Vēsture, arī mākslas vēsture, mēdz reducēt tās norises procesus lietotāju ērtības labad. Iezīmējot trīs ceļus, kurus gājusi 20. gadsimta (un turpina iet 21. gadsimta) māksla, nereti tiek izcelti trīs personāži jeb atslēgas figūras: ilgstoši ASV dzīvojušais francūzis Marsels Dišāns (Marcel Duchamp), amerikānis Endijs Vorhols (Andy Warhol) un vācietis Josefs Boiss (Joseph Beuys).

Dišāna – neoavangarda deus ex machina – spēles laukums ir bezkaislīgi intelektuāls un antisociāls konceptuālisms (māksla kā šaha spēle vai intelektuāls džudo), Vorhola, šodienas kultūras industrijas spilgtākā prototipa, darbības lauks ir patērētājkultūras banalitāšu un ikonas ironiska, bet nekritiska pārvēršana par mākslu, kā elitāru patēriņa preci (kur vienādā svarā liekami gan Mikipele, gan Mao Dzeduns). Līdzās abiem pirmajiem personāžiem Boiss ir kā trešais tēva dēls, kā vientiesis no pasakas. Kā jaunākajā izdevumā par Boisu salīdzina filozofs Arturs Danto (Arthur Danto) [1] – viņš vāc un liek kabatā kā dārgumus vecas lietas, kas izkritušas no ikdienas dzīves, naivi sasaista visu universālā un bezgalīgā procesā, lai nonākot pie paplašinātās mākslas jeb radošuma, kas iemieso cilvēcīgumu kā sociālu atbildību un nepieciešamību atgriezties pie universālo pirmsākumu izteiksmes. Taču Boisa sociāli utopiskais imperatīvs mākslai nav tik naivs – viņa paplašinātās mākslas darbībā ir pietiekami daudz līdzību gan ar Dišāna provocēto mākslas valodas pārskatīšanu, gan ar Vorhola svinēto “izrādes kultūru”, jo teatrāli efekti ir arī gan Boisa mākslas akcijas, gan viņš pats tajās, pašieceltā šamaņa un reformatora lomā.

MAZS CINĪTIS GĀŽ LIELU VEZUMU. Mazas, it kā nesvarīgas lietas var izraisīt lielas pārmaiņas, novest pie garīga pārrāvuma punkta, ko rakstnieks un sociālais filosofs Malkolms Gledvels (Malcolm Gladwell) sauc par tipping point. Ar savu 2000. gadā iznākušo grāmatu Gladwell, Malcolm. The Tipping Point: How Little Things Can Make a Big Difference. Little Brown, 2000.1viņš sniedz lasītājam ieskatu, cik izšķiroši lielos notikumos var būt atsevišķi indivīdi – personības, kas prot citiem ieteikt, iestāstīt, savīt cilvēkus vienu ar otru. Cilvēks ir spējīgs radikāli izmainīties, saka Gledvels un uzsver, cik ļoti mūs iespaido gan mūsu konkrētā vide, gan mūsu laikmets, gan spēcīgas personības, kas atrodas mums blakus. Pārlapojot Gledvela grāmatu, manī vēlreiz nostiprinājās pārliecība, ka mākslu nav iespējams atraut no sabiedrības, ka māksla ir dialogā ar savu laikmetu un šajā dialogā tās teksts var būt “nemaisies” un var būt “atpūties”, un var būt “aizsapņojies” vai arī “neklusē” vai “netici”, vai “skaties citādi”. Māksla nav monologā ar sevi. Tikko kāds to skata, klausās, lasa, piedzīvo, notiek dialogs. Sākas mijiedarbība, rodas garainis, kas veicina vārīšanās procesu. Tas nenozīmē, ka mākslinieks nevar radīt pats savam priekam. Bet gan to, ka darbam būs – dažkārt pat neparedzēta – rezonanse un ka tajā ir iekodēta doma par to, kas māksliniekam šķiet svarīgs, doma, kas var kļūt par tā saukto pārrāvuma punktu tam, kurš uztver šo mākslas darbu.

Šodienas teātra ziņu izlaidumā: "Kazimirs un Karolīna", "Topdogi", "Spēlmaņu nakts" miroņšovs, ilgas un attiecības, Hermaņa pirksts un Džilindžera mūzas. Viss par latviešiem.

"..viena maza balta bura..", atskan dziesma, sarkanais samts sakustas, līdz ar viņu - teātra putekļi. Uz skatuves stāv mucveidīgas būdiņas - bāriņš un tualetes. Auseklītis. O, izrāde par latviešiem! Un te arī viņi - dancodami uz skatuves izskrien latvieši - tas uzreiz skaidrs pēc drēbēm - aber viss kā noskatīts Rīgas pilsētas svētkos - īsbikses, tirgus kurpes, baikera kostīms un latviešu dizainera-piegriezēja negulēto nakšu murgs - kombinezons. Viņi dejo, dzer alu, runā par neko, strīdas par neko, beigās sakaujas. "Kazimirs un Karolīna". Nu nez ko Viesturs Kairišs gribēja ar to pateikt? Esmu neizpratnē, no savas tapsētās ložas raugoties uz Mārtiņa Egliena šofera vesti un Ditas Lūriņas ilgviļņiem. Sajūta tāda, ka režisors šo izrādi ir veltījis kādam vienam konkrētam cilvēkam un gribējis nodot kādu ļoti personīgu ziņu. Šādu izrādi varētu uztaisīt tāds no mūzām atkarīgs režisors, kad viņus piemeklē kāda personiskā krīze, kad mūzas aizlido pie citiem, pie apsviedīgākiem, pie biznesmeņiem... Sēžu, mazliet garlaikojos, veros zālē, kuru piepildījušas LV vecāka gadagājuma sievietes. Mani ļoti interesē viņu domas, ko teiks par šo izrādi Nacionālā teātra uzticīgākie skatītāji, un starpbrīdī es cenšos noklausīties sarunas. Bet viss, ko es dzirdu, ir sarunas par e-talonu un švako apkuri. Tā nu jādomā pašai, ko uzrakstīt par šo izrādi, kā smukāk nokritizēt. Viena mana radiniece dienu pirms izrādes 3 reizes kāpusi ārā no sabiedriskā transporta un vēmusi - turpat uz ielas. Atnākusi mājās un paziņojusi, ka tas droši vien tāpēc, ka uzzinājusi, ka jāiet uz teātri, bet pēdējās apmeklētās izrādes bijušas tik sliktas, ka organisms atsakās vēlreiz to pārdzīvot. Vispār tā laikam bija saindēšanās no smoga, bet šo stāstu klausoties es domāju tikai par to, kā tas iespējams - kā tad viņa varēja 3 x kāpt ārā - vai tad e-talons nečakarējas, ka viņu tik bieži "validē"??? Par teātri un latviešu izrādēm es nedomāju, jautājumu nav.