdzinieku, darbinieku, auditorijas, plašsaziņas līdzekļu, sponsoru, kultūras organizāciju, kopienu un kultūras industrijas piesaisti.

Konteksta veidošana savam darbam

Kamēr mākslinieki meklē optimālus nosacījumus sava darba veikšanai, viņiem aizvien vairāk vajag veidot tam uztveramu kontekstu, īpaši pārpildītā, pārsātinātā kultūras tirgū. Viņiem arī jāpielieto savs radošums, attīstot programmu formātus un paraugus, ko starpnieki bieži nevar atjaunot un laist darbā. Daudz radītā bez pienācīga konteksta pazūd, kļūst nevajadzīgs.

Galvenā māksliniekiem vajadzīgā prasme konteksta attīstīšanai ir starpkultūru zināšanas, ko lieto iespējamo partneru noteikšanai un apmierinošu partnerību attīstīšanai, apvienību atbalstam, kā arī vietējās un globālās dialektikas apguvei. Tas nozīmē, ka māksliniekiem jādomā un jārīkojas stratēģiski, nevis pakāpeniski, cenšoties atbrīvot sevi no neoliberālās globalizācijas vērtību apguves un paļauties uz topošo globālo pilsonisko sabiedrību.

Klimata izmaiņas un tā sekas: jauna iespēja

Šajā globālajā kontekstā lielākais izaicinājums ir saprast procesus, kas radušies no klimata izmaiņām un diskusijas par to sekām. Tā kā mēs, demogrāfiskā sprādziena bērni, pakāpeniski kļūstam par senioriem, - milzu potenciālo publiku ar labu izglītību, slāpēm pēc kultūras, brīvo laiku un budžetu kultūrai – šī maiņa arī sakrīt ar šaubu perioda beigām un nolieguma, ka klimats tiešām mainās cilvēku neapdomīgās uzvedības dēļ, pieņemšanu. Nākamajos gados pamazām radīsies jaunas koncerna koalīcijas, paralēli jauniem ekonomikas modeļiem, paredzētajiem nesenajā Šterna ziņojumā Blēra valdībai. Arī jaunas politiskās organizācijas formas aizstās diskreditētās un novārgušās politiskās partijas, kas, iespējams, novedīs pie globālas pilsoņu kustības, kura izmainīs dzīvesveidus un plaši izplatītas vērtības – bet tikai gadījumā, ja kultūras ražojumi dos un izplatīs jaunas metaforas un tēlus alternatīvajiem eksistences veidiem.

Radošums, izvērsts kultūras ražojumos, - pretēji atkarībai no degvielas - mēģina parādīt ilgtspējīgu sabiedrību, kas drīzāk balstās uz enerģijas taupīšanu, nevis šķiešanu, un uz alternatīvās enerģijas krājumiem. Tā daudziem māksliniekiem ir iespēja kļūt sinhroniem ar pilsonisko sabiedrību un aizstāvēt mākslu izšķirošo spēju „vadošās” enerģijas vietā, lai kultūras industrija būtu atkarīga no labsajūtas sentimenta pārdošanas. Ne vien radošums, ieguldīts politikas atbalstītā identitātes stiprināšanā, un ne vien radošums, ko mēra tikai pēc saimniecības kritērijiem, bet radošums, kas vērsts uz utopiskiem apvāršņiem. Utopija gadsimtiem ir bijusi ievērojama mākslas sfēra.

Kas vēl, ja ne mākslinieki piedāvās utopijas kā pārmaiņas radošas versijas par nākotni? Kas vēl, ja ne mākslinieki kritizēs ātra patēriņa pseidoutopijas?

Šis raksts ir tapis pēc 2007.gada jūlijā nolasītās runas ELIA Teachers Academy Braitonā, Apvienotajā Karalistē; oriģinālā tas pieejams autora mājas lapā.

Autors: dr. Dragans Klaičs, teātra zinātnieks un kultūrpolitikas speciālists, ir mākslas un kultūras profesors Leidenes universitātē, vairāku starptautisku projektu un sadarbības tīklu iniciators un vadītājs, aktīvi darbojas kā rakstnieks, lektors, pētnieks un konsultants. Ieguvis izglītību Belgradā un Jeilā, bijis profesors Belgradas un Amsterdamas universitātēs, viesprofesors vairākās universitātēs Amerikā un Eiropā, vadījis Teātra institūtu Nīderlandē, Eiropas kultūras tīklus ENICPA un EFAH. Autors vairākām grāmatām; Iztēle bez robežām. Ceļvedis starptautiskai sadarbībai kultūrā tulkota un izdota arī latviski.

(No angļu val. tulkojusi Zane Mikute)