Raksta pirmpublicējums žurnālā TERITORIJA Nr.1/ 2008. No angļu valodas tulkojis Viktors Freibergs.

“Pūš nikns vējš un aiznes sev visu līdzi. Un tas aiznes visu prom, nav svarīgi kurp, bet nekad ne atpakaļ šajā realitātē, kurai būtu jātiek atainotai. Visur, izņemot uz turieni. Realitāte ir tā, kas noļūst zem matiem, zem svārkiem, un tikai tā: aizpūš to visu prom, vēršot par kaut ko citu. Kā gan rakstnieks var pazīt realitāti, ja tā ietiecas viņā un aizpūš to prom, prom sānceļos uz mūžu. No turienes, no vienas puses, viņš var labāk redzēt, bet no otras – viņš pats nevar palikt uz realitātes ceļa. Viņam tur nav vietas. Viņa vieta vienmēr ir ārpusē. Tikai tas, ko viņš saka no ārpuses, var tikt pieņemts iekšpusē, un tāpēc, ka runā divdomībās.”

Elfrīde Jelineka.[1]

1. Dīvānā dirnētāju izklaidēšana – IZJŪTU politika.

“Tas, ko mūsu medijos uzskatām par aizraujošu, nenovēršami atgādina agresīvu politisku aģitāciju kādai vēsai kultūrai.”

Māršals Maklūens.[2]

Nesen Baraks Obama, ASV cerīgais prezidenta amata kandidāts, teica runu pārpildītajā astoņsimtvietīgajā Libānas pilsētas (Ņūhempšīras) Operas namā. Vēl 500 cilvēku stāvēja laukā aukstumā, sekoja izrādei, klausoties laukā novietotajos skaļruņos. Tādējādi iekšā notiekošā izrāde pārtapa par dzīvā ētera radio lugu ārpusē. Tomēr tās iezīmes bija visai atšķirīgas no vēsā interaktīvā radio eksperimentiem, tādiem kā Brehta Lindberga lidojums/Lidojums pāri okeānam (Der Lindbergflug/Der Ozeanflug) (1927) un Krisa Kondeka (Chris Kondek) metaforiskā izrāde-komentārs par Brehta darbu Aparāts ir te (Hier Ist der Apparat) (2007), kuru aprakstīšu vēlāk šajā rakstā. Obamas izrāde (emocionāli) aizkustināja auditoriju. Tādējādi auditorija varēja gandarīt savu pašapmierinātību. Vēstījums tika izteikts un kaislīgi/dedzīgi sagremots kā politiskās ātrās uzkodas.

Tētim darba biedri bija pajautājuši, ko dara viņa meita. Tētis atgriezās mājās un sacīja: Man darbā jautāja, ko dara mana meita? Es teicu, ka kaut ko ar literatūru. Es tak nesaprotu, ko tu dari.... Pap, meita teica, es daru tieši to pašu, ko tu. Tu cel mājas, ja? Nu, jā. Tētis atbildēja. Nu redz, es arī ceļu mājas. Tikai ķieģeļu vietā izmantojot vārdu.

Nav jau runa par ķieģeli! Ķieģelis, meit, ir sīkums. Kas tur ir apakšā! Bet tu saproti, ka tam visam ir jāturas kopā? Ķieģelis uz ķieģeļa... Tā nav nekāda pantiņu skaitīšana. Tas ir grūts darbs. Jo pēc tam, kad māja ir uzcelta, tajā jādzīvo cilvēkiem un viņi vēlas mājā justies droši, zinot, ka nekas uz galvas viņiem neuzgāzīsies. Tev patiktu, ja kādu rītu tu pamostos un izietu, piemēram, uz balkona, un pēkšņi tev uz galvas uzgāztos skārda gabals?! Vai, diez, kas vēl... pats jumts. Un kā vaina tā būtu? Protams, celtnieka vaina! Ka šis nav bijis godīgs strādnieks, bet strādājis pavirši, mož, vairāk alu dzēris, nekā māju cēlis! Nē, meit, māju ir jāceļ godīgi un rūpīgi. Lai logi un durvis ir vietās, lai skurstenis nedūmo un lai cilvēkam ir drošības sajūta.

Kāds nopietns vārds un kādi nopietni teatrāļi te sapulcējušies! Spriež par teātra lomu sabiedrībā, piesauc Šlingenzīfu un dadaistus. Grūti tā uzsākt rakstīt. Agrāk gan redzēju gandrīz visas Rīgas izrādes, tagad biežāk iznācis sēdēt Sanktpēterburgas Marijas teātra apzeltītajā ložā un arvien biežāk pietiek ar dzīves teātri. Bet galu galā teātra mākslu teritorija nav tikai teatrāļu rezervāts, tajā ir sava vieta arī skatītājam. Paldies Maijai, kas mani uzaicināja rakstīt, centīšos nepievilt cerības. Ja nu gadījumā kas, man arī ir grāds mākslās un laba atzīme teātra vēsturē, varu uzrādīt diplomu. Bet nu pagaidām, ar Jūsu atļauju, es ieslēdzu datoru, uzvelku augstpapēžu kurpes, jo, kā Pēterburgā mani iemācīja - iet uz teātri kurpēs bez papēžiem - tā ir pilnīgi vējā izsviesta nauda, ielieku klēpī teātra somiņu ar kakla konfektēm un konjaka blašķīti. Varam sākt.