Sajūsmas vilinātājs - JRT Otello

Lietotāju novērtējums: / 14
SliktākaisLabākais 

Latvijas teātru Ābolu ķocī (Diena) Silvija Radzobe pieeju Šekspīra lugai novērtē kā ļoti radošu - tajā skatāmi „gluži ģeniāli atklājumi kā par Šekspīra stilu, tā konkrētās lugas un cilvēka dabas noslēpumaino būtību”, dodot izrādei piecus ābolus. Tiesa gan, spilgti iezīmēti esot tikai četri varoņi, pārējie „ir izpildīti vai nu amizantā, vai paviršā groteskas tehnikā.” Henrieta Verhoustinska konstatē, ka izrāde turpina Māras Ķimeles „pētniecisko interesi par arhaisko, par rituāliem, par spēles elementiem teātrī.” Viņa izrādē saskatījusi galvenokārt pētījumu par vīriešu – sieviešu attiecībām, kurā parādīts, ka „pat visizcilākie vīrieši ir visai tālu no civilizācijas, un, ļaujoties instinktiem, pamanās sačakarēt pat visjēdzīgākās attiecības”, dodot izrādei četrus ābolus. Undīne Adamaite raksta, ka izrādē tēlota vīrišķā kritika, un arī dod izrādei četrus ābolus, uzsverot, ka šī ir viena no Andra Keiša pēdējo gadu labākajām lomām.

Dita Eglīte (Delfi) raksta, ka Māras Ķimeles atklātie mēģinājumi realizējušies llieliskā jauniestudējumā, kas ir reizē asprātīgs, dinamisks, jautrs un traģisks. Recenzente īpaši sajūsmināta ir par izrādes minimālisma garā ieturēto scenogrāfiju, kurā lielākoties izmantoti dažādi sadzīviski priekšmeti: caurules, kabatlakatiņi, kastes, palagi u.c. Skatuve atgādinot „šerminošu pazemi vai aukstu alu”, kurā tikai reizēm pavīd košāki toņi. Pašas lugas jēdzienisko kodolu veidojot „greizsirdības spēja saindēt cilvēku domas līdz neprātam.” Arī aktierspēle, ieskaitot fona personāžus, esot vērtējama pozitīvi, turklāt visi personāži, izņemot Jago, esot attēloti ar vieglumu, rotaļīgumu, it kā kariķējot.

Linda Ģībiete (Latvijas Avīze) neslēpjoties atzīstas savā sajūsmā par JRT izrādi, kas esot viena no tām, kas liek „parastajam skatītājam ar aizrautu elpu sekot līdzi skatuves kārbā notiekošajam”. Neparastā izrādes scenogrāfija liekot domāt par sintētiskumu, nepatstāvību, mākslīgumu, izlikšanos, dzīvi bez mājvietas, tomēr reizē arī tās neparastais rotaļīgums liekot noticēt teātra brīnumam. A. Keišs un K. Znotiņš tēlojot „patiesi labā skatuves meistarības līmenī”, bet „ne visus Šekspīra teksti iedvesmojuši vienlīdz baudāmam sniegumam.”

Maija Treile (Kultūras Forums) nebija gaidījusi viscaur melni grimētu Andri Keišu, bet atzīst, ka šis mora attēlojums esot efektīvs. Režisore Māra Ķimele iestudējumu padarījusi par detektīvu, jo „visi tēli darbojas ļoti noteiktā cēloņsakarību ķēdē un ne visas nianses ar vienu acu pāri vienā skatīšanās reizē ir tik viegli uztveramas”. Izrādē tēli esot traktēti drīzāk kā arhetipi, un skatītājs nejūtot vilinājumu noskaidrot, kas notiek to psihē. Šāds tēlu traktējums „varētu būt radniecīgs paša Šekspīra laika teātrim”. Kā izrādes interpretācijas atslēgu M. Treile izvirza Jago tēlu, kurš „ir ļoti mūsdienīgs cilvēks – spējīgs uz pašrefleksiju un pašanalīzi, bet šī zināšana nepadara viņu spējīgu tikt galā ar saviem dēmoniem”. Jago savā daudzšķautnainībā tiecoties saplosīt arhetipu pasauli, ko veido pārējo tēlu monolītie raksturi, jo nespējot pieņemt tās viendabīgumu. Atzinīgi esot vērtējama arī scenogrāfija un kostīmi, kas ļaujot svinēt teatralitātes svētkus.