"Kapusvētki" Latvijā izskanējuši - recenziju apskats

Lietotāju novērtējums: / 8
SliktākaisLabākais 

Normunds Naumanis (Dienā) raksta, ka A. Hermanis ir “sarīkojis savas un JRT ansambļa kolektīvās latviskuma epopejas fināla akordu”, kas esot tās “kondensāts, kurš viltīgi maskējas par mazu minimālistisku izrādīti – improvizāciju”. Hermaņa koncepts līdz minimuma samazināt teatrālo elementu skaitu atduroties pret divām problēmām. Pirmkārt, izrādē neesot lomu, kurās aktieriem “uzziedēt”. Otrkārt, izrāde, iespējams nodara pāri pati sev, tik ļoti ierobežojot teātra izteiksmes līdzekļus. Bažas vienīgi radot tas, vai “Latvijā kā kapu tradīcijām pārbagātā zemē” ar izrādes “strupo konceptu”, kas esot “Latvija izmirst un/vai Latvijas un latviešu īstenā vieta ir kapos, tur, kur mīt un notiek patiesā cilvēka vēsture”, nebūs par maz.

Līvijai Dūmiņai (Neatkarīgā Rīta Avīze) pirms izrādes neticamas šķitušas vēsās ārzemju kritiķu atsauksmes, tomēr pēc izrādes noskatīšanās tapis skaidrs, ka “specifiskais spēcīgāks par vispārcilvēcisko”, tādēļ ārzemēs izrāde nav tik labi saprotama. Tomēr arī Latvijā izrāde neesot pārāk augsti vērtējama, jo “latviskās identitātes koda pētniecībā, minēšanā un noskaidrošanā šoreiz palikts pusceļā”. Izrādē esot kompilēts anekdotisku gadījumu kopums, tomēr tālāk par faktu konstatējumu režisors šoreiz neesot ticis. Tajā pašā laikā recenzente uzsver, ka vieglais tonis, kādā tiek runāts par nāvi ,ir viņai pieņemams.

Zane Radzobe (Kultūras Diena) Kapusvētkiem nevarot atrast piemērotu adjektīvu, iestudējums esot “plakans”. Uzteicamas esot Mārtiņa Grauda fotogrāfijas, kas projicētas uz ekrāna. No tām “staro tik humāna enerģija, ka kļūst silti”. Fotogrādijas radot spilgtu kontrastu ar pašu izrādi, kurā “aktieru darbā dominē dažādi, cauri gadiem uz izrādēm izstrādāti štampi” un kurā aiz aktieru stāstītajiem joku stāstiem “kaut kas” ieskanoties tikai divas reizes. Vienotai interpretācijai izrāde nepakļaujoties, tādēļ atliekot vien ticēt, ka “Kapusvētki stāsta par latvisku, dzīvi apliecinošu tradīciju”, kā to pirms izrādes paziņojis A. Hermanis, kaut arī izrāde tieši to neparādot.

Līgai Ulbertei (Kultūras Forums) šķiet, ka “idejas pievērsties kapu tēmai ir lieliska, orģināla”, tomēr tās realizējums krietni pieklibojot, jo “Kapusvētku formāts un diemžēl arī saturs atgādina filharmonijas koncertuzvedumu vai izglītojošu sarīkojumu ar muzikāliem kuplinājumiem trīs daļās”. Izrādes ievaddaļa, kurā G. Āboliņš izstāsta stāstiņu par Vīnes Centrālkapiem, esot visinteresantākā, jo “piedāvā objektīvinezināmu informāciju un ir skaidri definēts vēstītājs”. L. Ulbertei ir arī ļoti grūti saprast, “kā iespējams uztaisīt tik bezpersonisku izrādi par norisi, ar ko taču agrāk vai vēlāk sastopas katrs cilvēks”. Vienīgās epizodes, kas veltītas cilvēka emocionālajai pieredzei, izšķīstot uz vispārējās jautrības fona un kļūstot nenozīmīgas. Režisora konkrētās izrādes iecere esot “rādīt kapusvētkus kā drusku smieklīgu dzīves svinēšanu svinībām pagalam nepiemērotā vietā.”

Vācu un austriešu kritiķu vērtējumu par izrādi lasiet šeit.