Runa Latvijas Radošo savienību Plēnumam, 2009.gada 1.jūnijā.

Rakstnieks Tomass Manns reiz atzina, ka nacisma laiks bija «morāli labs laiks». Tā sprieda cilvēks, kurš drīz pēc Nobela prēmijas saņemšanas bija spiests emigrēt no Vācijas, jo bija starp Hitlera redzamākajiem oponentiem. Ar šo sentenci Manns, protams, vēlējās norādīt ne tik daudz uz to, ka nacisma laiki bija morāli labi laiki, kā uz to, ka nacisma laiki bija morāli vienkārši laiki. Vienkārši, jo morālās izvēles bija ļoti skaidras: melns bija melns un balts bija balts.

Tāpat varētu secināt, ka okupācijas laiks Latvijā bija morāli labs, proti, morāli vienkāršs laiks. Konflikta līnija bija skaidri novilkta starp upuri - tautu un apspiedēju - valsti. Tā jau nav nejaušība, ka pirmajā radošo savienību plēnumā 1988.gadā teju vai visas runas bija variācijas par vienu tēmu: proti, par to, kādas postošas sekas ir latviešu tautai un latviešu identitātei pēc ilgajiem okupācijas gadiem. 1988.gads bija morāli pat izcili labs laiks – frontes līnija novilkta skaidrāk kā jebkad, un nostāšanās «pareizajā» pusē tev vairs nedraudēja ar nometnēm vai cita veida represijām.

2011.gada janvārī Londonā norisinājās pirmā no divām sesijām Eiropas Komisijas atbalstītās SPACE programmas ietvaros mākslas kritiķiem. Programma ar nosaukumu Writers on the Move ir pirmreizēja iniciatīva, savedot kopā jaunus par Eiropas teātri rakstošus profesionāļus, lai diskutētu lokālo kontekstu, izprastu mākslas kritikas lomu un nozīmi un runātu par nepieciešamību un iespējām kritiķu mobilitātei un regulārām starptautiskas sadarbības iespējām. (Vairāk informācijas par SPACE pieejams programmas mājas lapā, kā arī Latvijas Jaunā teātra institūta izplatītajā informācijā.)

Programmas dalībnieces, Beļģijā dzīvojošas franču vēsturnieces, rakstnieces un kuratores Pauline de La Boulaye rakstā par noritējušo sesiju atspoguļota ne tikai tās norise, bet arī sniegti priekšlikumi Eiropas mākslas kritikas nākotnei. Raksts tapis Briselē, 2011.gada februārī.

***

Par Kritiku

Pēdējās četras dienas es izdzīvoju Eiropas diskusiju pieredzi.

Pie galda sēdās divdesmit mākslas kritiķi no visas Eiropas: Beļģijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Somijas, Francijas, Vācijas, Ungārijas, Itālijas, Latvijas, Polijas, Rumānijas, Serbijas, Slovēnijas, Lielbritānijas. Pieci no mums dzīvoja ārpus piederīgās valsts, īpaši izbaudot Eiropas dzīvesveidu.

Geji – matriarhāta nodevēji

Atceros kādu sievieti – runājot par gejiem, viņa kļuva nikna. „Gudri, jūtīgi un labi kopti puiši! Bet kādēļ viņiem neesam vajadzīgas mēs? Ir tik daudz vientuļu un nelaimīgu sieviešu, kas alkst vīrišķa glāsta un kam vajag partneri dzīvei! Bet viņām nezin kādēļ savā starpā jācīnās par to, lai pievērstu sev visādu iedomīgu, parupju un nesmaržojošu, tik vien kā sievietes seksuāli gribošu vīriešu uzmanību. Jāpazemojas tikai tādēļ, ka viņi dažreiz (kad ir skaidrā) viņas grib iepriecināt. Viņām jāpriecājas, ka tiek gribētas un jāpaņem no šīs gribēšanas tik, cik no tās iespējams paņemt...”Saasināts jūtīgums, pārspilgtinātas krāsas, bet pamatdoma skaidra – geji ir nodevēji, viņi sievietēm (Sievietēm? – šeit es domāju lomu, nevis dzimumu) ir parādā. Un ja paši to nesaprot, tad jāsoda droši vien, kas tad cits atliek. Tomēr – kā gan uz viņiem niknoties – jo tik jauki, patīkami un dziļi ar šiem vīriešiem (Vīriešiem?) parunāt! Un kas visinteresantākais, ja tā padomā – tieši tas, ka „mums vienam no otra neko nevajag”. Gejs ir vīrietis, kam seksuāli nav vajadzīga sieviete. Un sievietei gejs nav sieviete, ar ko jācīnās (spogulīt, spogulīt...), bet nav arī vīrietis, kam „jātaisa acis”, kas jāpakļauj un jāintegrē (jāiepin savos valgos) kā Dēls.

Ļoti interesanti sanāk – manai paziņai bija sāpīgi (citu sieviešu vārdā, bet faktiski – Dievietes vārdā), ka vīrietis nav kā funkcija – ka tas ir cilvēks pats par sevi, ar savām vēlmēm un savu attīstības virzienu. Vīrietis, kas nav kā uzticams un paklausīgs dzimumloceklis, kas vienmēr reaģē prognozējami, „pareizi” un neaizslīd, „kur nevajag”.