Svētā Rafaela sabiedrība piedāvā: Last Time I Saw My Father. Izrādes recenzija

Lietotāju novērtējums: / 6
SliktākaisLabākais 

Svētā Rafaela sabiedrība (Socìetas Raffaello Sanzio) piedāvā: LAST TIME I SAW MY FATHER – an animated musical play. Pirmizrāde Teatro Palladium, Romā. 2011.gada 17.februārī. Izrādes autore un režisore: Chiara Guidi. Recenzija publicēta sadarbībā ar portālu Krapp's Last Post (Itālija).

***

Ir teātris, kas stāsta, un ir teātris, kas spekulē ar šiem stāstiem. Taču šis konflikts neizsaka visas tradicionālā un eksperimentālā teātra atšķirības; patiesībā konflikts ir klātesošs abās šajās kategorijās. Tāda pati atšķirība nodala historiogrāfiju no vēsturiskas epistemoloģijas – viena fiksē faktus, otra analizē procesu, kādā fakti tikuši iegūti. Tādējādi iespējams apiet autonomiju, izvairīties no subjektīva viedokļa un izslēgt jebkādas spekulācijas. Kaut kādā ziņā Svētā Rafaela sabiedrības teātris ir epistemoloģisks – tas fokusējas uz procesa apstākļiem.

Režisore Chiara Guidi, sākot ar E. Abota Abota (Edwin Abbott Abbott) Flatland, izvirza priekšplānā savu mūžseno eksperimentu ar balss potenciālu un stāstījumu. Viņa spēj izklāstīt vairākslāņu vēstījumu ar dažādu tēlu palīdzību, izmantojot vizuālo stāstniecību, atsaucoties uz valodu un pastāvīgi koncentrējoties uz lingvistisko fenomenu. Rezultātā vēstījuma veids paspilgtina stāsta sensoriskās īpašības.

Neskatoties uz kodolīgo izvēli (viens mākslinieks, neliels skaits objektu), Last time I saw my father ir ārkārtīgi komplicēta izrāde. Apakšvirsraksts “animēts muzikāls uzvedums” dod skaidru mājienu, kādus instrumentus šī “vizuālā zinātne” liks lietā. Nekas nav nejaušs; katra gandrīz vai maģiskā elementa komunikatīvā enerģija tiek izmantota kā simtkārtējos eksperimentos pārbaudītu zāļu aktīvā viela.

Izrāde tapusi Chiara Guidi vokālo pētījumu meistardarbnīcā, dažādās Itālijas un Francijas pilsētās, kurā mākslinieki dekonstruēja vizuālas un emociju idejas, vispirms pārveidojot tās attēlā. Četri aktieri, spalgu balstiņu koris, mūziķi un video-projekcija kustas un darbojas uz skatuves, ko veido pusstāvi un balkoni. Izrādi vada skaņas elementu apvienošanās ar animēto filmu: bilžu stāstu atdzīvina saraustīta fonēmu, čukstu, elpu un vārdu magma. Projicētā animācija ir raupja un pulsējoša, to papildina dzīvās skatuves skaņas, bet pieturzīmes saliek čells un klaviermūzika.

Ieskicējot garīgu un rituālu atmosfēru, – kas raksturīga tām noslēpumainajām lūgšanu kapenēm, kurās atbalsojās madrigāli – Fabio Sajiz vienreizējais gaismas dizains pārkausē aktrišu baltās kleitas, pārvēršot tās fantastiskā sapņu vīzijā. Skaņu rotaļa, ko izspēlē Guidi (vienīgais mēmais tēls uz skatuves), nevainojami sabalsojas ar juteklisko sieviešu vokāla partiju; tā ir atslēga, lai izstāstītu stāstu, kas patiesībā nemaz nav klāstošs.

Animācija ir drūma pasaka par iemainītu bērnu, mirušā tēva meklējumiem un mīklainu veca kaprača tēlu. Taču neviens pavediens neļauj atkost ideju. Grieķisko epilogu pārpludina baltais troksnis, kurā izgaist stāsts, jo noslēpums, kā izrādās, ir kur citur – attēla, mūzikas un fonēmas krustpunktā. Izrāde ir atmiņas par ceļojumu lejup, pazemes alā, kurā mēs kļūstam kā sikspārņi, kas cenšas aptvert telpu, ieklausīdamies paši savā balsī un domu atbalsīs. Taču būtu interesanti nomainīt frontālo skatu punktu, tas, iespējams, paātrinātu tempu.

Last time I saw my father ir iespaidīgs, manipulatīvs eksperiments, kurā publika draud palikt tukšā bez racionāla atrisinājuma. Taču jēgu iegūst ievadā minētais: skaņas un vizuālo faktu ieraksts ir pārtapis zinātnē.

(No angļu val. tulkojusi Laura Freidenfelde)