Veču štelle un postmoderna bildīšu spēle – Ceplis

Lietotāju novērtējums: / 13
SliktākaisLabākais 

Dailes teātrim 19.novembrī apritēja 90 gadi. Savu svētku mēnesi tas aizsācis ar lietuviešu režisora Rolanda Atkočūna jauniestudējumu – mūziklu „Ceplis”, kura inspirācijas avots bijis rakstnieka Pāvila Rozīša plaši pazīstamais tāda paša nosaukuma un savu aktualitāti joprojām nezaudējušais romāns. Edgara Cepļa lomā – Andris Bērziņš; komponists – Jānis Lūsēns.

Silvija Radzobe Latvijas teātru Ābolu ķocī („Diena”) mūziklu novērtējusi ar 2  āboliem: neesot saprotams, par ko ir grandiozais, taču slikti paveiktais darbs. Iecere iestudēt mūziklu bez libreta liecinot par apbrīnojamu neprofesionālismu, bet E. Zirņa teksti esot samocīti un „nespēj ne radīt priekšstatu par izrādē notiekošo, ne pārmest tiltu uz mūsdienām”. A. Bērziņa (Ceplis) aktierspēle 2.cēlienā, kad viņš vairs neturoties rāmjos, esot peļama, bet par vienīgo artistiski spilgto un darba problemātiku atklājošo tēlu uzskatāms V. Liepiņa Oskars Briedis.

Savukārt Līga Ulberte mūziklam devusi 3.5 ābolus. Ceplis esot „konsekventi ironiska, postmoderna bildīšu spēle par latviešu klišejām un priekšstatiem, sākot ar Eduarda Brencēna slātaviešiem Ķirsona interjerā un beidzot ar konkrētu šī brīža politiķu retušētiem vaibstiem daudzu izrādes varoņu sejās”. Muzikālu numuru nomaiņa bez skaidras loģikas izrādi salaužot gabalos, bet parodijas ne vienmēr esot gaumīgas. Izrādes trūkumus atsvēris apvaldītais un enerģētiskais A. Bērziņa Ceplis, kura aktierspēle arī noteikšot tālāko izrādes likteni.

Mārīte Gulbe mūziklu novērtējusi ar 4 āboliem. Tas esot vērienīgs un vizuāli izteiksmīgs, taču ne bez trūkumiem – E. Zirņa panti dramaturģijas funkcijas veikt nespējot. Darbību virzot nevis dramaturģiska saķere, bet gan numuru princips. Paralēles ar Mērnieku laikiem, it sevišķi 2.cēlienā, varējušas būt „spēcīgākas, asākas, ironiskākas”. Atkočūns neesot palīdzējis aktieriem uzaudzēt miesu, atsevišķus tēlus pametot pusceļā, bet A. Bērziņa koncentrētībā un precizitātē harizmu iegūstošais Ceplis esot kā līdaka raudu vidū.

Zane Radzobe atzīst, ka iestudējums esot ar stilu un pārsteidz kā „estētisks baudījums ne bez ironijas dzirksts”, taču izrādei neesot nedz dramaturģiska, nedz muzikāla, nedz inscenējuma ritma. Tā veidota no „tikai formāli sastiprinātiem poētiski – muzikāliem numuriem”, kurus neesot izdevies izveidot par kopēju stāstu. Muzikālais materiāls diez vai radīs pasaules hītus, dzejas temperatūra esot rēna, bet dejotājas – piešķirot mūziklam profesionālu pulējumu. Izrādē nav manāma režisora koncepcija, un Ceplis kā romāna, nevis dzīves komentārs, pretendējot tikai uz bezdomu izklaides žanru.  Aktierdarbi esot izstrādāti dažādās pakāpēs: saskaņojoties ar partneriem un mūzikas estētiku vai nespējot piepildīt savus tēlus ar saturu.

Arno Jundze („Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”) uzskata, ka Ceplis (nevis cepļveidīgais izstrādājums) negaidīti izceļoties ar savu savāktību un labo ritmu, un ir pārsteidzoši, ka „mūzikla formāts nav sačakarējis oriģinālu”. J. Lūsēna mūzika par dažādām tēmām esot ironisku smaidu izraisoša, taču mūziklā neesot „īsti lipīga hīta, kas uzmācīgi dun galvā visu nakti pēc izrādes”. E. Zirņa teksti esot vairāk veču štellēm piemēroti, tāpēc lirika vai romantika iestudējumā tikpat kā neesot atrodama. A.Bērziņam titulloma esot iespēja pieklājīga līmeņa izklaides žanra muzikālajā produktā mainīt savu imidžu.

Līvija Dūmiņa raksta, ka mūzikla „radošās komandas ironija ir dzēlīga un asprātīga vietā”. A. Bērziņa Ceplis izskatoties ārkārtīgi noguris, un gan enerģijas, gan iedvesmas pietrūkstot visai izrādei kopumā. Vērojama pārlieka sadrumstalotība un raksturu blāvums. R. Kalniņai (Berta) esot distancēta attieksme pret notiekošo, I. Rešetina (Cēzars Caune) un I. Ķuzules – Skrastiņas (Milda) dueti izcēlušies ar dzīvīgumu un patīkamu melodiskumu, bet V. Liepiņš (Oskars Briedis) – nospēlējis izrādes pirmo vijoli. Dažas epizodes esot komiskas un pat lieliskas, bet dejotāju darbošanās esot neveikla.

Dita Eglīte (Delfi.lv) uzskata, ka uz daudziem jautājumiem neatbildošais iestudējums kopumā esot skatāms kā „košu un asprātīgu muzikālu numuru parāde” ar atsvešināti ironisku komentāru par „drusku dīvainajiem latviešiem”. Izrādei esot pārāk garš ievads, bet iestudējuma elementi dzīvojot it kā katrs savu atšķirīgu dzīvi un veidojot gaužām vienkāršotu pastāstiņu, ko vēl vairāk vienkāršo tekstu klabošās atskaņas. Mūziklu atdzīvinot V. Liepiņa (Oskars Briedis) parādīšanās, bet vissimpātiskākie esot pozitīvie tēli ar visskaidrāk nolasāmo skatuves stāstu – I. Ķuzules – Skrastiņas Milda un I. Rešetina Cēzars. Sagurušā A. Bērziņa Cepļa un R. Kalniņas Bertas attiecības šķietot neloģiskas.

Linda Ģībiete („Latvijas Avīze”) uzskata, ka mūziklu raksturojot libreta un muzikālās kompozīcijas līmenī valdoša virspusība, dzejisks primitīvisms, kompozīcijas neizteiksmība, formas un satura ziņā kailas rīmes, režisora un izrādes materiāla nesatikšanās, kā arī stīvums un viendimensionālisms.  Tomēr Ceplis pārsteidzot ar profesionāliem aktierdarbiem, kas „interesanti iekļaujas skatuves pasaulē”, īpaši izceļot V. Liepiņu, R. Kalniņu, I. Pļavnieci, I. Rešetinu, Ē. Egliju un A. Bērziņu. Ilzes Vītoliņas tērpu kolekcija esot izrādes veiksme, un ieguvums esot arī iestudējuma dzīvās mūzikas skanējums.