vēstules

Šoreiz teātrī tikai sievietes

Lietotāju novērtējums: / 2
SliktākaisLabākais 

Prologs

16. novembrī agri no rīta ar autobusu izbraucu no Latvijas laukiem, lai pirmo reizi mūžā sēstos lidmašīnā lidojumā uz Helsinkiem, ja godīgi, uztraukums bija liels, ne tikai tāpēc, ka neizbēgami tuvojās tas brīdis, kad paredzēta mana celšanās gaisā, līdz tam laikam visu jau biju izdomājusi, vismaz vienu lietu noteikti - piepildīšu vienu no saviem mazajiem sapņiem - malkošu kafiju lidmašīnā, ko man ļoti veiksmīgi izdevās izdarīt, bet arī tāpēc, ka gala punktā mani gaidīja tikšanās ar piecām sievietēm. Zināju, ka viņas, tāpat, kā es, ir saistītas ar dramaturģiju, vārdsakot, viņas raksta lugas un darbojas teātra telpā, savukārt mēs visas esam brīvprātīgi sasaistītas vienā kopīgā sieviešu projektā - Woman Playwrights around Baltic sea, par ko arī domāju, šķērsojot Baltijas jūru. Pirms tam ilgāku laiku kopš pagājušā pavasara intensīvi bijām sarakstījušās e-telpā, šo to par viņām zināju, šo to viņas par mani. Beidzot bija pienācis laiks tikties dzīvē - aci pret aci, tomēr, pirms lidmašīna uzsāka nolaišanos uz Somijas zemes, sava pirmā lidojuma pieredzē vēl piebildīšu, ka nekur citur nav tik mierīgi, kā debesīs.

Rumānijas blociņš jeb piezīmes no Transilvānijas galvaspilsētas

Novembrī Transilvānijas galvaspilsētā Klužā (Rumānija) notika laikmetīgās skatuves mākslas festivāls TEMPS D'IMAGES, sniedzot ieskatu jaunākajā rumāņu skatuves mākslā, kā arī piedāvājot viesizrādes no Francijas, Vācijas, Polijas un Moldovas. Viens no festivāla vadmotīviem šogad bija vēstures pārskatīšana – kā jaunajai paaudzei, kas piedzīvojusi gan padomju laikus, gan neatkarības un demokrātijas sūro skolu, izturēties pret pagātnes notikumiem, kā starp dažādo viedokļu un atmiņu gūzmu notvert savējās, kam ticēt un kā vēstures putrā atrast savu identitāti?

Nacionālais teātris vai muzejs. Vēstule no Ungārijas

Lietotāju novērtējums: / 12
SliktākaisLabākais 

Kad pagājušajā decembrī un janvārī Eiropas prese sacēla trauksmi par jauno Ungārijas mediju likumu, daži laikraksti pievērsa uzmanību arī mākslinieciskās brīvības jautājumam. Šī problēma ir saistīta ar Nacionālā teātra galveno režisoru Robertu Alfoldi (Róbert Alföldi), kura atkāpšanos no amata nemitīgi pieprasa dažas parlamenta partijas. Alfoldi joprojām ir savā vietā – bet vai viņa režisora krēsls ir drošs? Un kā tad patiesībā ir - vai mākslinieciskā brīvība ir vai ir bijusi apdraudēta Ungārijā?

Nacionālā teātra režisors Roberts Alfoldi ir kopš 2008. gada un viņa līguma termiņš ir 2013. gads. Pirms tam viņš bija mazāka teātra, Bárka, vadītājs un ir režisējis daudzus uzvedumus Ungārijā, Slovākijā, Horvātijā un ASV, tāpat viņa veidotās izrādes ir saņēmušas uzaicinājumus piedalīties vairākos starptautiskos festivālos. (Un no 2.aprīļa mākslas cienītājiem Pilzenē ir iespēja apmeklēt Alfoldi veidoto Rigoletto J.K. Tila teātrī.[1]) Alfoldi vienmēr ir bijis īpašā situācijā teātra ainavā: viņš ir viens no pazīstamākajiem Ungārijas režisoriem, būdams ne tikai mākslinieks, bet arī slavenība ar inteliģentas un izsmalcinātas televīzijas zvaigznes tēlu.

4. Igaunijas skatuves maratons - plānveida haoss

Lietotāju novērtējums: / 5
SliktākaisLabākais 

4. Igaunijas skatuves maratons (Estonian Showcase Marathon) notika Igaunijā, Tallinā, Kanuti Gildi Saal, 2011.gada 3.martā.

Kanuti Gildi Saal iespaidīgā kārtā ir sarūmējies vienstāvīgā platībā, Tallinas vecpilsētā – vienu pusi pilnībā aizņem skatuve, savukārt priekšnams un vestibils iekārtots zem skatītāju pakāpeniski izvietotajām sēdvietām. Stāvot pie letes, iespējams palūrēt caur statņu spraugām un saskatīt senlaicīgās sēdvietas. Šķiet, ka tāds pats saspiešanās paņēmiens izmantots, lai radītu piecas stundas garo Igaunijas skatuves maratona festivālu: 25 uzvedumu un 2 instalāciju sēriju, kur katrs iestudējums ilgst no piecām līdz desmit minūtēm. No pārguruma neizbēgt, un gan publikai, gan organizatoriem tas būtu jāpieņem kā rotaļīgs izaicinājums; kā vēsta šīgada sauklis: ‘‘Tie, kuri zina – sagatavojieties, bet tie, kuri nezina – gan uzzinās“. Patiesi, līdz ar plānveida haosu, ko rada gaistošie iespaidi un mežonīgās tehniskās pārmaiņas, vispārējā atmosfēra kļūst arvien pacilātāka un svinīgāka. Pasākumā vienlaikus valda intensīvais, adrenalīna uzlādētais pirmizrādes spriegums un pēc-izrādes ballītes enerģija. Vai, kā paziņo pasākuma mākslinieciskais vadītājs Prīts Rauds (Priit Raud) savā šarmantajā vakara vadīšanas manierē: ‘’Izbaudiet!’’

Ķermeņa māksla pēc katastrofām

Lietotāju novērtējums: / 8
SliktākaisLabākais 

Vēstule no Ņujorkas, publicēta sadarbībā ar portālu Nachtkritik.de (Vācija)

Šajā vasarā, kad Ņujorkas teātra pasaule no Brodvejas līdz Off-Brodvejai kā ik gadus atpūtās, ieturot pārtraukumu vai izrādot brīvdabas šovus, kā Šekspīrs parkā, politiskais teātris nevēlējās palikt mierā. Esot starp Tējas partiju (Teeparty) un tai opozīcijā nodibināto Kafijas partiju (Coffeeparty), esot pretrunās starp islama kultūras centru Ground Zero tuvumā un imigrācijas likumiem Arizonā, - Amerika atradās strīdā pati ar sevi. Konkrētām atbildēm no teātra mākslinieku puses uz šīm tēmām vēl ir par agru, taču skatiens uz Off-Off-Brodveju atklāj, cik tālu kultūras pasaules Amerikas Savienotajās Valstīs var izplesties cita no citas.

Grieķu teātris starp tradīciju un jauno, savējo un svešo

Lietotāju novērtējums: / 4
SliktākaisLabākais 

Saruna ar Elenu Karakouli, Atēnu Nacionālā teātra dramaturģi

Runājot par Grieķiju, primāri vienmēr domājam par amfiteātriem, gadu tūkstošiem senām tradīcijām. Antīkās traģēdijas joprojām ir bieža repertuāru teātru sastāvdaļa, tiesa, ne Latvijā, bet Rietumeiropā noteikti. Mūsdienu grieķu teātris toties ir samērā mazpazīstams. Tāpēc mans pirmais jautājums Tev ir diezgan vispārīgs: kā grieķu teātris izskatās mūsdienās?

Es mēģināšu pavisam vispārīgi ieskicēt mūsdienu teātra ainu. Lai to izdarītu, neizbēgami jārunā par grieķu teātra struktūru un sistēmu. Ja šodien runājam par grieķu teātri, tad visupirms ar to saprot Atēnas. Režisori un aktieri galvenokārt koncentrējas Atēnās, dzīvo šeit un veido savas grupas un projektus. Grieķijā ir tikai divi valsts teātri – Atēnās un Salonikos.

Tas nozīmē, ka pie jums ir tikai divas regulāri valsts atbalstītas teātra ēkas/institūcijas un viss pārējais ir tas, ar ko citur – Vācijā, Latvijā, arī citur – tiek saprasts “neatkarīgais teātris”? Kas principā nozīmē, ka pie jums tikpat kā viss teātris ir “neatkarīgs” un dalījums starp valsts un neatkarīgo šādā izpratnē nemaz nepastāv?

Tieši tā. Pie mums ir vairāki neatkarīgi teātri, kuri saņem atbalsu no valsts uz kādu noteiktu laika posmu, bet regulāri finansēti tiek tikai šie divi teātri – Nacionālais teātris Atēnās un Valsts teātris Salonikos. Atēnās ir apmēram 130 mazi teātri un spēles vietas, tāpat arī, protams, vēl citas neatkarīgas grupas, kas veido savus projektus ārpus kādām noteiktām telpām.