Runa Latvijas Radošo savienību Plēnumam, 2009.gada 1.jūnijā.

Pēc nupat notikušā Latvijas foruma tā iniciators un organizētājs profesors Roberts Ķīlis ir atzinis, ka „mēs vēl neesam līdz galam sapratuši, cik nopietnā situācijā mēs esam”. Es viņam pilnībā pievienojos, it īpaši attiecinot to uz mums – kultūras un mākslas radītājiem un dzīves organizētājiem. Mūsu situācijas nopietnība ir dubulta, jo, salīdzinot ar Atmodas laiku, kas šeit tiek izvirzīts par atskaites punktu, esam zaudējuši prestižu un viedokļu līdera pozīcijas gan mežonīgā kapitālisma un tirgus ekonomikas nosacījumu dēļ, gan pašu kompromitējošās rīcības dēļ. Neskatoties uz aizgājušo gadu sasniegumiem un izstrādātajiem politikas dokumentiem, mēs šobrīd esam nulles punktā, jo mums atkal ir jāpierāda sabiedrībai un politikas veidotājiem, kāpēc kultūru jāturpina finansēt no nodokļu maksātāju naudas, turklāt mums tas ir par jaunu jāpamato pašiem sev. Jo tas vairs nav pašsaprotami. “Māksla mākslas dēļ” vai “kultūra vajadzīga nācijas pastāvēšanai” – diez vai būs pietiekami argumenti, lai kultūras nozari, kas nekad nav bijusi prioritāra, neskartu salīdzinoši lielāki budžeta samazinājumi par citām.

Saruna par latviešu oriģināldramaturģiju ar Egilu Šņori, Andri Gauju un Daini Grīnvaldu

1.novembrī Ģertrūdes ielas teātrī norisinājās saruna ar dramaturgiem, kurā piedalījās Inga Ābele, Aiva Birbele, Ansels Kaugers, iesaistījās Māra Ķimele un citi interesenti. Šis raksts ir turpinājums diskusijai: sarunā ar Egilu Šņori, Daini Grīnvaldu un Andri Gauju uzzināsim tikai dažas atbildes uz jautājumiem, kāda, viņuprāt, ir līdzšinējā situācija latviešu oriģināldramaturģijā, kā var kļūt par dramaturgu un kā viņi paši nonākuši līdz šai profesijai, galu galā - kas tas tāds dramaturgs vispār ir? Lai arī mēs diendienā saskaramies ar tu jautā - es atbildu, es jautāju - tu atbildi sarunas formu, tomēr spēcīgākais un svarīgākais dramaturga profesijas pārstāvja spēks ir uzdot pareizo jautājumu.

Šoreiz viņiem nebija jāuzdod jautājumi, bet jāsniedz atbildes. Esiet gatavi viņus uzklausīt! Iekārtojieties ērti, izslēdziet mobilos telefonus, atslābinieties, jo saruna būs nopietna! Pēc īsas iepazīstināšanas ar sevi dramaturgi ir gatavi atbildēt.

{jcomments on}

Foto: www.zvaigzne.lv

Interesanti, kā tas nākas, bet bez grāmatām un lasīšanas no cilvēka nekas labs nevar sanākt. Galvenokārt tāpēc, ka grāmata piesaista, liek koncentrēties, nomierina, ieved lasītāju sava veida kontemplācijā, kurā iezīmējas divas puses: grāmatas pasaule un lasītāja pasaule. Abu saskaršanās un savstarpējā izmaiņa sniedz katarsi, kuru, reiz izbaudot, noteikti gribēsies piedzīvot vēl. Bet šodienas laiks mieru un koncentrēšanos neatbalsta, jo tās ir kvalitātes, kuras indivīds var producēt pats. Kā tad lai nopelna, kā lai liek pirkt, nevis radīt pašam? Un tamdēļ grāmatas tiek ielauzītas plastmasas izstrādājumos ar šķidro kristālu ekrānu, jo parastā grāmata nes peļņu tikai tad, ja viņa ir nesusi peļņu visapkārt zemeslodei. Kaut gan te jau sākas pavisam cita saruna.

Šodienas dienasgrāmatas ieraksts ir par kādu zēnu, kuru sauc Matīss. Viņš ir diezgan aktīvs, divās grāmatās paspējis iepazīt Latviju (Valda Klišāna un Gundegas Muzikantes stāstījumā) un uzspēlēt hokeju (V.Klišāns), tagad viņš ar mammu un tēti ir atnācis uz teātri un to, ko viņš tajā piedzīvo, stāsta Lolita Grāvīte kopā ar Lindu Ģībieti, visu tuvāk paskaidro Gundegas Muzikantes ilustrācijas un foto kolāžas. Grāmatas izdevis apgāds Zvaigzne ABC.