“Life is such a chore...” Gob Squad&Campo Berlīnē
Evarts Melnalksnis | 15.05.11
Recenzija par izrādi Before Your Very Eyes, veidotāji: Gob Squad & CAMPO; pirmizrāde 28.04.2011. Hebbel am Ufer teātrī, Berlīne.
Ladies and Gentlemen!
Gob Squad proudly present
a live show with real children.
A rare and magnificent
opportunity to witness seven lives
lived in fast forward…
Before Your Very Eyes!
Nu re, tikko uzzināju, ka šī ir pirmā Gob Squad izrāde, kurā grupas dalībnieki nekāpj uz skatuves paši. Viņu vietā izrādē piedalās septiņi pusaudži, 8 līdz 15 gadus veci. Iestudējums ir trešais un noslēdzošais pieaugušajiem paredzētu izrāžu ciklā, kurā iesaistīti bērni. Zināms, ka seksualitāte, bērni un dzīvnieki ir reklāmas jājamzirdziņi, taču uz skatuves no pēdējiem diviem ierasti piesargājas, jo tie ir tāds nekontrolējams spēks. Tonija Skroderdienās Silmačos vienmēr valkājās līdzi mātei kā piektais ritenis, lai kādā brīdī atbildētu nesadzirdamu ‘jā’ uz (šķiet) Kārlēna jautājumu par ‘jauno tēvu’ un pašūpotu Auces mazuli. Gob Squad ar "sīčiem" paietas kādu gabaliņu tālāk skatuviskajās izpausmēs un - kas svarīgi - izmanto jauniešu aizrautīgo spēles un karnevalizācijas prieku.
Sākšu ar scenogrāfiju. Skatītājiem ieņemot sēdvietas, uz skatuves ir stikla kaste. No iekšpuses tās sienas ir spoguļvirsmas. Lēšu, ka tas ir pirmais priekšnosacījums, lai pusaudži neieslīgtu pārmērīgā lampu drudzī vai nemitīgi nepozētu publikai. Sākumā tēlotāji savā nodabā rotaļājas un taisa pigorus, līdz sāk skanēt Queen dziesma Don’t Stop Me Now. Uz ekrāniem skatuves abos sānos parāda bērnus, šīs izrādes varoņus, kas uzfilmēti dejojot - kā nu katrs prot. Pēc brīža tie izlec no kadra un uzlec uz skatuves stikla kuba priekšā kādus trīs gadus vecāki kā video un turpina "šīberēt." Šķiet, ka pa šo laiku viņi ir krietni samācīti dejot un ka izrāde varētu izvērsties par realitātes šovu ‘pirms un pēc’ stilā. Ar atvieglojumu varu teikt, ka alojos. Taču "sīči" tā “močī” uz skatuves, izmantojot arī kanonisko Maikla Džeksona pozu ar rokas pieturēšanu staklē, ka sāk rasties pretrunas starp viņu vecumu un viņu izdarībām. Protams, skatītajos tas rosina smieklus. Seko kas līdzīgs filmu ievada mūzikai un titri, kuri piesola šovakar šai pašā telpā, skatītāju acu priekšā, parādīt septiņu cilvēku dzīvi.
Atgriezušos kastē, bērnus uzrunā neizteiksmīga radiobalss angļu valodā. Tā sasveicinās un uzdod jautājumu, vai viņi domā par savu nāvi un vai apzinās savu mirstīgumu, uzsverot arī jautājuma negaidītību šādai auditorijai. Balss pavēl bērniem augt. Pēc uzjautrinošas locekļu stiepšanas, nesaprotot, kā uztvert un izpildīt pavēli, izrāde uzņem savu patieso kursu. Bērni savas vecuma pārvērtības rāda pārģērbjoties. Fonā skanot smagai mūzikai, vispirms tiek sakrāsotas melnas acis un lūpas, uzvilktas ādas jakas un saplēstas zeķubikses - kā zīme vēlīno pusaudžu gadu dumpinieciskumam un pubertātes histērismam. Darbībā tiek iesaistīta videokamera, kuras filmētos tuvplānus vienlaicīgi attēlo uz ekrāniem skatuves malā. Izrādes veidotāji izmanto ideju par cilvēku, kas nav laikā vienots veselums. Laika gaitā un savā mainībā viņš ir daudzas personības. Izrādē šīs personības viena ar otru satiekas vai vismaz sarunājas kā teletiltā. Pirms vairākiem gadiem uzņem
tajos materiālos varoņi ir vēl bērni, savukārt tie, kas atrodas uz skatuves, jau atvadās no bērnības un iepazīst pieaugušo pasauli. Varoņu bērnības dubultnieki sajūsmina ar sava stāstītā naivumu un patiesumu, vienlaicīgi kaitinot uz skatuves esošos varoņus, kuri kautrējas par pagātnes sevi un savu kādreizējo bērnišķīgumu. Īpaši tracinoši viņiem, protams, ir jautājumi ‘vai tev jau ir pubertāte, un kā tas ir?’, ‘vai tu vēl arvien esi kopā ar meiteni, ar kuru es draudzējos tagad’ utml.
Balss izvaicā, balss liek viņiem sarunāties ar saviem bērnības dubultniekiem vai arī pavēl pāriet nākamajā vecuma grupā. Jaunieši tam pakļaujas. Viņi pārtop par stilā starojošiem 20-gadniekiem. Stikla kaste nu kalpo par haotisku ballīšu dzīvokli, kurā tiek padots apkārt marihuānas kāsis un dīvānā kāds mīlējas. Hipsterisko sajūtu precīzi raksturo fonā grandošā The Pierces dziesma Boring ("Sexy boy/ Girl on girl/ Manage trois/ Boring./ Marijuana/ Cocaine/ Heroin/ Boring./ Nothing thrills us/ Anymore/ No one kills us/ Anymore/ Life is such a chore/When it's…./Boring"). Un atkal mazie video varoņi paši sev kā 20-gadniekiem uzdod jautājumus kā ‘vai tu drīksti vairs nekad vairs neiet gulēt?’ un ‘vai tev ir bijis sekss?’. Tie atsauc atmiņā paša skatītāja bērnības iedomas par pieaugušo dzīvi un uzskatus par to, cik lieliskai tai jābūt. Skatītāja atmiņu tēli sāk līdzdarboties uz skatuves notiekošajam. Atmiņas par sevi laikposmā no pirmajām skolas klasēm līdz vidusskolas sākuma gadiem atmodina ilgas un smeldzi.
Visbēdīgākais ir 40-gadnieku posms. Viena no novecojušajām meitenēm neiedomājāmā, rudā parūkā ir sarīkojusi nelielu mājas pasākumu. Neizteiksmīgā balss liek varoņiem uzturēt muļķīgus small talk, liekulīgi melot par lieliski pagatavoto suši un jauno frizūru, kas patiesībā garšo un izskatās nožēlojami. Viens no zēniem nospiestā nopietnībā paziņo, ka pēc ilgām pārdomām un ar savstarpēju sapratni izšķīries no cita zēna. Protams, šis posms liek pievērst uzmanību manas etniskās izcelsmes dēļ. Domāju, ka visas Latvijas konfesijas momentā pārvarētu tūkstošgadīgos konfliktus, lai nodedzinātu attiecīgo teātra māju, turklāt izrādes laikā ar visiem bērniem un skatītājiem, ja kas tāds tiktu parādīts manā dzimtenītē 12-gadīgo izpildījumā. Ballītes laikā uz brīdi no stikla kastes iznāk viena no varonēm, lai sarunā ar savu
bērnības personu saprastu, cik nožēlojama ir šī eksistence, cik nepiepildītas ir visas ilgas un sapņi. Meitene noskatās uz kastē ieslodzītajiem no ārpuses un ievēro rosīgo kāmīšu iekšējo tukšumu, vientulību, bezjēdzību. Atgriezusies kastē, varone visbeidzot uzdod jautājumu, kas īsti ir izvaicājošā un pavēlošā balss. Balss negrasās atbildēt. Varone cenšas vairs nepakļauties pavēlēm, taču viss velti. Drīz viņa kopā ar pārējiem pārtop par vecīšiem, ar dzīvi salabušiem. Tie savā dzīves nogalē gan atzīst, ka šo un to varēja darīt labāk. Uzmanības centrā vairs nav karjera un profesionāli sasniegumi, bet gan vēlējums kādreiz vairāk laika veltīt savai mīļotajai, piezvanīt sen nesatiktam draugam vai vairāk atbalstīt bērnus. Vēl nedaudz, un varoņi vingrodami viens pēc otra nokrīt un nomirst.
Izrāde ir laba izklaide, tajā bango bērnu dzīvesprieks un patiesums. Šovu sagādā mūzika un dejas, kā arī biežā, lustīgā pārģērbšanās, rādot stereotipus par cilvēkiem dažādos vecuma posmos. Taču tam visam cauri vijas jautājumi par to, kas tad īsti ir tā bezpersoniskā balss, kas vada mūsu dzīvi? Vai tiešām mēs tai nespējam pretoties un savas dzīves apzināta vadīšana ir tikai ilūzija? Kādi vispār ir/kādiem jābūt cilvēka dzīves uzstādījumiem? Izrādes dziļumos virmo izsenis neatrisinātais jautājums par jēgu, to pašu dzīves jēgu.
Manuprāt, vislielākais izrādes nopelns ir laika attēlojums. Iestudējumā tas parādās nevis kā ierastā šoseja, kuras vienā punktā mēs atrodamies, dodoties no A uz Z un miglā neredzot īpaši ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet gan kā vienots veselums. Šajā veselumā savā starpā sarunājas cilvēki, kas veido un veidos to viena cilvēka kopumu, kas atrodas noteiktajā šosejas punktā starp pagātni un nākotni. Tas šajā noteiktajā dzīves brīdī veido visas savas iepriekšējās dzīves summu. Dzīves noslēgumā varoņu vecākajiem dubultniekiem ir kauns savu jaunāko dubultnieku priekšā par visiem tiem pieļautajiem kompromisiem, ko pieprasījusi dzīve.
Tādējādi šī spēle ‘pārģērbsimies par pieaugušajiem’ ir likusi skatītājam aptvert to kopumu, kas viņu veido. Skatoties uz skolnieka vecuma tēlotājiem, viegli atcerēties sevi tolaik un apzināties, ka to laiku vairs neatsauksi. Bērnu rotaļāšanās ir nostādījusi skatītāju aci pret aci ar fundamentālajām cilvēciskajām problēmām. Nolemtība atrasties tikai tajā vecuma posmā, tajā tagadnes brīdī, kurā cilvēks atrodas; atbildība sava nākotnes ‘es’ priekšā, pieņemot lēmumus tagadnē; apziņa par savu galīgumu, par nerimtīgi aizslīdošo laiku un agrāku vai vēlāku sastapšanos ar miršanu. Ja šos lielumus samēra ar līdz šim paveikto, jāsāk domāt, vai nav vērts vismaz pamēģināt kļūt par rokstāru. Vai veikt ko mazāk radikālu, taču sev pašam svarīgu, lai cik arī tas būtu sarežģīti vai biedējoši. Dzīves nogalē savulaik sastaptās grūtības vairs nebūs arguments, būs tikai nožēla par neizdarīto. Cik bieži izrāde spēj vedināt uz tik nopietnām pārdomām par spīti skatuviskajam vieglumam un atraktivitātei?
Lai uz šādas nots nebeigtu, piebildīšu vien, ka Skroderdienu Silmačos autoram, jau kādu laiku mirušajam Blaumaņonkulim, izrāde tomēr varētu patikt. Savu minējumu balstu ainās, kurās "sīči" lekni un glamūrīgi smēķē cigaretes (šķiet, kaut kāda īpaša plastmasas butaforija), pīpē zāli, aizrautīgi runā par vīnu un tēlo reibumu. Kaut kāds zaļās alus krūzes un Belamor kanal (lai gan „nelon jau tā pa pačkai pirkt, lētāk sanāk, ja pats štapē!”) arhetips, acīmredzot.


















