Āboli par ambīcijām: „Zālamana pēdējā mīla” Teātra Observatorijā
Teritorija | 16.03.11
Gaļinas Poliščukas izrāde Zālamana pēdējā mīla, kas veidota pēc Aleksandra Kuprina stāsta Sulamīte motīviem, ir režisores pirmais iestudējums Teātra Observatorijas jaunajās telpās – Kongresu namā. Izrāde gan asi kritizēta galvenokārt aktieru ansambļa neviengabalainības, dramaturģiskās struktūras un jēgas dziļuma trūkuma dēļ, gan atzinīgi vērtēta kā vērienīgas, skaistas un aizkustinošas ieceres realizācija.
Latvijas teātru Ābolu ķocī (Diena) Mārīte Gulbe izrādi novērtējusi ar trim āboliem un uzskata, ka dekoratīvisma iestudējumā esot vairāk nekā atklāsmes vai pārdzīvojuma; jēgas dziļums netiek sasniegts. Lai arī mizanscēnas esot precīzas, neviendabīgās trupas dēļ trūkst dziļāka mākslinieciska vēstījuma, turklāt jūtams, ka režisori visvairāk „interesējusi austrumnieciskās atmosfēras radīšana - skaniski, vizuāli, plastiski”.
Arī Guna Zeltiņa, viņasprāt, mākslinieciskajā ziņā pretrunīgu iespaidu radošajai izrādei devusi trīs ābolus un atzinīgi novērtējusi Poliščukas izdomu attiecībā uz iestudējuma audiovizuālo tēlu un plastisko ekspresiju. Galvenajam stāstam nāktu par labu lielāka darbības koncentrācija, bet kolorītu detaļu un situāciju apspēļu esot par daudz. Aktieru ansambļa neviengabalainība gremdējot izrādes kopējo līmeni.
Līga Ulberte izrādi novērtējusi ar diviem āboliem. Viens dots par režisores izkaroto brīnišķīgo spēles laukumu Kongresu namā, otrs – par solītajām mākslas kvalitātēm, kas bijušas tikai ambīcijas. Poliščukas iecere ar bībelisku līdzību runāt par mīlestības pārlaicīgo un universālo dabu esot interesanta, taču realizācija palikusi pusceļā „starp visumā asprātīgi ironisku atsvešinājumu un rituālu spēles teātri”. Ar trim profesionāliem aktieriem izrādei esot par maz.
Arno Jundze (Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai) nebija gaidījis, ka Teātra Observatorija savā „jaunajā reinkarnācijā un turklāt jau pirmizrādē gāzīs kalnus” un uzskata, ka Poliščukas iestudējuma tulkošanas iespējas svārstās no dziļi filozofiskām līdz sadzīviski banālām versijām. Aktieru ansamblis pagaidām esot meklējumu un attīstības procesā, arī sasprindzinājuma un tempa noturēšana vēl esot jāiemācās, trūkstot savāktības un meistarības, kaut arī režisores „doma kā ierasti ir stingra un visādas fiškas saliktas”. Atraktīvākā un visvairāk uz publiku vērstā esot komiskā līnija, uz skatuves netrūkstot kailuma un citu Poliščukas režijai raksturīgu nianšu.
Linda Ģībiete (Latvijas Avīze) ir pārliecināta, ka Poliščukai nepieciešamība pēc mākslas radīšanas un mīlestības ir vienlīdz būtiskas, tāpēc režisore starp tām velk vienlīdzības zīmi. Lai arī izrādes iecere ir sievišķīgi aizkustinoša, tās realizācija esot diezgan nepilnīga „vārgu profesionālo skatuvisko izteiksmes līdzekļu dēļ”. Idejiski tēli (vara un māksla) aktieriem jāspēlējot reti, dominē stāsta pamatslānis. Metaforas jēgu vienkāršiem notikumiem režisore piešķirot pati, bet etīdes esot emocionāli tukšas: mīlestība uz skatuves ir vien dekoratīva, stereotipiska vienība, parasta seriālu mīla, nevis gudro mīlestība. Izrādes forma līdzinoties futūristiskai zinātniskās fantastikas filmai, kas traucē noticēt paustajām patiesībām, bet pārvietošanās laikā un telpā – primitīva un smieklīga, „atstājot nepatīkamu pusprofesionālas aktiergrupas spēles manieres iespaidu”.
Radošās komandas fantāziju un izveicību, „mainoties lomām un radot estētiski un informatīvi piesātinātus skatus gandrīz no nekā”, turpretī apbrīno Zigmunds Bekmanis. Iestudējums vairāk nekā divu stundu garumā sasprindzinot uztveri. Mūsdienu tehnoloģijas aizvedot Zālamana valdīšanas laikā un savieno šodienu ar pagātnes notikumiem, bet Zālamana noslēguma monologs līdzās mīlestības tēmai atklājas kā izrādes otra dimensija – „ikvienas tautas vēlme pēc tāda valdnieka, kas ikvienu lēmumu (..) pieņemtu, domājot par savu tautu”.
