recenzijas un izrāžu apskati

Kurp vilina mežonība? A.Hermaņa "Ruf der Wildnis"

Uzmanību, atvērt jaunā logā. PDFDrukātE-pasts

Evarts Melnalksnis | 08.06.11

Lietotāju novērtējums: / 6
SliktākaisLabākais 

Latviešu stāsti, atzīsim, nav nekas unikāls. Ar nelielām niansēm tie ir tie paši vāciešu un citu tautību pārstāvju stāsti. Tāpat arī iepazīšanās sludinājumi, kuru skatuviskās iespējas izmantotas jau Latviešu mīlestībā. Taču varbūt tāds iespaids rodas, jo stāstus un to vēstītāju izvēli veic viens mākslinieks – režisors Alvis Hermanis. Minhenes Kammerspiele teātra iestudējumā Senču asiņu balss (Ruf der Wildnis) „parasto ļaužu” stāstiem pašu mazumiņu piesaistīts arī stāstnieka – klasiķa Džeka Londona romāns ar tādu pašu nosaukumu Turklāt nekavējoties jāpiemin dzīvie suņi, kam ir nozīmīga dalība izrādē, kurā skatītājam ļauts vērot, kā par kustoņiem pārtop cilvēki.

Atveroties priekškaram, katrā no sešiem uz skatuves ielokā novietotajiem dīvāniem sēž vai snauž dažādu sugu un lielumu suņi. Skan liriski smeldzīgā Patrika Vatsona The Great Escape. Skatītāju zālē šis skats, protams, izraisa aizrautīgu sačukstēšanos, sajūsmu un smieklus. Zināms, ka ļaudīm patīk skatīties uz bērniem un dzīvniekiem, jo tiem piemīt dabiska atbrīvotība – kāds īpašs šarms, ko zaudē pieaugot. Uzjautrinājumu skatītāji jūt, domājams, tāpēc, ka uz skatuves nav ierasts redzēt tik daudz dzīvniekus, īpaši šādā situācijā, kad nenojaušams, kā viņi iekļaujas izrādes dramaturģijā, tādējādi radot komisku paradoksu. Nav tik vienkārši izprast, kādu jēdzienisku slodzi nes mierīgi sēdošie suņi. Var minēt, ka tie norāda uz pasauli, kurā valda cita kārtība; ņemot vērā attiecīgo dzīvnieku vispārējo mīlīgumu – pretstatā zvēriskumam, tā nav džungļu izdzīvošanas likumu pasaule, bet gan kāda zaudētā paradīze, kurā valda skaistums, šķīstība un cildenais. Savukārt, ierodoties cilvēkiem, tiem līdzi seko viss Pandoras lādes saturs. Taču tiklab suņi pirmajā ainā veic visparastāko skatītāju atbruņošanu, lai turpmāk izrāde tiktu uztverta spēcīgākā emocionālā rezonansē.

   

Videonaglā: "Es - Frīda Kalo" Dailes teātrī

Uzmanību, atvērt jaunā logā. PDFDrukātE-pasts

Linda Ģībiete | 23.05.11

Lietotāju novērtējums: / 11
SliktākaisLabākais 

Linda Ģībiete par Rēzijas Kalniņas monoizrādi "Es - Frīda Kalo" Dailes teātrī.

 

Embed ievieto šo failu savā mājas lapā

   

Dramaturga fantāzijas: „Kopenhāgena” Jaunajā Rīgas teātrī

Uzmanību, atvērt jaunā logā. PDFDrukātE-pasts

Teritorija | 18.05.11

Lietotāju novērtējums: / 15
SliktākaisLabākais 

25.februārī Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē notika režisores Ilzes Olingeres iestudējuma „Kopenhāgena” pirmizrāde, kas tapusi pēc angļu dramaturga Maikla Freina lugas motīviem. Lomās: Ģirts Krūmiņš (Bors), Gatis Gāga (Heizenbergs) un Regīna Razuma (Margarēta); māksliniece – Anna Heinrihsone, komponists – Jēkabs Nīmanis.

Līvija Dūmiņa („Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”) uzskata, ka par objektīvās patiesības neesamību un par mirkļa daudznozīmību un nenoteiktību vēstošā Kopenhāgena piederot intelektuālajai dramaturģijai. Laikmetam atbilstošā noskaņa ietērpta scenogrāfijā, kostīmos, frizūrās un grimā, bet vērība pret detalizāciju un sadzīviskošanu, kas radījusi ikdienas „konkrētībā ieturētu laiktelpu”, uzskatāma par liktenīgo kļūdu: skatuves laiks tiek vilkts kā gumija, bet skatītājs mērcēts „vārdu straumēs, kas līst pāri kā pīlei ūdens”, veidojot aptuvenas attiecības. Krišanas akmens esot arī uzsvērtās klusuma pauzes, kas atslābina skatītāju uzmanību, kā arī slikta teksta dzirdamība no tālākām rindām. Pēdējās pārdesmit spriedzes rašanās un pieaugšanas minūtēs ķert reakcijas esot bauda, bet režisores cieņa un attieksme pret skatītāju kā pret līdzvērtīgu partneri – iepriecina.

Foto: Gints Mālderis

Linda Ģībiete („Latvijas Avīze”) vēstī, ka izmeklēšanas procesam līdzīgā galveno varoņu profesionālo un privātoattiecību noskaidrošana un izrādes bilde kopumā iezīmē tajā noir filmu estētiku un elementus. Ierasti lakoniskajam spēles laukumam esot piešķirts netipisks telpiskuma efekts, bet „sarkankoka mēbeles un laikmetam atbilstošie kostīmi saturiski sarežģītajam iestudējumam piešķir eleganci” un dziļuma dimensiju. Jēkaba Nīmaņa sacerētais stīgu kvartets izrādē labi kāpinot tempu un veido „darbīgi radošu skanisko atmosfēru”, taču emocionāli iedarbīgāka šķietot trokšņu partitūra. Skatuves tēlus raksturo pārsteidzošs eksistences dabiskums: vēsturiskajās personībās (Ģirta Krūmiņa Borā un Gata Gāgas Heizenbergā) esot iepūsta dzīvība un smalkas personības nianses. Regīnas Razumas Margarētas sievišķā nozīme sava vīra Bora dzīvē pagaidām neesot nojaušama.

Guna Kalniņa (Satori.lv) raksta, ka izrādē jaušamas atmiņas par zaudēto mierlaika dzīvi un stabilitātes saglābšanas vēlme, risinot cilvēcības problēmu un ierosinot nedarīt ļaunu, jo „radošajiem jābūt stiprākiem par nomenklatūru”. Priecējot režisores prasme lugas tekstu interpretēt atšķirīgi vai pat ar tam pretrunīgām darbībām. Savukārt no fizikas nesaprotamības neesot jābaidās, jo tā ir skatītājam draudzīga. Gata Gāgas Heizenbergs izskatoties pēc āriešu zinātnieka un latviešu zemnieka krustojuma, bet Ģirts Krūmiņš (Bors) nesaprotami ir „kļuvis par maza auguma padzīvojušu ebreju intelektuāli”. Regīnas Razumas Margarētas prasmīgi improvizētajam tango noteikti pievēršama uzmanība kā svarīgai attiecību trijstūra rašanās daļai, bet aktrises skaistie tērpi raisot nepārvaramu nostaļģiju – ilgas pēc lietu kārtības.

Andrejs Panteļējevs (IR) izrādē saskata divus fizikas ģēnijus un nožēlas vērtus gļēvuļus reizē, kā arī par daudz didaktikas un paskaidrojumu, kas liek domāt par neuzticēšanos skatītājam. Turklāt trūkstot ne tikai drāmas, bet arī neizsacītā vārda un aizkadra, tāpēc iestudējums „pamatā uzrunā prātu, nevis sirdi”. Emocionāli aizskarot vien Heizenberga patiesi izjustā mīlestība pret dzimteni Vāciju pat brīžos, kad tā rīkojas aplami. Vai tādēļ, ka „šis jautājums tagad tik sāpīgi aktuāls ir mums – latviešiem?”.

   

“Life is such a chore...” Gob Squad&Campo Berlīnē

Uzmanību, atvērt jaunā logā. PDFDrukātE-pasts

Evarts Melnalksnis | 15.05.11

Lietotāju novērtējums: / 8
SliktākaisLabākais 

Recenzija par izrādi Before Your Very Eyes, veidotāji: Gob Squad & CAMPO; pirmizrāde 28.04.2011. Hebbel am Ufer teātrī, Berlīne.

Ladies and Gentlemen!
Gob Squad proudly present
a live show with real children.
A rare and magnificent

opportunity to witness seven lives
lived in fast
forward…
Before Your Very Eyes!

Nu re, tikko uzzināju, ka šī ir pirmā Gob Squad izrāde, kurā grupas dalībnieki nekāpj uz skatuves paši. Viņu vietā izrādē piedalās septiņi pusaudži, 8 līdz 15 gadus veci. Iestudējums ir trešais un noslēdzošais pieaugušajiem paredzētu izrāžu ciklā, kurā iesaistīti bērni. Zināms, ka seksualitāte, bērni un dzīvnieki ir reklāmas jājamzirdziņi, taču uz skatuves no pēdējiem diviem ierasti piesargājas, jo tie ir tāds nekontrolējams spēks. Tonija Skroderdienās Silmačos vienmēr valkājās līdzi mātei kā piektais ritenis, lai kādā brīdī atbildētu nesadzirdamu ‘jā’ uz (šķiet) Kārlēna jautājumu par ‘jauno tēvu’ un pašūpotu Auces mazuli. Gob Squad ar "sīčiem" paietas kādu gabaliņu tālāk skatuviskajās izpausmēs un - kas svarīgi - izmanto jauniešu aizrautīgo spēles un karnevalizācijas prieku.

   

Lapa 1 no 9

Pievienot šo lapu Blinklist Pievienot šo lapu Del.icoi.us Pievienot šo lapu Digg Pievienot šo lapu Facebook Pievienot šo lapu Furl Pievienot šo lapu Google Pievienot šo lapu Ma.Gnolia Pievienot šo lapu Newsvine Pievienot šo lapu Reddit Pievienot šo lapu StumbleUpon Pievienot šo lapu Technorati Pievienot šo lapu Yahoo
<<  Februāris 2012  >>
 Pi  Ot  Tr  Ce  Pi  Se  Sv 
    1  2  3  4  5
  6  7  8  9101112
13141516171819
20212223242526
272829    

Twitter ziņas