Estētiskais hibrīds un skaistie ļaunuma ziedi: Dž. Dž. Džilindžera „Marija Stjuarte” Dailes teātrī
Teritorija | 28.09.10
Dailes teātris uzsācis 90.jubilejas sezonu ar atgriešanos pie klasiskajām vērtībām: 17.septembrī Lielajā zālē notika pirmizrāde F. Šillera traģēdijai „Marija Stjuarte”, kas ir režisora Dž. Dž. Džilindžera pirmais darbs pasaules dramaturģijas klasikā. Jubilejas sezonu Dailes teātris iesāk ar „pārsteidzoši labu veltījumu mūsu varas drudža pārņemtajiem prātiem”, kas ne tikai ir „intriģējošs” un „līdzīgs tradīcijas pārmālēšanai”, bet arī piedāvā „potenciāli interesantu interpretāciju un sliktākos štampus”, vienlaicīgi izvirzot „augstas prasības visai sezonai” un „norādot uz problēmām” – tā kritiķi vērtē traģēdijas, kura Dailes teātrī iestudēta pēc 54 gadu ilga pārtraukuma, jaunuzvedumu.
Baiba Kalna laikrakstā „Kultūras Forums” norāda, ka Dailes teātra iestudējumu un neseno Oļģerta Krodera iestudējumu Valmieras drāmas teātrī „salīdzināt nav auglīgi”, jo katrs no tiem ir „atšķirīgs mākslas darbs”. Viņa uzsver Džilindžera prasmi pārsteigt un veidot „Mariju Stjuarti”, salīdzinot ar iepriekšējiem uzvedumiem, pilnīgi citā manierē. Radīta „izrāde – freska”, kas ir „ārēji lakoniska, pat statiska formā un klasiska stilā”, taču nav skaidra paša režisora attieksme. Aktieriem esot problēmas ar dikciju un tekstu saistītā valodā, taču krāšņā vitalitāte, kostīmi, orģinālmūzika, efektīgais telpas izmantojums, kā arī atmosfēra un karalieņu aktierspēle, iepriecina. Nepieciešamība pēc telpas transformācijas esot diskutabla.
Normunds Naumanis („Diena”) vaicā, kā vārdā t.s. tradicionālais teātra modelis pārveidots par „neizprotamu estētisku hibrīdu”, un ir pārliecināts, ka izrādes laikā atbilde netiek rasta, kaut arī publikai uzvedums patiešām patīkot. „Marijā Stjuartē” esot no tradīcijas jeb „vecās Dailes” miesas pārņemti dekordefilē, bet izrādes ritms ir kaitinoši lēns un dekoratīvs. Pseidohistorisma tērpi ir gana labi, taču trūcīgi. Skaistā mūzika tiek maitāta tās „holivudiskā pielietojuma” dēļ, ilustrējot acīmredzamo, turklāt režisors neesot pamanījis, ka skatītāji nav „kurli marasmatiķi”. Aktieri cenšas izturēt „melodeklamācijas decento stilu”, un ir pazudusi aktieru individuālā balss. Tiek tēloti priekšstati par „uzrakstītajām vēsturiskajām figūrām”. Trūkst karalieņu konflikta un cīņas pārliecinoša atainojuma.
Savukārt Zanei Radzobei („Diena”) ir žēl skatīties, kā „mākslinieki iznīcina paši savu darbu”: lai arī lugas interpretācija ir pārsteidzoša un potenciāli interesanta – izrādes centrā ir Vitas Vārpiņas Stjuarte, nevis Elizabete – aktieru saspēles neesot iespējams saskatīt. Scenogrāfijai, kas liek aktieriem un skatītājiem justies neērti, jēdzieniskas nozīmes neesot, un brīžiem „sūtītā vēsts ir pat pretēja ainas jēgai”. Ir panākts „oriģināls” telpas izmantojums un nespēja kaut sižeta līmenī izsekot, kas notiek”. Kritiķi pārņem īgnums, ka aktieriem „bez mizanscēnas jāpārspēlē vēl arī emocionāli vienkāršojošs muzikāls materiāls”. Izrādes finālā lūzums Elizabetes lomā esot neloģisks.
Līvija Dūmiņa („Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”) aplūko izrādē manāmās un laika gaitā mainījušās attieksmes starp sievieti – brīvību un valdnieci – varu, kas liek domāt, ka Džilindžers „nav gluži tik apolitisks, kā līdz šim šķitis”. Iestudējums esot gleznieciski skaists, un tā veiksme ir Ilzes Vītoliņas kostīmi, gaismēnas un mūzika, kas „uzsit dramatismu un emocijas, tādējādi arī glābjot situāciju tad, kad skatuviskajās norisēs rēnums traucē”. Dūmiņa, tāpat kā B. Kalna, uzskata, ka scenogrāfija, kas atgādina „līdzīgo Mārtiņa Vilkārša risinājumu nesenajā Oļģerta Krodera izrādē Valmieras teātrī, ir diskutabla”. Izrādes klupšanas akmens – sliktā dikcija un vīriešu lomu aktierspēle. Īpaši uzslavēta tiek R. Kalniņas Elizabete, kas „raisa apbrīnu un pelna odu”.
Normunds Akots (Delfi.lv) Džilindžera iestudējumu skata kā „vēsturiski ietonētu kostīmu lugu, kurā prevalē figuratīvi vizuāla skatuves valoda ar smalkām psiholoģisko stāvokļu improvizācijām”. Tā raisa pārdomas par to, vai visur „klātesošā tieksme pēc varas ir tikai mīlestības trūkums” vai arī ir „iekodēta cilvēku dzimuma gēnos”. Izrādes veiksme esot scenogrāfija, kas rada pozitīvu zāles enerģētiku un spēcīgas un daudzslāņainas mizanscēnas, taču „ne visi ainu risinājumi plašajā spēles laukumā ir veiksmīgi”. K. Lāča mūzika esot baudāma, taču atsevišķās epizodēs pārforsēta. „Marija Stjuarte” – laba izrāde, kurā „mākslas klātesamība vairs nav tikai vēlama kategorija”.
