"Zilākalna Marta" Vīsbādenē jeb nesaprotamā latviešu dvēsele
Teritorija | 03.08.10
Jūnijā ar izrādi Zilākalna Marta Vīsbādenē (Vācija) tika atklāts festivāls Jaunas lugas no Eiropas (Neue Stücke aus Europa, 12.-22.jūnijs). Kritiķe Barbara Behrendt no laikraksta TAZ par festivālu kopumā uzsver, ka tas kārtējo reizi uzjunda jautājumu: kas mūsdienās ir luga? Festivālā katra otrā izrāde ir kolektīvi radies darbs, kurā autora loma ir stipri mainījusies. Viena no tām ir arī Alvja Hermaņa un JRT aktieru radītā Zilākalna Marta, ar kuru “vācu publikai nācies cīnīties”. “Man latviešu dvēsele ir svešāka kā jebkad agrāk,” pēc izrādes raksta autorei esot paudis kāds skatītājs. Sarunā ar publiku pēc izrādes domas esot dalījušās, vai izrāde, kurā “divpadsmit spēcīgi aktieri stāsta atmiņas par latviešu brīnumdziednieci Martu Rāceni”, ir “ironisks skats uz senām vērtībām” vai arī “naivas ilgas” pēc tām.
Kā izrādes galveno kvalitāti tās divpadsmit aktierus min arī Eva-Maria Magel no Frankfurter Allgemeine Zeitung. “Viņi visi tik smalki veido savus tēlus, ka tas ir tīrais prieks uz viņiem skatīties – skatieni, mutes kaktiņa savilkšanās, pieres saraukšana, nemierīga dīdīšanās uz sola, kad cits stāsta kādu anekdotisku gadījumu.” Rakstītāja sajūsminās par kontrastu, kas šajā smalkajā saspēlē veidojas, konkrētajam – žestiem, skaņām, glāstiem – pārejot uz abstrakto, kam ir “mierinājuma raksturs”. Izrāde par spīti konkrētām laika un vietas atsaucēm neesot lokāli latviska, bet gan par vispārīgām ilgām un mierinājuma mehānismiem, kāpēc izrādē organiski iederoties arī kičīga mūzika no filmas Titāniks. “Kičs un ticība, banalitāte un aprēķins” gan laiku pa laikam liekot iesmieties, taču “patiesi īpatnējais” šajā vakarā esot tas, ka 90 minūtēs šajā intonācijā nav neviena lūzuma punkta un ka ar visu ieturēto komiku Hermanis savu “uz pēdējo vakarēdienu sapulcināto pulku” gan neuztver ironiski, taču pavisam nopietni arī nē. “Tas ir kaut kas pa vidu, taču izklaidējoši, dažkārt aizkustinoši un lieliskā izpildījumā.”
Johannes Breckner pēc acīmredzama (-lasāma) aizkustinājuma, ko pieredzējis izrādē, poētiskā rakstā savukārt pauž, ka Zilākalna Martas stāsti galvenokārt esot stāsti par zemi un par cilvēkiem, kas viņai ticējuši. Izrāde, “kas bija spēcīgs festivāla iesākums”, dzīvojot no “milzīgā stāstīšanas spēka”. Parodisko ainu ar dziesmu no filmas Titāniks žurnālists traktē kā režisora alegoriju “grimstošai zemei”. Stāstošā kopiena reprezentē latviešus un viņu kopīgās ilgas, kuras cenšoties sajust Hermanis: “Kad stāstītāji klausās viens otra sirdspukstos, Hermanis tur pirkstus uz savas dzimtenes pulsa.” Šī esot tikai viena no daudzajām latviešu režijas meistara spēcīgajām ainām – izcili aktieri, mīlestības pilni, maigi kariķēti, dziļi tverti raksturu portreti, tik blīvs vārdu un žestu biezoknis, ka pusotru stundu tu neatslābsti ne mirkli, to vērojot. “Šim režisoram pietiek ar vienu sērkociņu, lai liktu ainai degt pilnā sparā.”
Kritiķis Till Briegleb laikrakstā Süddeutschen Zeitung (21.6.2010) ir skeptiskāk noskaņots, norādot, ka no ironijas atsvabinātais vakars “naivi demonstrējot tautas dievbijību un masu suģestu kā būtisku latviešu kultūras mantojumu”. Sākotnēji tas esot komiski un, pateicoties neparastajiem JRT aktieru tipiem, varētu tikt traktēts kā cieņas izrādīšana latviešu īpatnējumam, taču pēcāk fascinācija par kuriozajām epizodēm zūdot. Naivi un bez dinamikas paejot šīs 90 minūtes ar cits citam sekojošiem stāstiem par 1992.gadā mirušo kristīgo šamani.
Šķiet, ko īsti par izrādi domāt, nav zinājusi Nachtkritik.de autore Shirin Sojitrawalla – par to liecina raksta vispārīgums un aprakstošās daļas izvērsums. Izrādi viņa tomēr vērtē galvenokārt pozitīvi, uzsverot Hermaņa poētisko tuvošanos šai par leģendu kļuvušajai personībai un vienlaikus viņa nebaidīšanos no kiča, kas tiekot atdzīvināts visaugstākajā pakāpē (Titānika parodija) un iederīgs, jo kaut kas no tā ir katrā ticībā brīnumam. Šīs ainas, kaut liekot “smieties skaļā balsī”, apvijot dvēselisks svētums, kas liek apšaubīt materiāla ironisko potenciālu. Autores secinājums pēc pārdomām par ironiskā un nopietnā ambivalenci ir paša Hermaņa vārdiem izteikts – viņa piekrītot viņa rakstītajam festivāla katalogā, ka “Ja skatītāja lūpās ir smaids un vienlaikus acīs asaras, tad tas nozīmē, ka teātris ir aizkustinājis vistrauslāko, kas šai pasaulē ir, proti, dvēseli.”
