Saruna ar celtnieku

Lietotāju novērtējums: / 5
SliktākaisLabākais 

Tētim darba biedri bija pajautājuši, ko dara viņa meita. Tētis atgriezās mājās un sacīja: Man darbā jautāja, ko dara mana meita? Es teicu, ka kaut ko ar literatūru. Es tak nesaprotu, ko tu dari.... Pap, meita teica, es daru tieši to pašu, ko tu. Tu cel mājas, ja? Nu, jā. Tētis atbildēja. Nu redz, es arī ceļu mājas. Tikai ķieģeļu vietā izmantojot vārdu.

Nav jau runa par ķieģeli! Ķieģelis, meit, ir sīkums. Kas tur ir apakšā! Bet tu saproti, ka tam visam ir jāturas kopā? Ķieģelis uz ķieģeļa... Tā nav nekāda pantiņu skaitīšana. Tas ir grūts darbs. Jo pēc tam, kad māja ir uzcelta, tajā jādzīvo cilvēkiem un viņi vēlas mājā justies droši, zinot, ka nekas uz galvas viņiem neuzgāzīsies. Tev patiktu, ja kādu rītu tu pamostos un izietu, piemēram, uz balkona, un pēkšņi tev uz galvas uzgāztos skārda gabals?! Vai, diez, kas vēl... pats jumts. Un kā vaina tā būtu? Protams, celtnieka vaina! Ka šis nav bijis godīgs strādnieks, bet strādājis pavirši, mož, vairāk alu dzēris, nekā māju cēlis! Nē, meit, māju ir jāceļ godīgi un rūpīgi. Lai logi un durvis ir vietās, lai skurstenis nedūmo un lai cilvēkam ir drošības sajūta.

Sapratu, ka tētim nespēju neko iebilst. Viņš neticēs, ka no “burtiem” var uzbūvēt drošu un labu māju... Bet es vismaz mēģināju viņam iestāstīt, ka dramaturgs ir celtnieks un ka bez stāsta uzcelta māja tikai grīļosies. Tētis vēl nelikās mierā un sacīja: Mans priekšnieks vakar mani paslavēja, ka esmu labākais strādnieks, tu redz, meit? Bet kas tu esi? Vajag tikai uzsist uz pleca un, jā, vecīt, tev sanāk, tā būda turās kopā! Bet tur taču ir vēl daudz strādnieku, vai ne? Es jautāju.

Nu... pagaidām es esmu labākais.

Ir taču vēl kāds...

Ir. Priekšnieks.

Un ko viņš dara?

Maksā algu, loģiski. Ēst taču vajag, nē?

Viņš taču vēl kaut ko dara... izņemot algas maksāšanu. Uzsit uz pleca...

Nu jā. Uzsauc šņabi. Dažreiz. Izņēmuma kārtā. Algas dienā.

Rūpējas par kolektīvu.

Gandrīz. Mēnesī reizi parādās...Diktē noteikumus.

Kādus noteikumus?

Kurā konkrētajā datumā objektam jābūt gatavam. Un vai ir izpildīta dienas norma.

Tad priekšnieks nosaka toni. Ātrumu.

Neko viņš nenosaka. Viņš ir skatītājs no malas. Vara ir viņa rokās, jo viņam pieder papīrs ar firmas rekvizītiem. Bet strādātāji esam mēs!

Un kuram ir vairāk taisnības?

Kas? Kuram ir vairāk darba?! Nu, kā izskatās, ko? Kuram?

Tev.

Skaidrs, ka man. Un atbildība. Viss ir manās rokās.

Arī paša drošība.

Skaidrs!

Bet zini, pap, izrādes tapšanas process ir gluži līdzīgs.

Ai, ko tu tur muldi. Atnāk viens aktiers un visu nospēlē. Kāds tur process...

Kāda ir pēdējā izrāde, kuru tu redzēji?

Pamatskolā bija. Es taču vairs neatceros. Pats esmu spēlējis rūķi.

Un kā bija?

Kas - bija?

Būt par rūķi?

Nu, kā - cepure galvā, konfektes rokā un viss. Kaut kāds pantiņš arī bija jāskaita. Bet man nepatika. Es laikam to pantiņu tik smagi sajaucu, ka Ainārs, kurš spēlēja salaveci, mani izmeta no zāles laukā... to izgāšanos labāk neatcerēties!

Un kādas viņam bija tiesības tevi izmest?

Es nezināju pantiņu! Kādas tad vēl?

Tu izjauci...objektu..

Kas?

Tu nemācēji ielikt ķieģeli...

Nu, ko tu tur muldi!

Nu, ja!

Laikam gan... es slikti turējos kopā...

Laikam gan...

Nē, paga, es laikam tagad to pantiņu sāku atcerēties...

Tu nemācēji ielikt ķieģeli... Iespējams, ka visas nelaimes kopš latviešu teātra pirmsākumiem (Alunāna kungu gan liksim šoreiz mierā) nākušas tieši no “akūta dramaturģijas trūkuma”. Šeit es nerunāju par mūsdienu jauno režisoru tieksmi rakņāties ārzemju jaunās dramaturģijas dārziņā. Protams, rodas jautājums, kādēļ latviešu režisora roka dažkārt tiecas pēc ārzemju autoriem? Nenoliedzami, ka ārzemju dramaturģijas iestudējumi dod iespēju pavērot, kas notiek ārpus robežām, par ko domā un uztraucas poļi, somi, čehi un... vjetnamieši. Nu, un vēl daudzas nācijas. Izrādes iestudējums nesastāv vien no režisora un burvju zižļa. Tas ir kolektīvs darbs. Pilnīgu individuālismu spēj atļauties tikai kāds pavisam vienatni mīlošs dzejnieks. Toties kāda konkrēta iestudējuma dalībnieki individuālismam var nodoties tikai pēc izrādes.

Pavisam nesen viesojos Starptautiskajā Leļļu teātra festivālā, kurš norisinājās Polijā, Belostokā. Nejaušā kārtā teātra krogā iepazinos ar Martu. Pirms iepazīšanās ar Martu no saviem līdzbraucējiem un domubiedriem uzzināju, ka Marta ir dramaturģe. Jautāju: Kādu skolu viņa ir pabeigusi? Man atbildēja, ka - nekādu. Viņa raksta. Savam draugam Kšištofam (kurš ir absolvējis Belostokas Leļļu teātra skolu) Marta ir uzrakstījusi lugu, kurā Kšištofs spēlē galveno lomu. Marta šo lugu bez lielām cerībām iesniedza teātrī, kurā spēlē Kšištofs. Luga tika ievērota, un sākās pilnvērtīgs iestudējuma process, kurā piedalījās arī lugas autore Marta. Rodas jautājums: kāda loma izrāžu iestudējumos ir dramaturgam, stāsta autoram...? Latvijas teātra telpā par dramaturga lomu iestudējumā rodas nenoteikts iespaids. Man ir bijusi iespēja pusgadu pabūt poļu teātra telpā, un šīs pieredzes - kā dramaturgs darbojas teātrī, kāda ir teksta autora funkcija vispār – viennozīmīgi ļoti krasi atšķiras. Polijas teātra skolā (konkrēti runājot par L. Solska Valsts teātra augstkolu) dramaturga mācību procesā studentam ir iespēja būt par režisora asistentu. Kas ir mazāk izteikts Latvijas teātra skolā. Protams, vienmēr jau pastāv iespēja sadarboties, kontaktēties... ja nu neiznāk uznākt virs ūdens, tad var arī bļaut... Varbūt tieši šī “nespēja novietoties” teātra telpā jau pašos pirmsākumos, kad cilvēks ir studiju procesā, ir radījis nepietiekami novērtētu teātra amata pārstāvi jeb dramaturgu. Gribot negribot jānonāk līdz jautājumam - kas tad ir dramaturgs? Tieši šeit, Latvijā. Rakstīt lasītājam vai rakstīt teātrim - tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Lieki piebilst, ka neba jau cilvēks, kurš, piemēram, sācis rakstīt lugu (izņemot pasūtījumus) koncentrēsies uz to, lai tikai režisors un skatītāji mani saprastu. Pats stāsts jau sākas pašā lugas radītājā, un viņam ir gaužām vienalga, ko teiks režisors. Jautājums ir par uzstādījumu: ar kādu mērķi es rakstu, kāpēc es vispār rakstu, ko es gribu pateikt. Ja es zināšu, ko es vēlos pateikt, par ko es kliedzu, tad arī citi mani sadzirdēs un varbūt kliegs kopā ar mani...

Dažkārt dramaturga lomā nonāk paši aktieri. Alvja Hermaņa Melnajā pienā režisors aktieriem devis uzdevumu atrast katram pašam savu stāstu. Un aktieri arī braukuši uz laukiem un nodevušies izpētes procesam. Iedomāsimies, ka Hermanis uz kabinetiņu izsauc dramaturgu un palūdz stāstus no laukiem, piemēram. Kāda būs atšķirība? Pirmā minētā pieeja, kad pats aktieris ir arī sava stāsta autors, šķiet, ir vērtīgāka. Tad kāda velna pēc MUMS vajag dramaturgu? Kas tas par spoku vispār? Līdzīgi Melnajam pienam darbojies arī jaunais režisors V. Sīlis ar iestudējumu Oāze. Katrs pats sev dramaturgs. Nevēlos dot secinājumus, taču vēlreiz atgādinu, ka izrāde ir kolektīvs darbs. Pagaidām kolektīvs darbs bez dramaturga. Nevēlos nevienu biedēt un pārsteigties. Tomēr ir situācijas, kurās, sadarbojoties režisoram ar dramaturgu, režisors kļūst par otrā plāna aktieri pats savā iestudējumā, bet spieķi rokās ņem dramaturgs. Pieminēšu tikai L.Gundara Latviešu laiku Viestura Meikšāna režijā. Lieki piebilst (varbūt atklāt), ka dramaturgs par savu darbu (lugu) stāvēs kā sargs pie Mildas. Režisora un dramaturga darbs ir spēja mijiedarboties. Ir grūti, ja katrs velk savu palaga stūri uz savu pusi. Latvijas teātra telpā šāda aina nav reta. Pašreiz iespējami tikai divi varianti: režisors lugu var pacelt, vai tieši otrādi - sabojāt. Tādēļ dramaturgam ir jākļūst par režisora asistentu, kad noris brainstorminga process, analīze, diskusijas, kad vērā tiek ņemta katra pieredze, idejas un beigu beigās no šāda procesa dzimst skaists un vērtīgs KOPDARBS. Un neviens nejūtas sabojāts. Tas ir gluži tāpat, kad mamma un bērni cep torti - kamēr mamma ieziež pannā sviestu, bērni izlaiza bļodas.

Katrs iestudējuma process ir unikāls un atšķirīgs. Vienā gadījumā paši izrādes pamati (teksts) tiek prasīti no dramaturga, bet kādā citā - no aktiera. Pirmajā gadījumā ideālā variantā dramaturgs darbojas kā katalizators, būtībā ir izrādes pamata noteicējs. Režisoram ir tikai jāmāk izlasīt lugu. Māra Ķimele bieži ir sacījusi maģiskus vārdus: Lasi lugu! Un ne tikai aktierim, bet arī scenogrāfam jāprot izrādes materiāls izlasīt, ieraudzīt to, ko vēlējies pateikt dramaturgs. Protams, situācijas, kad dramaturgs nav jāņem vērā, nav retas. To var darīt un to neviens nav noliedzis. Mākslā robežas nepastāv, bet ir jāapzinās centrs. Kāds noteikts un stabils punkts, kad jāiemācās LASĪT un REDZĒT.

Pēdējā laikā cita pēc citas seko jauno režisoru izrādes. Notiek sadarbība ar jaunajiem dramaturgiem vai vismaz domubiedriem. Laikā, kad īsā laika posmā rodas daudz jaunu izrāžu un tās burtiski pārklājas viena pār otru, ir grūti izvērtēt kopainu. Pagaidām tā ir haotiska, bet iepriecinoša. Ne jau tikai režisors būtu ar koku bakstāms, bet arī jaunie, kuri izvēlējušies darboties dramaturģijas lauciņā. Un šis orģināldramaturģijas lauks Latvijā - diemžēl jāsaka “diemžēl” - ir bez konkurences. Vienīgie konkurenti (kuri ņem virsroku) ir ārzemju dramaturgi. Miruši vai dzīvi - bet spēcīgāki. Kāpēc? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Vai pagaidām atbildes vispār nav. Labs stāstnieks nav utopija, ir tikai jābūt gribai un vēlmei runāt ar un par cilvēkiem. Un griba ir atkarīga tikai no paša cilvēka. Piemēram, no cilvēka, kurš ir izvēlējies kļūt par dramaturgu savā sirdī, nevis prātā.

Paga, es laikam sāku to pantiņu atcerēties...

Papu, cikos tev beidzās darbs?

Jopcik, ir taču deviņi, jāiet izgulēties! Rīt būs priekšnieks...

Algas diena...

Algas diena nav tikai algas diena, meit...Rīt mēs nododam objektu!

O! Sapratu!

Ar labu nakti!