TRIBĪNĒS. Spontānas pārdomas par politisko teātri.

Lietotāju novērtējums: / 0
SliktākaisLabākais 

MAZS CINĪTIS GĀŽ LIELU VEZUMU. Mazas, it kā nesvarīgas lietas var izraisīt lielas pārmaiņas, novest pie garīga pārrāvuma punkta, ko rakstnieks un sociālais filosofs Malkolms Gledvels (Malcolm Gladwell) sauc par tipping point. Ar savu 2000. gadā iznākušo grāmatu Gladwell, Malcolm. The Tipping Point: How Little Things Can Make a Big Difference. Little Brown, 2000.1viņš sniedz lasītājam ieskatu, cik izšķiroši lielos notikumos var būt atsevišķi indivīdi – personības, kas prot citiem ieteikt, iestāstīt, savīt cilvēkus vienu ar otru. Cilvēks ir spējīgs radikāli izmainīties, saka Gledvels un uzsver, cik ļoti mūs iespaido gan mūsu konkrētā vide, gan mūsu laikmets, gan spēcīgas personības, kas atrodas mums blakus. Pārlapojot Gledvela grāmatu, manī vēlreiz nostiprinājās pārliecība, ka mākslu nav iespējams atraut no sabiedrības, ka māksla ir dialogā ar savu laikmetu un šajā dialogā tās teksts var būt “nemaisies” un var būt “atpūties”, un var būt “aizsapņojies” vai arī “neklusē” vai “netici”, vai “skaties citādi”. Māksla nav monologā ar sevi. Tikko kāds to skata, klausās, lasa, piedzīvo, notiek dialogs. Sākas mijiedarbība, rodas garainis, kas veicina vārīšanās procesu. Tas nenozīmē, ka mākslinieks nevar radīt pats savam priekam. Bet gan to, ka darbam būs – dažkārt pat neparedzēta – rezonanse un ka tajā ir iekodēta doma par to, kas māksliniekam šķiet svarīgs, doma, kas var kļūt par tā saukto pārrāvuma punktu tam, kurš uztver šo mākslas darbu.

Jozefa Boisa trakā ideja – katrs cilvēks ir mākslinieks – likumsakarīgi piedzimst laikā, kad Vācija piedzīvo nepieredzētu ekonomisku uzplaukumu, citiem vārdiem, ir sakarsēta kapitālistiskā mašīna, kurā cilvēks arvien lielākā mērā tiek definēts kā patērētājs. Boiss iebilst pret šādu traktējumu, novietodams cilvēku mākslas centrā kā tās sākuma un izejpunktu, tajā pašā laikā noraidot ideju par mākslas suverēno, mistisko Ğēniju. Un vai “bliezt ar maigumu”, kā Alvis Hermanis ir apņēmies, vēlme konsekventi un neordināri ieskatīties latviešu dvēselē – vai tā nav līdzīga tam pašam virzienam, kuru iezīmē Boiss? Vai tas nav tāds pats mēğinājums apliecināt cilvēciskumu patērētāju laikmetā?

Ne cilvēku, ne mākslu nevar atdalīt no notiekošā. Taču tad aktuāls kļūst jautājums: vai māksla atbalsta esošo varu vai tai pretojas? Pretošanās nenozīmē, ka būtu obligāti jāraksta par Saeimu vai jāmaskējas kā žurkai. Pretošanos var izteikt daudzos un subtilos veidos. Tas ir mākslas noslēpums. Arī tāda māksla, kas iedziļinās eksistenciālos jautājumos, kā tas, piemēram, ir lugā Gaidot Godo, var pretoties esošajai varai kaut vai ar to, ka apšauba Dieva esamību. Tomēr, lasot Boisu, šķiet, ka mūsu situācijā kultūras balvas vajadzētu piešķirt demonstrācijām Doma laukumā.

Bieži tiek apgalvots, ka sociālais vai politiskais teātris Latvijā neesot modē. Postpadomju gados uzsvēra, cik lielā mērā māksla un politika esot nošķirtas. Un tas par spīti tam, ka padomju laikā publika gluži vai šturmēja teātrus, lai, aizturētu elpu, saklausītu politisku zemtekstu jebkurā iestudējumā. Patiesībā doma, ka mākslai jābūt pamācošai, ir patiešām pamatīgi iesakņojusies mūsu kultūras lauciņā. Kā nekā pirmais latviešu iestudējums tomēr bija dumpīgie Laupītāji, nevis romantiskais Romeo un Džuljeta. Sekoja brāļi Kaudzītes, Aspazija ar saviem uzsaukumiem, Rainis ar nākotnes cilvēku, kā arī vēl daudzi citi. Tendence ar mākslas palīdzību uzrunāt tautu nav izzudusi, to varēja saskatīt 80. gadu vizuālajā mākslā, saklausīt Māras Zālītes Lāčplēsī (un ne tikai!) un Pētera Vaska mūzikā.

Iestāšanos par l’art pour l’art latviešu kontekstā varētu pat apsveikt kā atsvaidzinošu jauninājumu, ja liktos, ka tāds l’art pour l’art vispār ir iespējams. “Mākslu mākslai” ir lozungs, kas radās 19. gadsimtenī, lai pasargātu mākslu no traucējošiem uzdevumiem – no uzdevuma būt pamācošai, būt ētiskai, būt lietderīgai vai komerciālai. Toreiz tas bija nepieciešams kā vairogs. Un īpaši nepieciešams tas vēl aizvien ir tādos gadījumos, kad mākslai tiek uzspiests piekrist, atbalstīt un popularizēt vienu totalitāru patiesību. Tas vajadzīgs laikmetos, kad jāraksta slavas dziesmas vadoņiem. MĀKSLAI JĀSPĒJ BŪT PASTĀVĪGAI, CITĀDI TĀ IR BEZZOBAINA UN TAI NAV SIRDS. TAI JĀNOSARGĀ SAVAS TIESĪBAS, JEBKURĀ LAIKĀ NOSTĀTIES PRET VALDOŠO IEKĀRTU.

Ne kapitālismā, ne demokrātijā teātris nedrīkst norobežoties no sociuma. Teātris nav dzeja, ko var trijos no rīta vienatnē kaut kur dziļi meža lasīt, bet gan tiešs dialogs ar publiku. Teātris var notikt vienīgi šeit un tagad. Teātris vai nu rosina pēc izrādes burzmā viens otram ieskatīties acīs, vai arī, ja bijis pārāk jēls, bezjēdzīgs, likt skatītājam aiziet nodurtām acīm. Un tieši tāpēc teātrim vienmēr var jautāt, vai tas atbalsta esošo varu, esošos rāmjus?

Nesen, pagājušā gada rudenī, pavērās politiska plaisa Latvijas sabiedrībā, un notieka izrāde ārpus teātra, kurā mākslinieki publiski nostājas pretējās pusēs. Spilgtākais cīnītājs vienā galā bija Alvis Hermanis, kurš aktīvi aicina iestāties pret korupciju, un otrā – režisors Dž. Dž. Džilindžers, kurš aicina uz pretējo – neiesaistīties sabiedrisko jautājumu risināšanā. Šis realitātes šovs ir neizbēgams un var saasināties. Mana pārliecība paliks: vara un mākslinieks – tai ir jābūt neērtai kombinācijai. Vai tiešām latviešu teātris pēdējos desmit gados ir bijis tik apolitisks – vai drīzāk nav tā, ka darbi ar sociālu ievirzi tiek mazāk pamanīti? Piemēram, Teātra TT un Laura Gundara skaudrais iestudējums Pieskaries baltajam lācim! par latviešu pieredzi Sibīrijā - to rādīja Okupācijas muzeja pagrabā. Daudzskaitlīgi apmeklēta izrāde, kurai nebira balvas un atzinības raksti. Māra Ķimele 2004. gadā Valmierā iestudēja Raiņa Krauklīti, lugu pārveidojot par politisku apsūdzību pagājušajiem laikiem. Man pašai ir bijusi ļoti pozitīva pieredze, strādājot ar kara un bēgļu tematiku. Glābšanos no Trojas, ko producēja Jaunā teātra institūts Liepājas Karostā, publika uztvēra, teiksim tā, kāri. Iestudējot Kerilas Čērčilas drāmu Zelta meitenes JRT, darbu, kas ir gan par sievietes lomu sabiedrībā, gan par sociālo noslāņošanos, man bija iespēja iesaistīties sīvās diskusijās ar publiku, bet presē diemžēl parādījās tikai komentāri par smukām meitenēm uz skatuves. Tāpēc kopumā man tomēr šķiet, ka Latvijas publika ir gatava angažētai mākslai – angažētībai vispār. Bet, ja modi nosaka tie, kas raksta, spriež un vērtē publiskajā telpā, tad domāju, ka sociālpolitisks teātris mums vēl ilgi nebūs modē. Tāpat kā nav modē izteikt savu viedokli publiski, jo tas izsauc tikai un vienīgi asu pretreakciju. Vispār diskutēt publiskajā telpā par sāpīgiem sociāliem jautājumiem ir ļoti grūti, vienalga, vai tas būtu par homoseksuāļiem, feminismu, rasismu, Abreni, vai ko citu. Diskusijas zibenīgā ātrumā kļūst apvainojošas un prastas. Tāpēc Latvijā nesagaidīt tik asu, atklātu un spēcīgu politisko teātri, kāds tas ir Kristofam Šlingenzīfam – mēs pārāk esam pieraduši staigāt uzmanīgi, kā pa olu čaulām. Šlingenzīfs rada mākslu pret varu un it kā nebaidās ne no kā, taču viņš arī zina, ka nesadegs, jo darbojas sabiedrībā, kas alkst pēc spēcīgas un asas kritikas, kuru pauž mākslinieki. Vācieši to gaida, un, kad tāda parādās, viņi no tās nenovēršas. Īpaši gribu akcentēt arī to, ka Šlingenzīfs ir aizgājis no politiskām akcijām līdz tam, ka ticis uzaicināts pat Baireitā iestudēt Parsifālu. Kaut kas tāds iespējams tikai tad, ja gan naudas devēji, gan kritiķi, gan publika VĒLAS, lai mākslā notiek buntošanās. Un ja publikai, kritiķiem un naudas devējiem nešķiet, ka l’art pour l’art būtu kaut kas dekadents vai vecmodīgs, vai tukšs. Tāpēc jautājums – vai Latvijai vajag sociālo teātri – nav jāuzdod Latvijas publikai. Tā jau ir atbildējusi ar “jā”. Jāvaicā drīzāk dotētājiem un aizstāvjiem. Katrā ziņā, piemēram, Kanādā mākslas dotētāji rēķinās ar to, ka mākslinieks dodošai rokai var arī iekost. Ir taču vārda un uzskatu brīvība. Ja teātrim tiek iedota nauda, tas nav kukulis, lai tas turētu ciet savu muti, bet gan atbalsts mākslai, kurai pēc definīcijas ir jābūt brīvam runas laukam.

Starp citu, vienīgie iespējamie uzstādījumi nav tikai a) mākslu mākslai vai b) sociālpolitiska māksla. Piemērām, angļu dramaturgs Hovards Bārkers līdzīgi kā Antonēns Arto uzskata, ka abi varianti ir savā veidā bankrotējuši, jo katrs savā veidā kalpo pastāvošajai varai, kas – arī demokrātijas veidolā – kapitālisma laikmetā apspiež un iznīcina indivīdu. Šādā situācijā Bārkers iestājās par TRAĞĒDIJU kā vienreizēju teātra dāvanu skatītājiem, viņš iestājas par morālas neskaidrības ekstāzi un par vajadzību iedziļināties lietās, kuras mēs nespējam izprast, jo tāds ir cilvēks. Tāpēc gribas manas pārdomas par politisko teātri beigt ar Bārkera vārdiem: “Sēdi mierīgi, viņa teica…/ Un, kad atkal bija gaisma, teica,/ Tā ir māksla, tas ir smags darbs,/ Un viens draugs teica, man par smagu,/ Un otrs teica, ja vēlies,/ Es atkal nākšu./ Jo, tāpēc, ka bija smagi, es jutos pagodināts.”

Raksta pirmpublicējums žurnālā TERITORIJA Nr.1/ 2008.