Par Kritiku

Lietotāju novērtējums: / 8
SliktākaisLabākais 

2011.gada janvārī Londonā norisinājās pirmā no divām sesijām Eiropas Komisijas atbalstītās SPACE programmas ietvaros mākslas kritiķiem. Programma ar nosaukumu Writers on the Move ir pirmreizēja iniciatīva, savedot kopā jaunus par Eiropas teātri rakstošus profesionāļus, lai diskutētu lokālo kontekstu, izprastu mākslas kritikas lomu un nozīmi un runātu par nepieciešamību un iespējām kritiķu mobilitātei un regulārām starptautiskas sadarbības iespējām. (Vairāk informācijas par SPACE pieejams programmas mājas lapā, kā arī Latvijas Jaunā teātra institūta izplatītajā informācijā.)

Programmas dalībnieces, Beļģijā dzīvojošas franču vēsturnieces, rakstnieces un kuratores Pauline de La Boulaye rakstā par noritējušo sesiju atspoguļota ne tikai tās norise, bet arī sniegti priekšlikumi Eiropas mākslas kritikas nākotnei. Raksts tapis Briselē, 2011.gada februārī.

***

Par Kritiku

Pēdējās četras dienas es izdzīvoju Eiropas diskusiju pieredzi.

Pie galda sēdās divdesmit mākslas kritiķi no visas Eiropas: Beļģijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Somijas, Francijas, Vācijas, Ungārijas, Itālijas, Latvijas, Polijas, Rumānijas, Serbijas, Slovēnijas, Lielbritānijas. Pieci no mums dzīvoja ārpus piederīgās valsts, īpaši izbaudot Eiropas dzīvesveidu.

Ir 2011. gada sākums. Sesija noris Londonā, modīgajā Vaitčapelas rajonā. Svaigi uzceltā Normana Fostera Swiss Re ēka ir pirmais Lielbritānijas eko-debesskrāpis. Tas man atgādina, ka mēs uzsākam jaunu tūkstošgadi. Tā pakājē, cilvēku līmenī, Benksijs un citi ielu mākslinieki apgūst šī ārkārtīgi daudzveidīgā rajona sienas. Ielās sastopamā sabiedrības kokteiļa un šīs 140 metrus augstās starptautiskās apdrošināšanas kompānijas ēkas apvienojums ir gluži vai abstrakts. Tikpat abstrakts, kā attiecības starp manu ikdienas dzīvi un Eiropas eksistenci. Diezgan haotiskas. Pateicoties SPACE (Supporting Performing Arts Circulation in Europe; desmit nacionālas kultūras organizācijas, kas veicina skatuves mākslas apriti Eiropā) un TEAM (Transdisciplinārs Eiropas Mākslas žurnālu tīkls (Transdisciplinary European Art Magazines Network)), mums, rakstniekiem, ir iespēja pirmoreiz tikties klātienē.

Mūs uzņem mākslinieku centrs Toynbee Studios. Tas atbalsta māksliniekus, kuri rada jaunus darbus teātrī, dejā, dzīvajā mākslā, vizuālajā mākslā un jauktā tehnikā. Tas tika izveidots pirms 30 gadiem, laikā, kad tikko bija radies priekšstats par starpkulturālismu un transdisciplinārajām mākslām. Franču paraugs šai 70to gadu transkulturālajai apjausmai bija Pompidū centrs. Toynbee programma šķiet laikmetīga un seko līdzi mākslinieciskajām mutācijām. Tā ir pelnījusi tālāku izpēti. Bet mums tam nepietiek laika. Writers On the Move dienas kārtība ir saspringta. Sarunas par mākslas kritiķu misiju, izrādes Karaliskajā operā (Royal Opera House) un Bārbikana (Barbican) centrā Londonas MIME festivāla ietvaros.

Lai gan dalībnieku ir daudz, sesija ir diezgan neformāla. Par mums nav nekādas informācijas – ne nozīmīšu, ne sarakstu, nekā tamlīdzīga, bet es drīz apjaušu, ka tas nemaz nav tik slikti, jo ir patīkami pašam atklāt cilvēku. Pirms kļuvām par grupu, mēs pavadījām visai daudz laika, bīdot apkārt krēslus: aplī, līnijās, kvadrātā, ap galdu. Kad divas dienas pavadītas, iepazīstot mūsu atšķirības, aizpildot atstatumu ar vārdiem, telpa beidzot kļūst ērtāka un diskusija raitāka. Mēs runājam angliski, cik labi vien spējam, lai saprastos. Nu, cenšoties uzrakstīt šo pārskatu, es saprotu, ka tulkošanas jautājumam vajadzētu būt katra nākamā projekta centrā. Ja tādi sekos.

Sarunas ir iedalītas teorētiskās diskusijās par mūsu darbību un debatēs par MIME  festivāla ietvaros skatītajām izrādēm: brīnišķīgo beļģa Jos Houben ‘’stand-up’’ komēdiju The Art of Laughter; talantīgo Mathurin Bolze un viņa franču trupas MPTA modernā cirka uzvedumu Du Gourdon&des Plumes; Geoff Sobelle&Charlotte Ford amerikāņu absurda komēdiju Flesh and Blood & Fish and Food, kā arī franču Atelier Lefeuvre&André izsmalcināto modernā cirka uzvedumu Le Jardin. Šis, protams, nav kritikas diskurss!

Sesiju diriģē trīs mākslas kritiķi no Beļģijas, Francijas un Portugāles. Teorija izskata: vērtības, tehnikas, lasītājus, māksliniekus, mākslas darbus, publiku un kontekstu. Tās ir interesantas tēmas, ar kurām varētu piepildīt daudzas grāmatas, bet ne šoreiz. Tīri personīgs secinājums: šī jautājuma aplūkošana kopā ar cilvēkiem no visas Eiropas ārkārtīgi bagātina. Pirmoreiz rodas apjausma, ka tu nemaz neesi tik izolēts.

Lai gan būt mākslas kritiķim vai tam, kurš raksta par mākslu, nav viegli, šī domu apmaiņa ļauj apjaust paveikto darbu un no jauna atklāj motivāciju, iedrošinot turpināt. Diskusijas varēja būt dzīvīgākas. Mūsu domstarpības galvenokārt balstījās pretstatījumos: emocijas un analīze, klātbūtne un tehnika, cilvēka dzīve un mākslas priekšstati. Atklājoties vārdu dažādajām nokrāsām, es tūliņ atceros Spriestspējas kritiku (vāciski: Kritik der Urteilskraft), ko 1790. gadā sarakstījis Imanuels Kants.

Pēdējā dienā, prātojot, kā lai sastrādājas Eiropas mērogā, mēs pēkšņi konstatējām skaidras kopīgas vērtības iztrūkumu Eiropā (atskaitot naudu). Ir pieejamas tehnoloģiju iespējas, lai radītu šādu platformu. Bet, ko lai tajā ievieto? Man ir grūti iztēloties Facebook lapas vai bloga nākotni. Kāda tam jēga? Izskatās, ka ar tamlīdzīgu secinājumu varētu noslēgties arī daudzas citas Eiropas diskusijas.

Te ir trīs priekšlikumi, kas mums varētu noderēt potenciālās Eiropas mākslas kritikas nākotnē:

1 – Mākslas kritika un izpausmes brīvība: atbalstot mākslas subversīvo funkciju

Mēs saskaramies ar visa veida diskursu standartizāciju: gan masu mediju, gan mākslinieciskās jaunrades. Publika iegūst arvien lielāku varu, un ļaudis nevilcinās vērsties tiesā, ja saskata kādu kaitējumu sev. Šis fenomens apdraud izpausmes brīvību. Daudzi mākslinieki cenšas paust jaunu viedokli par pasauli, kurā dzīvojam. Rakstot par mākslu, mums ir jāatbalsta šie nestandarta skatījumi, vai nu uzsverot risku, ko uzņēmies mākslinieks, vai apspēlējot to – jo īpaši tad, ja darbs ir cenzēts vai daļēji izmainīts. Ir jāizskata ētiskie un morālie strīda jautājumi: Vai šis darbs ir apšaubāms? Kāpēc? Es šobrīd rakstu, un vienīgi rakstīšanu neierobežo nekādi likumi. Mums ir jābūt kontroversiāliem un jānostiprina retorikas māksla, kas ir mūsu materiāls.

2 – Paškritika: atbalstot mākslas multikulturālo funkciju

Mēs saskaramies ar kultūru nesaprašanos: kariem un federatīvām problēmām. Šo četru dienu laikā, iepazīstot ikkatru sesijas dalībnieku, es ievēroju savu aprobežotību. Ir tik aizraujoši izdzīvot kultūršoka procesu kopā ar kādu: entuziasmu, maldīšanos un akulturāciju. Mākslas darbi reizēm palīdz mums veikt šo ceļojumu bez vārdiem.

Rakstot par ārzemju māksliniecisko produkciju, mēs varētu veicināt paškritiku. Kādas robežas šis mākslas darbs man atklāj? Kāpēc es kā francūziete to izdzīvoju tieši šādi? Kur ir manas uztveres un emociju robežas?

3 – Mākslas kritika & klimata izmaiņas: atbalstot mākslas pacifistisko funkciju

Mēs esam miesa un asinis, nevis virtuāls grupējums. Tāpat arī mākslinieki. Kritiķa dzīvesveids nav garlaicīgs. Taču mēs esam atbildīgi par planētu. Tādēļ mums jāatrod veselīgs līdzsvars. Šodien ikviens saskaras ar šo pretrunu.

Kā lai apraksta Eiropas laikmetīgo mākslas panorāmu, nepiesārņojot vidi? Pirmkārt, mēs varētu apmainīties ziņojumiem no visdažādākajām vietām, nevis lidot šurpu turpu. Otrkārt, ja mākslinieki zaudē klejotāja dabu, mūsu, kritiķu, loma taps arvien plašāka. Mēs varam kļūt par apkārt notiekošā vidutāju. Un tā ir vienīgā lieta, par ko mēs tā īsti varam rakstīt. Tas galvenokārt ieinteresēs ārzemju māksliniekus, ļaudis no kultūras sfēras, kuri vēlēsies uzzināt, kas notiek tālumā. (Gluži kā sendienās.) Raugoties šādā perspektīvā, ir jāapzina mākslas darba tapšanas konteksts: Kas ir līdzdalībnieki? No kurienes nāk nauda? Vai tā ir kultūras nozare vai neatkarīga laboratorija?

Un tomēr šāda laikmetīga Eiropas skatuves mākslu panorāma nepastāv. Panorāma nāktu par labu diplomātijai un eiropeiskajai identitātei. Ir acīmredzams, cik nozīmīgi tas ir vizuālajā mākslā (apskatot modernās mākslas muzejus visā Eiropā, mēs redzam, ka laikmetīgās glezniecības nesenā pagātne ir eiropeiska un amerikāniska – un nevis franču vai angļu). Tas vairo izpratni par kopīgu kultūras identitāti.

Zaļa un neatkarīga platforma izpausmes brīvības un multikulturālo atšķirību atbalstam varētu būt ilgtspējīga. Es tā ceru. Ir viegli atrast dotācijas māksliniekiem, režisoriem un organizācijām, bet mākslas kritiķiem – it nemaz. Tādā publicētos mākslas kritiķi, vēršoties pie māksliniekiem, rakstniekiem un māksliniecisko un informācijas jomu profesionāļiem.

Space ir atstarpe starp diviem vārdiem.

Space ir lielākais taustiņš uz manas klaviatūras.

Šī ir pirmā reize, kad es to pamanu.

Rakstīšanabezatstarpēmbūtumurgs.

(No angļu val. tulkojusi Laura Freidenfelde)