Ko atbildēt Rēzijai

Lietotāju novērtējums: / 11
SliktākaisLabākais 

... jeb skatītāja pretrunīgā loma teātrī, kas pieprasa interaktīvu komunikāciju

„Līdzīgi kā brīdina - „izrādē smēķē” varētu arī brīdināt, ka „izrādē iesaista skatītājus,” saka kāds teātra apmeklētājs, paužot savas pārdomas par izrādi, kurā viņš tika iesaistīts skatuves darbībā - fanātiskā reliģiskajā sapulcē. Mūsdienās skatītājs, aizejot uz teātri, vairs nevar būt drošs, ka varēs ieslīgt krēslā un klejot pa izrādes un personīgās iztēles radītajiem domu un jūtu ceļiem. Teātris demonstrē arvien pieaugošu tendenci ievilkt savos valgos skatītāju visu - tas ne tikai tiecas pārņemt auditorijas prātu un jūtas, pārnesot tos citā imaginārā realitātē, bet arī pretendē uz manifestētu skatītāja līdzdalību un klātbūtni.

Aplūkojot pēdējo desmit gadu Latvijas teātra pieredzi, var secināt, ka projektu teātros un - mazāk, bet arī - repertuāra teātros arvien vairāk parādās izrādes, kas paplašina idejisko un fizisko izrādes darbības telpu, izgaismojot un iesaistot arī auditorijas teritoriju. Galvenās skatītāju iesaistīšanas izmantotās stratēģijas ir mijiedarbību veicinošas telpas organizācija un piemērotas komunikatīvās situācijas radīšana. Skatītāji tiek aicināti kāpt uz skatuves, viņiem tiek piešķirtas lomas un uzdoti jautājumi, zālē tiek atstāts apgaismojums, skatītāju un aktieru starpā nepastāv gaismas un telpas radītās robežas, komunikācija neievēro „ceturto sienu” un auditorijas konvencionāli pasīvo pozīciju. Kā piemērus var minēt Andreja Jarovoja iestudējumus Dialogi (2005.), Runā Rīga (2006.), Mārtiņa Eihes izrādes Kauja pie ... (2009.), Kāzas. Stāsts par nelaimīgu mīlestību (2010.), Ineses Mičules izrādi ...stāsti man par... (2009.), jaunā režisora Kārļa Krūmiņa darbu Svētceļnieks (2010.). Andra Buļa izrāde Lidojums (2009.) notiek improvizētā nelielas lidmašīnas salonā, kurā vietas pietiek ļoti ierobežotam skatītāju skaitam. Gaļinas Poliščukas Nacionālajā Teātrī iestudētie darbi Pūt, vējiņi! (2004.), Spītnieces savaldīšana (2006.) arī repertuāra teātrī ienes interaktīvus komunikācijas veidus. Savdabīga skatītāju iesaistīšana realizēta Baņutas Rubess iestudējumā Hotel Kristina (2006.), ļaujot auditorijas balsojumam noteikt izrādes finālu. Skatītājus izrādes līdzdalībnieku pozīcijās nepārprotami nostādīja Alvis Hermanis izrādē Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā (2005.), kurā auditorijas iesaistīšanos rosināja gan telpas iekārtojums, gan aktierspēle, gan dažādi palīgmateriāli. Piemēru uzskaitījumu varētu turpināt ... Taču kāpēc skatītājam iesaistīšana izrādē ir tikpat nepatīkama kā nesmēķētājam cigarešu dūmi sejā?

Teātra teorētiķi auditorijas reakciju vienmēr uzskatījuši par būtisku elementu, taču kopumā teātra pētniecība vairāk nodarbojusies ar estētiskā objekta – izrādes - analīzi. Arī Latvijas skatītāji kā teātra komunikatīvajā situācijā iesaistīti attiecību partneri līdz šim ir maz pētīti. Iespējams, zināms šķērslis ir bijusi metodoloģijas nepārzināšana, jo humanitāro zinātņu pārstāvji nav izmantojuši socioloģisko pētījumu metodes, kas dod iespēju izzināt indivīdu viedokli kāda jautājuma kontekstā. Taču būtu nepilnīgi tēmu aplūkot tikai no vienas puses un atstāt auditorijas izzināšanu pieņēmumu līmenī. Lai secinātu, kā skatītāji uztver savu lomu teātra izrādēs, kas aktivizē auditorijas līdzdalību, pētījumā „Skatītāju un izrādes attiecības 21. gadsimta Latvijas teātrī: iesaistīšana un mijiedarbība” ar fokusgrupas metodi tika veikts auditorijas pētījums. Apkopojot trīs fokusgrupās paustos teātra apmeklētāju viedokļus, atklājās interesanta iezīme – skatītāji lielākoties nevēlas iesaistīties tiešā komunikācijā ar izrādi.

Respondentu viedokli par to, vai viņiem ir patīkami iesaistīties aktīvā komunikācijā ar aktieriem, var iedalīt divās kategorijas: „jā, bet zināmos apstākļos” un „nē, man tas nepatīk”. Viedokļi ir balstīti konkrētā pieredzē un atbildes, kuras varētu vērtēt kā pozitīvas, ir mazākumā. Galvenie nepatikas iemesli ir nedrošība par savu rīcību negaidītā situācijā, tās ir bailes kļūdīties un nonākt neērtā situācijā, kā arī nevēlēšanās dalīt atbildību par izrādi, kurā pieņemts uzticēties profesionāļiem.

Vairāki respondenti atzīst, ka izrāde ar skatītāju līdzdalību ir kā spēle, kurā visiem jāpiedalās un būtisks nosacījums pozitīvam iznākumam – kā jau spēlē - ir skaidri noteikumi, turpretim diskomforts rodas tad, kad skatītājs ir nesagatavots un noteikumus nepārzina.

Man „Pūt, vējiņos!” kaut ko jautāja, un es jutos stulbi, es nezināju, ko atbildēt, un visi skatījās uz mani. Man nepatīk, jo es to negaidu. Ja es eju uz improvizācijas teātri, tad tā ir cita lieta, bet teātrī, kur es neeju uz to ...

Ja režisors grib sagatavot skatītāju, tad viņam būtu jāinformē, relīzē ierakstot, ka aktīva publikas dalība vai negaidītas situācijas, tas man liek jau uzmanīties. [..] Es varu izvēlēties – iet vai neiet. Es gribu aiziet, es neapvainošos, es nejutīšos izprovocēts.

Tieša komunikācija starp skatītājiem un aktieriem – individuālu skatītāju uzrunāšana vai iesaistīšana fiziskā darbībā - tiek vērtēta atturīgi vai negatīvi. Tā traucē emocionāli iesaistīties, jo vairums respondentu izrādes uztveres procesā nesaista savu emocionālo stāvokli ar sava fizisko stāvokli konkrētajā telpā un laikā.

Man gribas to robežu, kad var iedziļināties tajā, ka kas notiek uz skatuves, bet ja man visu laiku atgādina, ka es skatos, tad es nejūtos labi. [..] Tā robeža tiek sagrauta starp to dzīvi un skatuves dzīvi. Tās tiek pamazām sapludinātas. Tā cilvēkam tiek liegta iespēja baudīt emocionālos stāvokļus.

Lai arī skatītājiem ar aktīvākām līdzdalības iespējām šķietami dotas lielākas vara, atbildes liecina, ka tiek radīts tieši pretējs „efekts” – skatītāji nereti jūtas piespiesti līdzdarboties, neatstājot izvēles iespējas. Jau pašā būtībā tiešas individuālas un fiziskas iesaistīšanas gadījumā skatītājam nav izvēles – piedalīties vai nē, jo tiklīdz skatītājs jebkādā veidā reaģē uz aktiera aicinājumu, viņš citu skatījumā jau ir daļa no izrādes. Jo lielāka opozīcija vienam skatītājam pret citiem, jo lielāks iesaistītā skatītāja diskomforts.

Problēma ir tā, ka ja tu piekritīsi ... un ja tu atteiksies, tad skatītājiem var būt negatīvs vērtējums. Jau tajā brīdī, kad tu jautā, vai tu gribi, tu jau esi iesaistīts.

Bez tam kā papildinājums izrādes „autoritārismam” negatīvi tiek vērtēts tas, ka izrāde pieņem tikai tā komunikatīvajā situācijā radusies pretreakcija, kas ir izdevīgas, lai realizētu plānoto izrādes norises gaitu. Skatītāju iesaistīšanai cauri spīd jau iepriekš izskaitļots iznākums. Līdz ar to auditorijai tiek uzstādīta šķietama prasības rīkoties „pareizā” veidā un sniegt „pareizo” atbildi, un skatītāju nedrošību veido bailes sabojāt izrādi ar nepareizu rīcību.

Tādā brīdī, kad mums kaut ko paprasa, ir jādod pareizā atbilde un ir sasprindzinājums, jo cilvēks to nav gaidījis.

Vai mums ir bailes izskatīties par muļķiem? Jā! It īpaši manu glorificēto elku priekšā – ja nu Rēzija man uzdod jautājumu, un es kaut ko stulbu pasaku ...

Foksugrupas dalībnieku atbildēs iezīmējas interesanta pretruna - citu vērošana iesaistītā lomā tiek vērtēta kā atraktīvs notikums, tomēr paša skatītāja iesaistīšana, kas uzjautrina pārējos, tiek vērtēta kā muļķīga un lieka.

Ja es neesmu provokācijas subjekts, tad man patīk provokācijas, ja es redzu, ka pirmo rindu ņem priekšā – super izrāde!

Izrādes beigās Ģirts Ķesteris pēkšņi iebļāvās: „Tagad kāds kļūs par manu nākamo upuri,” protams, viņš pieskrien man klāt un kož, un visiem pārējiem skatītājiem ir oooo ..., bet man tajā brīdī ir doma – vīrietis labākajos gados domā, ka ir vampīrs un grasās man kost, un man tas reāli ..., ja tas būtu noticis sākumā, tad es to vispār nespētu uztvert kā aktieri, bet es viņu visu izrādi uztvertu kā garīgi nelīdzsvarotu personu.

Savukārt pozitīvu attieksmi pret iesaistīšanos izrādes darbībā galvenokārt nosaka uzticēšanās izrādei. Skatītājiem ir būtiska tāda atmosfēra, kas liek ticēt, ka aktieri ir labi improvizatori un spēj atbildēt pašu radītajam komunikācijas izaicinājumu.

Vispār jau tas ir patīkami, ja iesaista. Man vajag, lai ir kāda jēga no tā, ko man liek darīt, ka tas ir iesaistīts kopējā procesā.

Ja tas ir aktieris, ar ko es dejoju uz skatuves, un es zinu, ka man vienam pašam nekas nebūs jādara, līdz ar to vienalga, ko tu darīsi, tu darīsi viņam līdzi, tu no izrādes neko nevari sabojāt.

Rezumējot fokusgrupas dalībnieku atbildes, var secināt, ka negatīva attieksme vairāk ir tiem respondentiem, kam ir skaidri noteiktas prasības pret teātri, piemēram, vēlme gūt tikai pozitīvas emocijas, vēlme apmeklēt tikai atsevišķus teātrus un konkrētu žanru iestudējumus. Savukārt pozitīva attieksme ir tiem respondentiem, kuru personīgā pieredze ir „saslēgusies” ar izrādē piedāvāto līdzdalību, kas ir atvērti jaunām teātra formām un kas ir spējuši no komunikācijas gūt papildus informāciju/materiālu izrādes uztvērumam.

Es varu minēt vienu piemēru no „Kauja pie ...”, kur visi sēž skolas solos, un tu atceries, cik pretīgi tas ir bijis. Un tad vēl ierodas pasniedzējs un gluži dabiski kaut ko pasaka niknā balsī, un visi skatītāji nedomājot pieceļas kājās, un tu saproti, kāda tā sistēma ir bijusi. Es tieku iedabūt kaut kādā stāvoklī, no kura es, paldies dievam, esmu ticis laukā. Un tas nebija tā - izdomājiet no malas, bet tas ļoti labi iederējās.

Lai teātra izrāde, kas aktivizē attiecības ar skatītājiem, būtu vērtīga pieredze abām iesaistītajām pusēm, skatītāju līdzdalības aktivizēšana nedrīkst būt pašmērķis. Ja auditorijas iesaistīšanas attaisnojums ir skatītāja garīgās telpas paplašināšana, to nav iespējams panākt, ja centieni rada psiholoģisku barjeru.

Nobeigumā tiem, kas labprāt paliek tikai skatītāja – vērotāja pozīcijās, varbūt noderēs fokusgrupas respondenta izteiktais padoms: Ja tu negribi, lai tevi paņem uz tās skatuves, tu nedrīksti skatīties aktierim acīs.