„Laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam teātri apmeklējuši vidēji 26 no 100 Latvijas iedzīvotājiem. Savukārt Somijā šajā laika posmā uz teātri devušies vidēji 42 no 100 iedzīvotājiem, bet Igaunijā – vidēji 61 no 100 iedzīvotājiem. Publiski pieejamā statistika par Nīderlandi rāda, ka laika posmā no 2000. gada līdz 2003. gadam teātri apmeklējuši vidēji 99 no 100 iedzīvotājiem.”[1]

Lai arī Nīderlandes salīdzinoši augstajiem rādītājiem pēdējos gados ir tendence arvien pieaugt, tomēr Holandes Skatuves mākslu fonds, kas atbild par mazo teātru, dejas un mūzikas iniciatīvu finansēšanu, veicis nopietnu analīzi, lai izprastu, kā uzlabot teātra mākslas rādītājus un kādus kritērijus ietvert dotāciju piešķiršanas noteikumos. Tiek secināts, ka pārāk maz uzmanības veltīts jaunu auditoriju attīstīšanai un demogrāfiskajām izmaiņām sabiedrībā. Tiek rosināts jaunajās prioritātēs iekļaut ne vien māksliniecisko kvalitāti, bet arī skatītāju skaitu, kases ieņēmumus, efektivitāti, mākslas izglītības lomu, kultūras daudzveidību un starptautisko sadarbību.

Kristofu Šlingenzīfu (Christoph Schlingensief) sarunājās Margarita Zieda.

Margarita Zieda: Savulaik, ierodoties strādāt Hamburgas dramatiskajā teātrī, Jūs teicāt, ka jau pati ēka dzen teātri strupceļā, un devāties ārā, pilsētas ielās. Vai politiskā māksla, izspēlēta sabiedrības ierādītajās vietās, Jūsuprāt, īsti nestrādā?

Kristofs Šlingenzīfs: Politiskā māksla kļūst šaubīga, līdzko tā nonāk mākslas nometnē un tiek ievietota sadaļā – izrāde, izstāde, galerija, galerists, biennāle un tā tālāk. Manā uztverē tur tā pilnībā zaudē jēgu. Politiskā māksla tikai tad spēj kļūt nozīmīga, ja tā izmanto mehānismus, caur kuriem realitāte ienāk mākslā un māksla – realitātē. Šī transformācija vairs nav iespējama visās vietās un arī ne ar zināmām personām. Piemēram, vasarā Herberts Gronemeijers un Bono muzicēja G8 valstu galotņu sanāksmē un apgalvoja, ka tas ir politisks izteikums. Manuprāt, tās ir blēņas. Ja viņi to dara mūžamežā pie indiāņiem vai dodas uz Gruziju un spēlē tur tirgus laukumos, riskējot, tad tas vēl ļauj notikt mākslai.

Politiskajai mākslai pirmām kārtām ir nepieciešams sarunas priekšmets. Taču tās lielākā problēma ir tā, ka sarunas priekšmets pašlaik ir caur un cauri imunizējies. Rietumi patlaban jau ir tiktāl imunizējušies, ka mākslu uztver tikai kā nekaitīgu nodarbi. Tie jau zina, ka, man ierodoties, pietiek nolaist aizkarus, vai arī pateikt: „Cik jauki, ka Jūs esat ieradies.”

Tātad vēlreiz – ja kāds taisa mākslu, gleznojot darbus ar mirstošiem cilvēkiem no Irākas kara kā pildspalvas zīmējumus, un tad izstāda tos milzīgā biennāles telpā un uzraksta virsū, ka tā ir tāda un tāda galerija, man ir vienalga. Bet, ja man tagad kāds piezvanītu, piemēram, no Gruzijas, un teiktu: „Mums ir plāns, mēs domājam, ka vajadzētu” es nezinu ko – „kāda lielveikala priekšā izveidot “noķerto cilvēku” nometni” –, tad es situāciju vispirms kārtīgi izpētītu un, ļoti iespējams, dotos turp un reaģētu.

Šodien atpūtīsimies no teātra un visiem trādirīdi, bumbastikiem un neočatiem (nu, ziniet, manuprāt, tas 4ata ir caurumcaur mūsu Valdības projekts, pārāk iestudēta izskatās leģenda par cīnītājiem no Londonas, neticu, neticu!!!!), olimpiādēm un miss-vorldiem. Man liekas visas LV problēmas ir no tā, ka latvieši vairs nelasa.Tāpēc šodienas izlaidumā - Andrejs Rubanovs, Orhans Pamuks, mazliet Lielo sazvērestību un tādas reālas lietas.